90. gadu otrā puse mākslas studentiem Latvijā nebija tā veiksmīgākā starta pozīcija. Akadēmijas gotiskā celtne grima dekadentiskā tumsā, jo, visticamāk, nācās taupīt elektrību un kafejnīcā zem letes varēja dabūt šņabi, taču es mīlēju šo drūmo vietu. Tā bija vieta, kurā katru dienu bija iespējams gleznot. Vieta, kurā bija iespējams uzturēt cerību, ka varēs gleznot, jo ārpus akadēmijas nebija nekā, kas šo cerību nenokautu uzreiz. Vēl tur notika sarunas ar kursabiedriem, un tās iezīmēja pirmās robežas izpratnē par to, kas tad ir īsta māksla. Kopā ar Ernestu Kļaviņu apsmējām renesanses gleznotājus, jo sevišķi Rafaelu, šo gludo seju mocekli, un svinīgi zvērējām – tā mēs negleznosim nekad! Pat tobrīd bija skaidrs, ka jāmeklē vai jāizdomā kāda atbalsta sistēma, lai pēc akadēmijas absolvēšanas gleznošanas prakse nepārtrūktu, jo tur, ārā, nekāda "nākotnes perspektīva" neeksistēja. Ar atbalstu, protams, netika saprasta institūcijas, biedrības, stipendijas, balvas vai galerijas aizmugure – padomju laika institūcijas bija sabrukušas, jaunās veidojās mokoši, tāpat arī "jaunā mākslinieka" trops nebija iesakņojies. Interese par "jauno mākslu" uzplaiksnīja vien tad, ja tā tika radīta ar datoriem vai pirmatnējā tīmeklī.
Tā nu kādu dienu, tupot uz akadēmijas kāpnēm, Ernests paziņoja, ka viņš ir izdomājis, kāpēc mēs drīkstam gleznot. Nevis spējam vai gribam, bet drīkstam – blakus visam tam, kas jau ir sagleznots gan vēsturiski, gan tā brīža ekonomiskās bezcerības ciešajā žņaugā. Viņš pārstāstīja kādu zinātnisko pētījumu, kas tobrīd pirmo reizi bija nācis klajā ar hipotēzi, ka Visums nevis izplešas, bet saraujas un ka melnie caurumi pilnīgi droši aprīs Zemi, tātad arī mūsu gleznas. Secinājām, ka uz kādu laiku tās nevienam pāri nenodarīs un turpinās rasties vien tāpēc, ka mums ļoti gribas gleznot.
Tāpēc šopavasar, kad biedrība Laikmetīgās mākslas muzejs 2029 aicināja māksliniekus, lai kopīgi izstrādātu "informēšanas pasākumus par muzeja ieguldījumu kultūrā un ekonomikā"* un sasaukto mākslinieku pārliecinoši lielākā daļa izrādījās deviņdesmitajos dzimušie, nevis deviņdesmitos pārlaidušie, šāda mēroga Noasa šķirošana liekas pat loģiska. Greiza, bet loģiska. No "vecajiem" sanāksmē pavīdējis vien Andris Eglītis un Kristaps Epners, nemaz nerunājot par sešdesmitajos un senāk dzimušajiem. Vai "veco" skarbums un novecojušās sejas ir eksistenciāli nesavienojamas ar pievilcīga Laikmetīgās mākslas muzeja ideju? Vai muzeja stāstu drīkstēs stāstīt vien kaut cik izmērāmus ekonomiskus panākumus izcīnījusī jaunā mākslinieku paaudze? Paaudze, kas līdz galam ir noķerta kapitālistiskās loģikas slazdos, – tev būs būt veiksmīgam (proti, pelnīsi ar savu mākslu) un tikai tad tu būsi mākslinieks ar ieeju savas valsts laikmetīgās mākslas ainā?
Ja uz tādiem pamatiem tiek būvēts muzeja un mākslinieka tēls, senioru un vidējā paaudze turpina caurvējā sēdēt uz akadēmijas kāpnēm – un tā var izrādīties vienīgā atlikusī brīvības saliņa, par kuru tobrīd pat nenojautām.
*citāts no biedrības mājaslapas