Bičotāji visapkārt
Viena no retajām karstajām šīs vasaras augusta dienām ir tumīgi gurdinoša. Neskatoties uz gandrīz trīs desmitus grādu sasniegušo svelmi, dzīvnieku parkā Dundagā ir neparasti daudz apmeklētāju, un automašīnu stāvvietā pat rīta pusē grūti atrast vietu piebraukušam spēkratam. Karsējošajā saulē viegli nav pat kamieļiem, lamām, alpakām un strausiem, kuri taču ir īsti karstummīļi. Visas dzīvās radības ēnu vien meklē.
Pie ieejas parkā, kura platība ir ap trim hektāriem, bariņš bērnu vannītē glauda jaunāko zvērudārza pārstāvi – dzeltenausu bruņurupuci. Viņš vēl maziņš, bet pirksti jāsargā, lai neiekampj. Viņpus žoga, kur vai katrs līdzi nes trauku ar granulām – graudu un vitamīnu maisījumu, cilvēkbērni ātri vien raujas vaļā no mammas stingrā rokas tvēriena. Te taču vai acis sprāgst laukā no pieres, zili brīnumi apkārt! Tītari, pudeļpīles, pērļu vistiņas, truši, strausi, kamieļi, alpakas, lamas un, vai varat iedomāties, arī gluži kā no pasakas iznācis briedītis Bembijs!
Mūsu gide ir dzīvnieku parka saimniece Evita Laukšteine. Cik zvēru un putnu parkā dzīvo? Evita smej: "Nezinu, varu nosaukt tikai pa šķirnēm. Īpaši nedomājot, sanācis tā, ka vairāki dzīvnieki ir pa trim – trīs kamieļi, trīs lamas, trīs melnkaklu Zānes Alpu kalnu kazas, trīs alpakas. Minizirdziņi no Holandes ir divi. Arī tauriņtruši divi, pandu aitas divas."
Pievēršu uzmanību brangam āzim. Evita smej: "Vīrs Aldis šo nosauca par purva āzi, jo liels, sirmi pelēks ar garu bārdu un spalvu, tāds īsts purva vecis, vārdā Vilis!"
Jūtos kā paradīzes dārzā nokļuvusi, kur beidzot visi kopā, visi labi, visi mīļi, bez agresijas un nīgruma. Mazs puisītis, pie kamieļa Sultāna pakaļkājas turoties, izsoļo tuksneša kuģim pa apakšu. Divas meitenītes glāsta melnbaltās kaziņas. Alpakas Arta un Simba un kruzuļainā šokolādes brūnā lama Mario ir profesionālas bičotājas – kur kādam granulu glāze rokās, tur šīs klāt!
No ezīšiem par strausiem
Parkā neviens nepazīst baiļu. Evita dzīvniekus audzinājusi ar mīlestību, tāpēc viņi ir droši un pieglaudīgi. Starp apmeklētājiem, graudus knābādamas, tipina vistas. Evita tikai dažām zina šķirnes nosaukumu, jo ar klukstēm nodarbojas jau gadus divdesmit, un šķirnes sajaukušās krustu šķērsu. Tikai varenais Kohinhins jeb Šanhajas gailis ar savu saimi un Holandes baltcekulītes te kā VIP personas gozējas starp cilvēkiem un dzīvniekiem cēlas un skaistas. Kā okeāna laineri citu starpā nesteidzīgi pastaigājas divkupru kamieļu pāris, bariņā uz dīķi aizbizo pudeļpīles. Žēl tikai aitcūku jeb mangalicu, kamēr plosīsies Āfrikas cūku mēris, Ruksis ar savu Ruksieni un kuplo ģimeni dzīvi vada kūtiņā.
Evita un Aldis gandrīz visus dzīvniekus un putnus audzinājuši no mazotnes: "Āfrikas melnos strausus no strausu audzētavas Nākotne atvedām tikai dienu vecus, izskatījās, ka esam iegādājušies mazus ezīšus. Tādi ķēli (izrādās, Dundagas pusē tā saka par vārgām radībām – T. Š.) bija. Pa nakti likām sildīties zem lampām. No trim mēnešiem šie sāka strauji augt, nu jau visi mums pāri galvām. Viņi pieraduši pie čubināšanas un miera. Nekādu agresijas pazīmju. 18. augustā mūsu strausu bērniem bija pirmā dzimšanas diena."
Strausu puika Stasis kārs uz izrādīšanos. Viņam patīk, ka šo glauda pa kaklu, bet tikai virzienā no augšas uz apakšu, nevis otrādi. Evita atspēko pieņēmumu, ka strausi ir agresīvi putni: "Manējie ir mīļi un ziņkārīgi. Jaunākais dēls Emīls (6 g.) aplokā starp strausu milzīgajām stiprajām kājām salasa putnu melnās krāšņās spalvas un dala apmeklētājiem. Es strausus palaistu kopā ar visiem bariņā, bet viņiem tāpat kā žagatām patīk viss, kas spožs. Rau, jau knibina jūsu sudraba rokassprādzi! Tiktu klāt, norītu, ka nemetas, bet tā var arī galu dabūt. Putnu pašu drošībai turam viņus aplokos."
Sirdslieta
Pavāre, grāmatvede un uzņēmējdarbību studējusī Evita un Aldis – Kolkas zvejnieks, kurš savulaik govij un zirgam ar līkumu apkārt gājis, nolēma dalīties priekā ar cilvēkiem. Dundagas centrā, kur tagad dzīvnieku parks, bija brikšņiem aizaudzis, nevienam nevajadzīgs zemes gabals. "No pašvaldības iznomājām to uz divpadsmit gadiem. Apmeklētājiem parku atklājām tikai šopavasar. Šis man un Aldim ir sirdsdarbs, citādi jau nemaz nevarētu to visu paveikt. Arī mūsu bērni Tomass, Alise un Emīls ir dzīvnieku mīļotāji. Emīls tik aizrautīgi stāsta par visiem dzīvniekiem, ka apmeklētāji viņam pulciņā staigā pakaļ."
Evita turpina: "Pirmie eksotiskie mums bija strausi un kamielis Sultāns no Cēsu apkaimes Rakšiem. Viņš būs pieaudzis vēl tikai pēc diviem gadiem. Sultāna draudzeni Laiku nopirkām ārzemēs, viņa bija grūsna, un tagad mums ir arī mazs kamieļbērns, vārdā Bosiks. Lamas Artas meitiņai Sambai pati palīdzēju nākt pasaulē. Tā bija mana pirmā "vecmātes" pieredze. Minizirdziņus atvedām no Holandes."
Briedēna Bembija dzīves sākums bijis pavisam dramatisks. Pirms gada bērni dikti izvārgušo briežu bēbīti atrada ceļmalā pie Ģipkas. "Veterinārārste mazuli izkopa un atdeva mums. Bembijs izaudzis cilvēku vidū un jūtas viņiem piederīgs. Mednieki, kas te atnāk, jūsmo par Bembija ragiem. Parasti briedēniem pirmie ragi tikai tādi pīķīši vien ir, bet Bembijam jau divi skaisti žuburi."
Kā sapratis, ka runājam par viņu, Bembijs paiet garām un iekrīt dīķītī, sprauslo sasilušajā ūdenī. Dunduri krīt virsū lamām, alpakām, zirdziņiem, kamieļiem. Evita priecājas – esot atraduši labu līdzekli pret spalvu ērcēm: Aldis saber zemē pelnu čupas, dzīvnieki tajās izvāļājas, pieceļas, nopurinās, no viņiem kā no miltu maisa izbirst balta migla un ērču vairs nav.
Koka dvēsele
Eksotisko dzīvnieku parkam ir savi stipri bonusi. Piemēram, tīrot brikšņus, Evita ar Aldi pamanīja, ka atbrīvojuši laukumiņu, kur aplī aug stalti pīlādži. Zināms taču, ka tie nes mājai svētību. Tagad apmeklētājiem ap pīlādžiem iekārtots atpūtas stūrītis ar galdu, soliem un ugunskura vietu. Parkā viss ir tapšanas procesā. Pavasarī būs gatavs bērnu rotaļlaukums (nodomāju – kad apkārt tik daudz siltu un mīļu radību staigā, nez vai rotaļlaukumam būs piekrišana). Top novietnes dzīvniekiem. Kas nav mazsvarīgi apmeklētājiem, iekārtotas divas skaistas, gaišas, no koka darinātas sirsniņmājas.
Prombraucot Evita iesaka pusdienas ieturēt kafejnīcā bārā Vecā pirts, kas atrodas pašā Dundagas centrā. Aukstā zupa, pildītie pipari un pasakainais brūkleņu deserts ar putotu saldā krējuma cepurīti – tā gatavoja tikai mana mammīte! Līdz Rīgai mutē patīkama pēcgarša. Ak, jā – cenas kā agrākos laikos labā ēdnīcā! Droši brauciet uz Dundagu, jauki iespaidi un labs garastāvoklis garantēts!