"It kā jau tie koloniālisma laiki ir beigušies, bet, teiksim, varas struktūras, kurām mēs esam pakļauti un kuras mēs nekādā veidā nevaram kontrolēt mūsdienu pasaulē, vēl joprojām pastāv. Kaut kādā ziņā daži no filmas tēliem ir līdzinieki mūsdienu varas pārstāvjiem. Tas ir stāsts par jauniem cilvēkiem, kuri pieaug ļoti sarežģītos apstākļos un laika posmā, kurā jēdziens par brīvību kļūst arvien iluzorāks, jo tāda brīvība patiesībā nepastāv – mēs visi esam no kaut kā atkarīgi un par to arī ir šī filma. Par to, ka no atkarības mēs tik viegli nevaram izrauties un vienmēr ir kaut kas, kas nosaka, kā mūsu dzīve ritēs un kur vedīs mūsu ceļš," portālam Diena.lv pastāstīja filmas režisors Matīss Kaža.
No vairāk nekā piecsimt pretendentēm galvenajai lomai filmā izvēlēta rīdziniece Žanete Zvīgule. Viņai līdzās spēlēs jaunais aktieris Toms Veličko. Filmas Kur vedīs ceļš aktieru ansambli sastāda arī Agnese Cīrule, Kaspars Znotiņš, Niklāvs Kurpnieks, Vilis Daudziņš, Egons Dombrovskis, Andris Keišs, Inese Kučinska un Jānis Skutelis.
Īsterns
Pirmais latviešu vesterns – tā savu debijas spēlfilmu Kur vedīs ceļš raksturo 23 gadus vecais režisors Matīss Kaža. Radošā grupa žanram piedodod Austrumeiropas piesitienu, tāpēc režisors saka, ka to varētu saukt arī par īsternu. Vesterns režisoram ļauj būt inovatīvam un piedāvāt žanru, kas atšķiras no tradicionālā, kā pats saka – kostīmkino, ar ko Latvijā bieži tiek saprastas vēsturiskas drāmas. Filma ir stilizācija un neatspoguļo vēsturiskus notikumus, kas 19. gadsimtā norisinājās Latvijas teritorijā, bet gan konkrēto laika posmu un ironisko skatījumu uz to. Viņš uzsver, ka šis ir audiovizuāli spēcīgs un tipāžisks žanrs, kurā ir brīva iespēja izpausties aktiermeistarībā un piedāvāt kaut ko jaunu vietējam kino.
"Vesterns īstenībā ir viens no pirmajiem kino žanriem un ar to saistās tādas slavenas filmas kā Edvīna Portera Lielā vilciena aplaupīšana (The Great Train Roberry, 1903) – tā ir viena no leģendārākajām agrīnā kino filmām, tajā ir pamatīgs agrīnā kino gars. Mani šis žanrs saistīja jau kopš bērnības un pusaudža gadiem. Es uzaugu skatoties diezgan klišejisku seriālu Zorro (Zorro, 1990-1993), tā, manuprāt, bija mana pirmā saskarsme ar vesterna tematiku. Pusaudža gados es jau skatījos dažādus itāļu spageti vesternus, franču vesternus ar Alēnu Delonu un amerikāņu vesterna klasiku. Šis žanrs man iepatikās ar to, ka tas ir ārkārtīgi kinematogrāfisks, tajā saspēlējas gandrīz visi kino elementi teju vai operas veida simbiozē, kurā varonis papildina ainavu, savukārt ainavu papildina mūzika," savas pirmās spēlfilmas žanra izvēli skaidro režisors.
Matīss Kaža stāsta, ka filmas iedvesmas avoti ir daudz un dažādi, tajā skaitā Serdžio Leones itāļu vesterni, Džima Džārmuša Mironis (Dead Man, 1995.) un daļēji arī Vesa Andersona filmas, lai arī amerikāņu kulta režisors nekad nav strādājis vesterna žanrā viņa mākslai piemīt ironisks skatījums un izteikti stāsta varoņu tipāži. Savukārt literatūrā iedvesmu Matīss Kaža ir smēlis Federiko Garsija Lorka darbos. Arī dzejā un lugās, kurās ir klātesoša mistiska noskaņa, kādu filmēšanas komanda cenšas radīt Kur vedīs ceļš nakts ainās.
Žanra ietvaros Matīss Kaža izmanto iespēju iesaistīt novatoriskus mākslinieciskos līdzekļus – nepareizas kameras kompozīcijas un dīvainus rakursus. “Vesterns ir žanrs, kas vienlaikus ir spējīgs piesaistīt piedzīvojumu filmas auditoriju un ļauj piedāvāt savu autora vīziju, nepadarot to par vienkāršu komercgabalu. Tas ir žanrs, ar kura palīdzību var mēģināt sākt veidot savu kino valodu. Tajā ir daudz, ar ko spēlēties.” turpina Matīss Kaža.
Ar galvenā mākslinieka Jurģa Krāsona radošo pieskārienu Jaunauces pils kļuvusi par vienu no centrālajiem filmēšanas objektiem. Līdz šim jau nofilmētas epizodes ar spraigu pakaļdzīšanās un dramatisku apšaudi Zviedrijā. Režisors skaidro, ka Zviedrijā filmēšanas grupai ir bijusi iespēja uzņemt ainas vietās, kas ir vizuāli pietuvinātas vesterna žanram un neiemieso bieži vien Latvijai raksturīgo zaļo toni. Zviedrijas teritorijā galvenokārt novērojams paugurains reljefs, kas veido vesterna filmām pateicīgu un raksturīgu vidi – ainas tika filmētas klintīs un šaurumos. Latvijā filmēšana lielākoties notiek Jaunauces pilī, tās vēlīnā klasicisma stila interjera dēļ un turpināsies arī Aucē, Tukumā, Mazsalacā un citviet, savukārt rudenī filmēšana grupa dosies uz Itāliju, kur filmas veidotājiem līdzfinansējumu piešķīris Dienvidtiroles reģionālais fonds. Itālijā tiks filmēti gan pārvietošanās kadri, gan dažādas dramaturģiskās epizodes, kas norisinās alās un starp klintīm, kā arī pēc sižeta norit ārzemēs.
No dokumentālā kino līdz spēlfilmai
Līdz šim Matīss Kaža jau ir uzņēmis divas pilnmetrāžas dokumentālās filmas un spēlfilma viņam ir kas jauns. Viņš uzsver, ka vispamanāmākās atšķirības spēlfilmā ir darbs ar aktieriem un konkrētas maiņas, kas paredz iekļaušanos noteiktā plānā, lai, kā pats saka – neiekultos nepatikšanās. "Spēlfilmas veidošanā nav tik ļoti klātesošs neprognozējamības elements, kā dokumentālajā kino. Te ir konkrēts dienas plāns, kurš ir jāizpilda. Mēs aptuveni zinām, kas ir tas, ar ko dienas beigās mēs aizbrauksim mājās. Dokumentālajā kino to nekad nevar zināt, tur var notikt absolūti negaidīti notikumi," skaidro režisors.
Matīss Kaža atzīst, ka izbauda darbu ar aktieriem un pilnībā cenšas izmantot mēģinājuma procesu, tāpēc uz laukuma režisors ar aktieriem vairs daudz nesarunājas. "Mēs jau iepriekš esam izrunājuši visu epizožu dramatiskos punktus, uz laukuma mēs izmēģinām tikai izvietojumu telpā, precizējam neskaidros jautājumus un jau filmējam, līdz ar to filmēšanas process uzreiz kļūst krietni raitāks. Te ir darbs ar profesionāliem cilvēkiem, profesionāliem aktieriem, tā ir cita darba ētika," viņš turpina.
"Mēs saprotamies, neko daudz nerunājot, un nav jūtama arī vecuma starpība. Mēs varam klusēt un viņš ar acu skatieniem norāda, kas man ir jādara," sastrādāšanos ar jauno režisoru komentē viens no pazudušo jauniešu meklētājiem – aktieris Egons Dombrovskis.
Filmēšanas laukumu pārņem "Skutelisms"
"Viņi tur visu laiku kaut ko zelē mutē, pīpē, šauj viens otru nost. Kas var būt jaukāks? Ļoti vienkārša pasaule, kur visu ātri var atrisināt. Desmit soļi viens no otra un pif-paf," par jauno vesternu izsakās viens no tā aktieriem, komiķis Jānis Skutelis.
Ik pa laikam staigājot un atdarinot zirgu skaņas, Jānis Skutelis filmēšanas laukumā rūpējas par labu noskaņojumu un ar jokiem uzmundrina tos, kas jau paguruši. Kā saka Egons Dombrovskis: ""Skutelisms" ir ļoti lipīgs!" Piesēdis blakus uz akmens, tumšzilā žandarma tērpā ar pielīmētu baķeni un čībām kājās, sarunai pievienojās Jānis Skutelis un piemetina, ka jācer, lai tas nepielīp arī Matīsam.
Egons Dombrovskis stāsta, ka Skutelis spēlē vienu no izmeklētāja Orlovska žandarmiem, un viņš esot ārkārtīgi nopietns žandarms. Viņa tēls ar augstu atbildību izpilda visus uzdevumus, savukārt Egona tēls ir, kā viņš pats saka – raspizģejs, kas pretējs Skuteļa lomai. Lai saprastu, ko nozīmē pretējs Jānis Skutelis precizē: "Es esmu sirsnīgs un ne īpaši gudrs, Egons nav sirsnīgs, bet rafinēts." Skutelis to sauc par paštēlu.
Miedzot ar aci Egonam Dombrovskim, Jānis Skutelis centīgi mēģināja ieskaidrot, ka šajā projektā viņu visvairāk uzrunājuši "runājošie zirgi". Ticamībai Skutelis Egonam jautā: "Kas Tavā dzīvē ir bijis interesantāks par satikšanos ar runājošiem zirgiem?" Un saņem atbildi no Egona: "Tas, ka es ar zirgu piecas minūtes stāvēju un klusēju, un klusējot mums bija dialogs." Ar sarkasmu par Skuteļa aktiermeistarību Dombrovskis aizrāda, ka Skutelim filmā tiek dots teksts, un ar lepnību balsī paskaidro, ka viņš pats esot "čalis bez teksta". "Jā, jo ar tekstu katrs muļķis nospēlēt var," piekrītoši atbild Jānis Skutelis.
Īpašs izaicinājums aktieriem bijusi jāšanas prasmju apgūšana – galveno lomu atveidotāji vairākus mēnešus apmeklēja jāšanas nodarbības, lai iemācītos sarežģītu manevru un triku izpildi zirgu mugurā. Abiem aktieriem – Egonam Dombrovskim un Jānim Skutelim nav bijusi iepriekšēja pieredze zirga mugurā. Skutelis atzīst, ka apmācībās ir gājis ļoti labi, tās viņam ir bijušas aptuveni sešas, un viņu patiesi ir pārņēmusi sajūta, ka jāšana viņam varētu iepatikties un varētu ar to nodarboties ne tikai filmas ietvaros.
Kad atlikušas vien pāris minūtes pirms filmēšanas, Skutelis dodas nomainīt čības pret žandarma zābakiem un, atstājot mūs ar Egonu, nomurmina - "Atnāca Egons un izčakarēja man interviju". Taču tūlīt joki jāmet pie malas – brītiņu vēlāk, Skutelis jau apāvis kājas pilnā nopietnībā un gatavībā lomai soļo uz staļļiem, kur tiks izmeklēts baiss noziegums.
Cits žanrs
Spēlfilmas Kur vedīs ceļš pirmizrāde paredzēta 2020. gada beigās, tās uzņemšanu finansiāli atbalsta Nacionālais Kino centrs, filma top bērnu, jauniešu un ģimenes filmu programmas ietvaros, kas turpina Simtgades filmu programmu.
Šā gada beigās paredzēts laist klajā arī Matīsa Kažas otro pilnmetrāžas dokumentālo filmu Klejotāji. "Cits žanrs. Cita estētika. Klejotāji būs ļoti jūtīga un personiska filma, caur trīs varoņu stāstiem, par to, kā ir būt jaunietim, kurš meklē savu ceļu dzīvē šodien. Portretējošs dokumentāls kino, kas būs gana atraktīvs, un tomēr es ceru, ka aicinās jauniešus uz pārdomām par ļoti būtiskām cilvēku izvēlēm," stāsta Matīss Kaža.
Režisors Matīss Kaža kino izglītību ir ieguvis Ņujorkas Universitātes Tiša mākslas skolā, zināšanas papildinājis Amerikas Kino institūtā Losandželosā. Jau studiju laikā uzņēmis savu pirmo pilnmetrāžas dokumentālo filmu Vienu biļeti, lūdzu! (2017), kas guvusi atzinību vairākos starptautiskos kinofestivālos.