Burrata ir īpaši krēmīgs itāļu siers, kas gatavots no govs vai bifeļu piena. Ārēji tas atgādina visparastāko mocarellu, bet, to pārgriežot, atklājas maigs un šķidrs pildījums.
Taču vienlaikus burrata ir arī pilnvērtīgs ēdiens, jo bieži tiek pasniegts gandrīz bez jebkādas papildu apstrādes. Burratas vērtība slēpjas ne tikai garšā, bet arī tekstūrā. Pārgriežot svaigu burratu, izplūst krēmīgs pildījums, kas daudziem gardēžiem sagādā gandrīz vai bērnišķīgu sajūsmu.
Burratas dzimtene ir Apūlija – saulainais Itālijas dienvidaustrumu reģions, kas atrodas valsts «zābaka» papēdī.
Nosaukums «burrata» cēlies no itāļu vārda burro, kas nozīmē ‘sviests’. Tas lieliski raksturo siera būtību – maigu, bagātīgu un krēmīgu.
Ārējais apvalks patiešām tiek gatavots no svaigas mocarellas masas, savukārt iekšpusē slēpjas pildījums, ko sauc par stracciatella. Tas sastāv no smalki saplucinātām mozzarella šķiedrām un saldā krējuma.
Ražošanas process prasa lielu precizitāti. Sākumā no govs vai bifeļu piena iegūst svaigu sieru. To karsē un stiepj, līdz veidojas elastīga masa. No tās izveido maisiņu, kuru piepilda ar krēmīgo stracciatella masu. Pēc tam sieru aizver un atdzesē. Rezultātā rodas produkts, kurā vienlaikus sastopamas divas pilnīgi atšķirīgas tekstūras – maiga, elastīga ārpuse un plūstošs, zīdains centrs.
Ilgu laiku burrata bija vietēja delikatese, jo tās uzglabāšanas laiks ir ļoti īss. Svaigā veidā tā vislabāk baudāma dažu dienu laikā pēc pagatavošanas. Situācija mainījās līdz ar modernajām dzesēšanas un transportēšanas iespējām. Mūsdienās burratu var atrast Ņujorkas, Londonas, Parīzes, Tokijas un arī Rīgas restorānos.
Vislielākā popularitāte burratai joprojām ir Itālijā, īpaši Apūlijā, kur to uzskata par reģiona lepnumu. Taču pēdējās desmitgadēs siers kļuvis par starptautisku gastronomijas zvaigzni, jo burrata ļauj radīt iespaidīgu ēdienu bez sarežģītas gatavošanas.
Daudzi uzskata, ka vislabāk burratu ēst pēc iespējas vienkāršāk. Itāļi bieži to pasniedz istabas temperatūrā ar dažiem pilieniem olīveļļas, šķipsniņu jūras sāls un svaigi maltiem pipariem. Nekas vairāk nav nepieciešams.
Vasarā burrata lieliski sader ar gataviem tomātiem, persikiem, melonēm un svaigiem zaļumiem. Tā ir kļuvusi par neatņemamu sastāvdaļu daudzos salātos, brusketās un pastas ēdienos. Īpaši populāra ir kombinācija ar tomātiem un baziliku, kas atgādina klasiskos Kapri salātus, taču piešķir tiem daudz bagātīgāku raksturu.
Siers labi sader arī ar grilētiem dārzeņiem, jūras veltēm un pat augļiem. Daži šefpavāri to pasniedz kopā ar ceptām vīģēm, medu vai pistācijām. Citi izmanto kā papildinājumu picai, uzliekot burratu tikai pēc cepšanas, lai saglabātu tās krēmīgo tekstūru.