Vasarā jāpievērš uzmanība tam, kā pasargāt savu suni un kaķi no dažādiem siltajai sezonai raksturīgiem riskiem – pārkaršanas un dehidratācijas, ērču un citu kukaiņu pārnēsātām slimībām. Lai gan pieredzējušiem un gādīgiem mājdzīvnieku saimniekiem padomāšana par šiem jautājumiem lielākoties ir ierasta rutīnas lieta, vasaras sākumā tomēr ir vērts lieku reizi par to atgādināt. Galu galā – novērst iespējamus dzīvnieka veselības sarežģījumu cēloņus laikam tomēr ir vieglāk, nekā pēcāk tikt galā ar nepatīkamajām sekām.
Ērces ir visur
Pirmās, kas nāk prātā, kad runājam par visādiem mošķiem, kas vasarās uzglūn mūsu astainajiem draugiem, ir ērces. Un ne velti – tās sastopamas kā laukos un mežos, tā pilsētas apstādījumos un zālājos, turklāt pārnēsā vairākas bīstamas slimības, kas apdraud ne tikai cilvēkus, bet arī mājdzīvniekus. "Diemžēl gadās, ka saimnieks ērci savam mīlulim pamana novēloti vai vispār nepamana un slimība tiek atklāta, tikai novērojot raksturīgus simptomus un apstiprinot aizdomu diagnozi asins analīzēs," stāsta If Apdrošināšanas uzrunātā veterinārārste, PetCity veterināro klīniku vadītāja Linda Kokoreviča. Biežāk sastopamā ērču pārnēsātā slimība suņiem Latvijā ir babezioze, un tās tipiskākie simptomi ir anēmija, sārtas vai brūnas krāsas urīns, vājums, augsta temperatūra. Ja šī slimība netiek laikus ārstēta, tā var būt suņa dzīvībai bīstama. Tāpat izplatīta ir anaplazmoze, kas izraisa letarģiju, apetītes zudumu, locītavu sāpes un asins recēšanas traucējumus. Ja mājdzīvniekam ir bijusi piesūkusies ērce un tā bijusi inficēta, pirmās saslimšanas pazīmes var parādīties pēc dažām dienām vai pat pēc vairākām nedēļām, stāsta L. Kokoreviča. Svarīgākie simptomi, kam pievērst uzmanību, ir apātija un samazināta aktivitāte, pazemināta ēstgriba un paaugstināta ķermeņa temperatūra.
Veterinārārste norāda, ka pēc katras pastaigas ir svarīgi pārbaudīt sava mājdzīvnieka kažoku un mēģināt pamanīt ērces. Ja pa spalvu rāpo kukainis, kas vēl nav piesūcies, ņemiet to pirkstos uzmanīgi (vēlams, ar gumijas cimdiem), nesaspiežot un pēc tam iznīciniet sadedzinot vai ievietojot slēgtā traukā un aplejot ar spirtu. Ja ērce dzīvniekam jau ir piesūkusies, tā jāizņem pēc iespējas ātrāk, lai samazinātu inficēšanās risku. To var paveikt mājas apstākļos ar speciālu pinceti vai ērču izņemšanas instrumentu vai arī pie veterinārārsta. Pēc ērces izņemšanas kādu laiku jāpavēro suņa vai kaķa veselības stāvoklis, vai neparādās kādi aizdomīgi simptomi.
Arī Rimi Mājdzīvniekiem veselības eksperte, sertificēta veterinārārste Krista Resne norāda, ka Latvijā sastopamās trīs ērču sugas, ja ir inficētas, var radīt pamatīgu kaitējumu mājdzīvnieka veselībai, bet četrkājaiņa saimniekam – pamatīgus kreņķus un simtos eiro mērāmas veterinārās palīdzības izmaksas. Tas, ko var darīt jau savlaicīgi, ir lietot profilaktiskos līdzekļus: konsultējoties ar savu veterinārārstu, izvēlēties un regulāri likt lietā ērces atbaidošus skausta pilienus, tabletes vai pretērču kakla siksniņu.
Grauzēju pārnēsātie draudi
K. Resne atgādina vēl par citiem suņus un kaķus apdraudošiem riskiem. "Iekšējie parazīti (endoparazīti) un ārējie parazīti (ektoparazīti) var radīt nopietnas veselības problēmas jūsu mīlulim. Blusas barojas ar zīdītāju un putnu asinīm, izdala oliņas apkārtējā vidē – uz paklājiem, grīdas, arī smilšainās vietās, tā turpinot savu attīstības ciklu, – un mājdzīvniekam var izraisīt mazasinību. Blusu invāzija var pārnēsāt lenteņus suņiem, radīt ādas kairinājumu, niezi, diskomfortu un stresu. Tā var ierosināt arī blusu alerģisko dermatītu, kas izpaužas kā izteikta nieze, sevis košļāšana, ādas apsārtums, kam nereti pievienojas bakteriāla infekcija, radot vēl lielāku kairinājumu un iekaisumu," skaidro speciāliste. "Savukārt moskīti un odi ne tikai izraisa alerģiskas reakcijas un niezi, bet arī pārnēsā parazītus, kas var attīstīties suņa sirds muskulī un plaušu audos, izraisot klepošanu, sirds aritmiju un citas smagas klīniskas pazīmes. Tāpat jāuzmanās no kukaiņu dzēlieniem suņa mutē, kas var izraisīt bīstamu tūsku un elpceļu aizsprostojumu."
Latvijas Veterinārārstu biedrība (LVB) jau pērn rudenī vērsa uzmanību uz to, ka Latvijā pieaug suņu skaits, kas saslimuši ar leptospirozi. Tā ir akūta infekcijas slimība, ko pārnēsā galvenokārt grauzēji. Tā ir zoonoze un ļoti bīstama arī cilvēkiem. Dzīvnieki un cilvēki ar leptospirozi var inficēties, galvenokārt tieši saskaroties ar grauzēju urīnu, peldoties piesārņotā ūdenī vai tādu dzerot, kā arī dzīvojot vai pastaigājoties mitrās teritorijās, kur leptospiras baktērija var saglabāties uz virsmām ilgāku laiku. Risks inficēties palielinās, pazeminoties gaisa temperatūrai, kad žurkas un peles pārceļas uz siltākām vietām – cilvēku mājokļiem un lauksaimniecības telpām.
"Jāņem vērā, ka slimie dzīvnieki leptospirozes ierosinātāju – spirohētu – var izdalīt vairākas nedēļas pēc saslimšanas. Turklāt daži dzīvnieki var būt hroniski nēsātāji, bet paši slimības pazīmes neizrāda. Tas vēlreiz atgādina milzīgo personīgās higiēnas nozīmi," komentē LVB vadītājs Ilmārs Dūrītis un aicina veikt deratizācijas pasākumus, lai nepieļautu grauzēju savairošanos.
Karstuma blaknes
Taču kukaiņi, parazīti un baktērijas nav vienīgie, kas vasarā var kaitēt suņu un kaķu veselībai. Ja vasara lutina ar karstumu, četrkājainie draugi jāsargā no pārkaršanas. Saimniekiem ir svarīgi atpazīt pārkaršanas pazīmes, jo paši astaiņi par to diez vai pastāstīs.
Suņi nesvīst kā cilvēki, tāpēc karstumā viņu ķermeņa temperatūra strauji paaugstinās. Nelielā daudzumā suņi svīst caur ķepu spilventiņiem, bet karstās dienās, atrodoties tiešos saules staros, ar to nepietiek, lai atvēsinātos. Par pārkaršanu var liecināt, piemēram, suņa pārmērīga vai smaga elsošana, apātija, apjukums vai pat vemšana. Tad nekavējoties jāmeklē dzīvniekam ēna un vēsums, suni var atvēsināt arī ar mitru lupatu, bet vajadzības gadījumā jāvēršas pie veterinārārsta, piekodina Rimi Mājdzīvniekiem suņu dzīves eksperte, kinoloģe Monta Priede.
Viņa iesaka suņa ūdens trauku vienmēr turēt piepildītu ar svaigu un vēsu ūdeni. Dodoties pastaigā vai izbraucienā, vienmēr vēlams ņemt līdzi pudeli ar ūdeni un piemērotu dzeramtrauku četrkājainim. Vienkāršs, bet efektīvs princips ir piedāvāt dzīvniekam ūdeni katru reizi, kad arī pats saimnieks jūt nepieciešamību padzerties.
Vasarā pastaigās vislabāk doties agrās rīta stundās vai vēlu vakarā, kad saule vairs nav tik intensīva un gaisa temperatūra ir zemāka. "Svarīgi ir izvairīties no karsta asfalta, jo tas var apdedzināt suņa ķepas, – tā vietā ieteicams izvēlēties parku vai meža takas, kur ir ēna un mīksta zāle. Pastaigas maršruta izvēle būs īpaši svarīga suņiem ar tumšu un biezu spalvu," saka M. Priede. Lai gan peldēšanās var būt lielisks veids, kā sunim atvēsināties, tā nav obligāta – ja suns pats neizrāda vēlmi iet ūdenī, viņu nevajadzētu piespiest.
Nekādā gadījumā suni nevajag atstāt vienu karstā automašīnā – pat īss brīdis var būt liktenīgs. Arī mājās jānodrošina labi vēdinātas telpas – ieteicams aizvilkt aizkarus vai žalūzijas, izmantot ventilatoru vai, piemēram, speciālu aukstuma paklājiņu sunim.
Klīrīgie kaķi
Siltajā sezonā arī kaķi zaudē vairāk šķidruma – elpojot, svīstot caur ķepām. Turklāt augstāka gaisa temperatūra dabiski mazina viņu aktivitāti un vienlaikus arī slāpju sajūtu – kaķi vispār mēdz dzert mazāk ūdens, tāpēc rūpēties par atbilstošu dzīvnieka hidratāciju ir saimnieka uzdevums, atgādina veterinārārste Ieva Ozola, Purina ONE uztura akadēmijas speciāliste. "Neārstēta dehidratācija var izraisīt dažādus veselības traucējumus – no vemšanas vai caurejas līdz nopietnākām problēmām, īpaši urīnceļu slimībām," brīdina I. Ozola.
Viena no pirmajām pazīmēm, kas liecina, ka mājdzīvnieks dzer par maz, un kuru var pamanīt saimnieki, ir tā, ka kaķis urinē retāk, bet urīns kļūst tumšāks. Tāpat mincim var būt sausas smaganas vai izmainīta uzvedība: vispārēja apātija, nespēks, samazināta apetīte. "Atšķirībā no daudziem citiem dzīvniekiem kaķi nereti ilgstoši neizrāda slimības simptomus. Tāpēc īpaši svarīgi ir būt vērīgiem un reaģēt arī uz nelielām izmaiņām," saka I. Ozola.
Kaķiem ir vājāk izteikta slāpju sajūta, un viņi ir ļoti jutīgi pret smaržām un garšām, tāpēc pat nedaudz pastāvējušu ūdeni viņi, visticamāk, nedzers. "Savukārt kaķus, kuriem patīk dzert ūdeni no krāna, vada izdzīvošanas instinkts – meklēt tekoša ūdens avotu. Savvaļas kaķiem stāvošs ūdens bieži šķiet mazāk drošs dzeršanai," stāsta veterinārārste.
Mudinot kaķi dzert vairāk ūdens, viņa iesaka izmēģināt vairākas ūdens bļodiņas, kas izvietotas dažādās vietās mājoklī, vai arī iegādāties tekoša ūdens strūklaku, kas piesaista kaķu uzmanību un rosina interesi padzerties. "Arī ūdens trauka forma var ietekmēt kaķa dzeršanas paradumus. Kaķi ar jutīgām ūsām bieži dod priekšroku platākām un seklākām bļodiņām. Turklāt ūdens regulāri jāmaina un vienmēr jāpasniedz tīrā traukā," I. Ozola norāda. Papildus ikdienas uzturam kaķa ēdienkartē var iekļaut arī mitro barību vai speciālus produktus, kas palīdzēs uzturēt hidratāciju. Tomēr, arī lietojot tos, svaigam dzeramajam ūdenim vienmēr ir jābūt kaķim viegli pieejamam.