Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Skūpsts spēj mainīt visu. Režisora Kšištofa Varlikovska iestudētais Dons Karloss Parīzē

Piecas stundas ar labākajiem dziedātājiem pasaulē. Režisors Kšištofs Varlikovskis Parīzes Bastīlijas operā iestudējis Džuzepes Verdi eposu Dons Karloss

 

Pulkstenis viens naktī. Uz Parīzes Bastīlijas operas skatuves turpinās ballīte par godu Dona Karlosa pirmizrādei. "Viens skūpsts spēj mainīt visu!" kulta poļu režisors Kšištofs Varlikovskis, aktīvi žestikulējot, skaidro dziedātājai Elīnai Garančai, kura tikko uz šīs skatuves pirmo reizi nodziedājusi Eboli lomu un ceturtā cēliena beigās negaidīti – par pārsteigumu režisoram – noskūpstījusi karali Filipu II. "Kā tu iedomājies to izdarīt?! Tas bija ģeniāli, tajā brīdī es tik daudz ko sapratu par Eboli un pārējiem personāžiem!" sajūsmu neslēpj Kšištofs Varlikovskis. Viņš iesaistās sarunā ar Elīnu Garanču par princeses Eboli rakstura īpašībām, par viņas iedzimto nepieciešamību būt uzmanības centrā un ar vīna glāzi rokā izspēlē operas ainas.

Mākslinieks vienmēr tonusā

"Kšištofs ir pārņemts ar Elīnu un vēlas strādāt tikai ar viņu!" sarunā ar KDi apstiprina Kšištofa Varlikovska tuvākā domubiedre, visu viņa izrāžu scenogrāfe un kostīmu māksliniece, būtībā visu režisora darbu līdzautore Malgožata Ščensņaka. "Elīna mūs iedvesmoja ar savu balsi un inteliģenci, viņa izdarīja pilnīgi visu, kas no viņas tika prasīts, un pat vairāk. Ak dievs, viņa ir satriecoša!" piebilst Malgožata Ščensņaka.   

"Ko mēs kopā darīsim nākotnē?" režisors aizrautīgi jautā latviešu zvaigznei. "Amnerisa?! Kaut gan apzinos, ka publika pēc Aīdas mani iznīcinās," piebilst Kšištofs Varlikovskis, kurš ir pazīstams ar savām drosmīgajām klasikas intepretācijām operas un drāmas teātrī. Pēc Dona Karlosa izskaņas režisors un viņa komandas biedri uz skatuves tika sagaidīti ar "bū!" kliedzieniem. Svilpienu vētra nebija pārāk spēcīga, drīzāk tāda formāla, publika ūjina profilakses nolūkos, lai turētu režisorus tonusā, taču Kšištofu Varlikovski sabiedēt ir grūti, viņš ir rūdīts profesionālis, kurš mākslā nepieļauj kompromisus un neiet skatītāju pavadā, cenšoties viņiem izpatikt, apmierināt viņu vēlmes.

Spilgtākie skandāli, kas ir saistīti ar Kšištofa Varlikovska izrādēm Parīzes operā, sen ir pagātnē. Šajā teātrī viņš ienāca leģendārā intendanta Žerāra Mortjē valdīšanas laikā, toreiz katra Kšištofa Varlikovska iestudējuma pirmizrāde (Kristofa Vilibalda Gluka Ifigēnija Tauridā, Riharda Vāgnera Parsifāls, Karola Šimanovska Karalis Rodžers) draudēja pārvērsties par grautiņu, bet nu jau šie darbi kvalificējas kā mūsdienu klasika. Kšištofa Varlikovska Parīzes operā iestudētais Leoša Janāčeka Makropula līdzeklis, Bēlas Bartoka Hercoga Zilbārža pils un Fransisa Pulenka Cilvēka balss ir iecelti šedevru statusā.      

Luksusa klases ansamblis

Džuzepes Verdi Dona Karlosa pirmizrāde ir jaunās sezonas galvenais notikums un intriga opermākslas pasaulē. Režisors Kšištofs Varlikovskis šo jauniestudējumu veidojis kopā ar Parīzes Nacionālās operas muzikālo vadītāju lielisko diriģentu Filipu Žordānu. Uzvedumam tika sarūpēts luksusa klases solistu ansamblis – nav zināms, vai šāda operas ikonu kombinācija Donā Karlosā kādreiz vēl būs iespējama.

Sapņu komandu, kurā līdzās Elīnai Garančai spēlē vācu tenors Jonass Kaufmanis (dons Karloss), bulgāru soprāns Soņa Jončeva (Elizabete de Valuā), krievu bass Ildars Abdrazakovs (karalis Filips II) un franču baritons Ludoviks Tezjē (Rodrigo), Bastīlijas operā varēs dzirdēt līdz 28. oktobrim – tiesa, biļešu vairs nav.

Biļetes ir nopērkamas uz Dona Karlosa ciklu no 31. oktobra līdz 11. novembrim, kad izrādei pievienosies trīs citi mākslinieki: titullomu atveidos Latvijas publikai labi pazīstamais čehu tenors Pāvels Černohs, Elizabeti tēlos krievu soprāns Hibla Gerzmava, savukārt Eboli – krievu mecosoprāns Jekaterina Gubanova.  

Dziedam galma valodā

Svarīgi piebilst, ka jaunais Parīzes Dons Karloss ir atklāsme un sensācija ne tikai kā laikmetīgā režijas teātra meistardarbs. Šim iestudējumam izvēlēta maz zināma šīs monumentālās operas oriģinālā piecu cēlienu versija franču valodā.

Dons Karloss tapis franču valodā pēc Parīzes operas pasūtījuma. Pirmizrāde notika pirms 150 gadiem – 1867. gada 11. martā. Pašlaik Bastīlijas operā skan Dona Karlosa versija, kuru Džuzepe Verdi iesniedza pirmajiem mēģinājumiem 1866. gadā, šajā partitūrā vēl nav baleta ainas, kuru komponists pievienoja vēlāk, kā to pieprasīja franču lielās operas formāts. Toties partitūrā ir fragmenti, kurus Verdi bija izņēmis pirms operas ģenerālmēģinājuma 1867. gada 24. februārī, kā arī pirms pirmizrādes un otrās izrādes 1867. gada 13. martā.

Turpmākajos gados Dons Karloss tika pārtulkots itāļu valodā un piedzīvoja vēl vairākas modifikācijas. Tagad teātri, diriģenti un režisori var izvēlēties sev piemērotāko partitūras versiju (visbiežāk Dons Karloss skan četru cēlienu versijā itāļu valodā). Šīs piezīmes par jauno Parīzes izrādi ir svarīgas muzikologiem, opermākslas vēstures pētniekiem un faniem. Var droši teikt, ka Filipa Žordāna un Kšištofa Varlikovska piedāvātais Dons Karloss ir ekskluzīva raritāte.

Nākamajā 2018./2019. gada sezonā Dons Karloss Bastīlijas operā skanēs piecu cēlienu versijā itāļu valodā, to diriģēs maestro Fabio Luizi. Izrādē būs cits solistu sastāvs, un Kšištofs Varlikovskis pielāgos iestudējumu itāļu versijai – mainās vārdi, mainās satura un jēgas nianses; atšķiras arī mūzika, kas pieskaņota valodas īpatnībām.

Diriģents Filips Žordāns uzskata, ka Dons Karloss franču valodā, kas ir galma valoda, karaļu valoda, vairāk izgaismo darba politiskās un intelektuālās šķautnes, savukārt itāļu teksts padara operu sentimentālāku.   

Dons Karloss ir vēstures eposs, kurā savijas reliģija, politika un mīlestība. Šī ir viena no četrām Verdi operām, kuras pamatā ir Frīdriha Šillera luga. Dons Karloss ir monumentālākais un ambiciozākais Verdi opuss. Tā darbība sākas 1559. gadā, šajā operā komponists atļaujas kritizēt reliģiju un tās vardarbīgās izpausmes.

Režisors Kšištofs Varlikovskis par mērķi ir izvirzījis parādīt galveno varoņu – "galma un etiķetes gūstekņu" – iekšējo dzīvi un savstarpējās attiecības, tāpēc sarežģīto darbu viņš iestudējis samērā vienkārši, atbrīvojot to no klišejām un banalitātēm. Šis ir viens no pieejamākajiem, saprotamākajiem režisora uzvedumiem, tajā ir saglabāts viņa pazīstamais rokraksts un teātra valoda: izrādē ir daudz juteklisku tēlu, trāpīgu, negaidītu metaforu, asociāciju un kultūratsauču, kuras ir nolasāmas intelektuālajā un intuitīvajā līmenī.    

Eskorjals tavā galvā

Kšištofs Varlikovskis nestrādā ilustratīvi: viņš nerāda ne Fontenblo mežu, ne Sandžusto klosteri, ne Spānijas karalienes dārzu. Režisors ar savu radošo komandu sagādā skatītājiem emocionālus un vizuālus pārsteigumus. Dažus no tiem atklāj scenogrāfe un kostīmu māksliniece Malgožata Ščensņaka.

"Operas pasaulē eksistē dekoratīvisma tradīcija: izrāžu veidošanā bieži tiek izmantota ilustratīva pieeja – tiek radīti skati, kas pastiprina mūzikas skaistumu. Mana scenogrāfija ir antidekoratīva. Lietojot vārdu "dekoratīvs", es apzīmēju kaut ko, kas ir pielikts klāt, lai izveidotu skaistu telpu, – ziedus, paklājus, skulptūras," norāda Malgožata Ščensņaka.

"Manu ideju īstenošanas atskaites punkts ir arhitektūra. Es vienmēr esmu tīras telpas meklējumos. Šīs tīrības avots ir materiāli, kurus izmantoju: koks, metāls, stikls, keramika, betons. Tie strukturē telpu ļoti dabiski, attīra un atbrīvo to ar savu radikalitāti. Šī pieeja var šķist vienkārša, gandrīz naiva," piebilst māksliniece. Materiālu izvēli nosaka katra darba dramatiskā būtība.

Dona Karlosa noformējumā dominē koks. "Man patīk koka cildenums. Šīs izrādes scenogrāfijai esmu iedvesmojusies no Spānijas karaļa rezidences Eskorjala interjeriem, kuros izmantota koka paneļu apdare. Tā ir XVI gadsimta pils, atmosfēra tur ir askētiska un smagnēja. Sienas, griesti, parkets – viss ir drūms, nomācošs. Brūna krāsa, tumsnējs zelts un koks. Eskorjala interjeri kontrastē ar žilbinošo saules gaismu Spānijā. Noskaņojums, kas valda Eskorjalā, ir jūtams arī spāņu baroka laikmeta mākslinieku Fransisko de Surbarana gleznās un Djego Velaskesa galma portretos," saka Malgožata Ščensņaka.

Veidojot scenogrāfiju, viņa vēlējusies atspoguļot operā iekļauto konfliktu starp galma oficiālo dzīvi un galveno personāžu noslēpumu pilno iekšējo dzīvi. "Eskorjals ir telpu labirints, kas ideāli atbilst Dona Karlosa sižeta pavērsieniem. Vēl viens iedvesmas avots ir Santakrusas muzejs Toledo: tajā jūs redzat visas šīs durvis, kas ved uz neskaitāmām istabām, kurās ir tik daudz noslēpumu," stāsta māksliniece. Dona Karlosa scenogrāfijas pamats ir milzīga atvērta telpa, ceremoniju zāle ar koka apdari un parketa grīdu. Uz skatuves parādās dažādas "kastes": paukošanas zāle, privāta kinozāle, cietuma kamera. Šīs slēgtās telpas, klaustrofobijas kambari, iemieso varoņu psihē notiekošo.    

Kšištofa Varlikovska iestudējumos liela nozīme ir detaļām, otrā plāna personāžiem. Piemēram, Donā Karlosā ir ieviesti kalpu tēli, kuri piedalās galma rituālos un ceremonijās. Tos atveido Āzijas izcelsmes aktieri, tā ir norāde uz viesstrādnieku plūsmu no Tuvo Austrumu reģiona. Operas darbība risinās sasprindzinātā reliģiskā vidē, tāpēc varoņi bieži krīt ceļos un lūdz Dievu.

Izrādes stilistika ir mūsdienīga, taču tajā integrēti vēsturiski elementi, galvenokārt Spānijas karaļpāra kostīmos. Malgožatas Ščensņakas darinātajos tērpos ir jūtama 50. gadu modes, īpaši Kristiāna Diora, ietekme. "Pēckara mode man atgādina tērpus, kurus redzam spāņu klasiskajā glezniecībā, galvenokārt Velaskesa galma portretos. Lielu iespaidu uz mani atstājis Goijas veidotais Albas hercogienes portrets, viņas melnā kleita ietekmējusi arī modes mākslinieku Kristovalu Balensjagu. Es pietuvināju šo spāņu tērpu laikmetīgajai estētikai," teic Malgožata Ščensņaka.

No līgavas par pamāti

Kšištofa Varlikovska interpretācijā dons Karloss ir gandrīz šekspīrisks varonis – melanholijas pārņemtais Hamlets –, un pasaule tiek rādīta no viņa skatpunkta. Donam Karlosam izrādē pat iedalīts izgaismots celiņš – koridors – skatuves priekšā. Šķiet, dons Karloss atrodas pavisam citā laikā un realitātē nekā pārējie varoņi.

Operas pirmo cēlienu – ainu Fontenblo mežā, kur notiek Spānijas karaļa Filipa II dēla kroņprinča dona Karlosa un Francijas karaļa Anrī II meitas princeses Elizabetes de Valuā pirmā tikšanās, – režisors Kšištofs Varlikovskis uzskata par "spokainu cēlienu". Viņš to iestudē kā titulvaroņa atmiņas epizodi, traumatisku pieredzi dona Karlosa dzīvē – tā ir pagātne, kuras varā viņš atrodas. Dons Karloss parādās ar pārsietām vēnām, apstājas pie izlietnes (viens no Kšištofa Varlikovska un Malgožatas Ščensņakas iecienītākajiem santehnikas objektiem, kas kā talismans ceļo no vienas viņu izrādes uz nākamo), pēc tam basām kājām pa gaismas celiņu dodas pie rakstāmgalda. Uz galda – viņa vectēva imperatora Kārļa V biste. Dons Karloss centīgi izgriež no laikrakstiem savas iemīļotās Elizabetes de Valuā portretus un izgriezumus piestiprina pie sienas.

Tēlojot ciešanas, viņš izteiksmīgi vāļājas pa grīdu – ak, kroņprinci, padomājiet par savu stilīgo balto džemperīti! Visu masīvo dekorāciju pārklāj videoprojekcija – skrāpējumi uz vecas kinolentes –, un skatuve ievibrējas kā kinoekrāns. Brīžiem videoprojekcijā redzam dona Karlosa izmisuma pilnās acis un pistoli pie viņa deniņiem. Melnbaltajos tuvplānos Jonass Kaufmanis aizdomīgi atgādina grupas Depeche Mode ikonisko līderi eksistenciālā traģisma karali Deivu Gehenu, kuram arī ir profesionāli izstrādāta sejas izteiksme – maska, kura liek noticēt, ka šā vīrieša vienīgā vēlme ir pakārties, bet viņš to nedara, jo vēl grib paspēlēt uz mūsu nerviem.

Jonasa Kaufmaņa atveidotais dons Karloss ir nomocīts, nolādēts, dziļi nelaimīgs cilvēks, kura pasaule brūk mūsu acu priekšā. Viņam ir mazliet bail gan no sievietēm, gan no tēva, pret kuru viņš tomēr saceļas. Dons Karloss drīzāk reaģē uz notikumiem, nevis pats nosaka to gaitu. Viņa dvēseli saēd metafiziskas sāpes. Iedomājieties sevi Spānijas kroņprinča vietā: viņa līgava Elizabete kļūst par viņa pamāti (pēc Francijas un Spānijas kara, lai nodrošinātu mieru, francūziete Elizabete tiek izsaukta uz Spāniju, lai kļūtu par Filipa II trešo sievu), apkārt risinās arī citas ģeopolitiskas drāmas, dons Karloss vēlas atvieglot Spānijas apspiesto Flandrijas iedzīvotāju likteni.

Kroņprinci cenšas pavedināt dēmoniskā princese Eboli, kura nemitīgi pin intrigas un, nespējot panākt savu, pārguļ ar dona Karlosa tēvu (kāpēc jāatdodas princim, ja var atdoties karalim?). Dons Karloss izjūt sava mirušā vectēva imperatora Kārļa V rēga klātbūtni: ietekmīgais vecis klibo pa skatuvi. Viņš ir vectēvs, kas bīstamāks ne tikai par datoru, bet arī par visu iespējamo baznīcas un varas atribūtiku.    

Post-Holivudas dīvas

Jonass Kaufmanis bieži ir dziedājis Dona Karlosa itāļu versijā, taču franču valodā šo lomu viņš izpilda pirmo reizi. Pēc pēdējos gados piedzīvotajām vokālajām problēmām viņš kļuvis daudz piesardzīgāks savu balss resursu izmantošanā, bet joprojām ir nepārspējams rakstura veidošanas vokālajā un dramatiskajā precizitātē, turklāt vācu māksliniekam ir eleganta, saprotama franču valoda. Pirmām kārtām tas ir Jonasa Kaufmaņa vārds, kura dēļ biļetes tiek izķertas.

Viņa tenors Donā Karlosā ideāli saskan ar Soņas Jončevas soprānu (Soņas Jončevas balss ir dzirdama Jonasa Kaufmaņa nesen izdotajā albumā L’Opéra, kas veltīts XIX gadsimta franču opermūzikai). Bulgāru dziedātāja debitē Elizabetes lomā – viņas sniegums pārliecina ar dižciltīgu smalkumu, kas piestāv tēlam, kuru Soņa Jončeva veido viegli, organiski, var teikt – minimālistiski. Viņas balss ir viena no skaistākajām un interesantākajām, kādu pašlaik var dzirdēt operas pasaulē.

Dziļi ievainotās Elizabetes acis ir paslēptas aiz saulesbrillēm – tā ir vēl viena Kšištofa Varlikovska firmas zīme: viņa izrādēs bieži sastopam sievietes saulesbrillēs, viņas ir dāmas ar traģisku likteni, noslēpumainas, greznas "post-Holivudas dīvas", kuras atgādina mistiskas būtnes Deivida Linča filmās. Tādas šajā Donā Karlosā ir brunetes Soņas Jončevas un blondīnes Elīnas Garančas varones. Ar viņām galvenajās lomās var iedomāties Deivida Linča Malholandas ceļa turpinājumu – tik ietilpīgus, dziļus raksturus rada šīs aktrises.  

Skaistuma nolādēšana

Vislielāko transformāciju – ārējo un iekšējo – uzvedumā piedzīvo princese Eboli, kura nav tikai greizsirdīga maita un atraidīta fūrija, kas alkst atriebības. Tas būtu pārāk banāli. Otrajā cēlienā dziesmu par plīvuru Eboli dzied Spānijas karalienes dārzā, kur izklaidējas galma dāmas. Šajā izrādē dārza vietā ir sporta zāle, un Elīnas Garančas tēlotā Eboli ir spēcīga, agresīva biseksuāli orientēta sieviešu paukošanas komandas līdere, kura smēķē, pakļauj sev visas apkārt esošās dāmas, par dažām erotiski paņirgājas un iesaistās lesbiešu spēlēs. Plīvuru vietā visām ir paukošanas maskas. Eboli ir ģērbusies melnā sporta kostīmā, pārējās sievietes – baltā. Citāts ir nepārprotams: šo Eboli tēlu ir ietekmējusi Madonnas epizodiskā loma Džeimsa Bonda filmā Mirsti citu dienu, kurā dziedātāja atveidoja valdonīgo paukošanas treneri. Vēlāk izrādē Eboli kļūst arvien sievišķīgāka un traģiskāka, šajā intrigu labirintā viņa ir galvenā manipulētāja.           

Iespaidīga ir 4. cēliena aina karaļa Filipa II kabinetā – vīrietis nojauš, ka karaliene Elizabete viņu nemīl. Blakus krēslā valšķīgi guļ Eboli. Karaļa kabinets ir privāta kinozāle – pieņemsim, ka Filips II un Eboli tikko ir noskatījušies kādu filmu. Tepat skan Eboli slavenākā ārija Ô don fatal, kurā pēc konfrontācijas ar karalieni Elizabeti viņa nolād savu skaistumu un pēc kuras Elīna Garanča tiek apveltīta ar visskaļākajām ovācijām.

Viņas sniegums Donā Karlosā vēlreiz pierāda sen zināmu patiesību – labai dziedātājai/aktrisei ir vajadzīgs labs režisors, tikai tā var sasniegt jaunu radošo virsotni, un šajā izrādē latviešu zvaigzne to iekaro ar Kšištofa Varlikovska palīdzību. Eboli Elīnas Garančas repertuārā ir pirmā Džuzepes Verdi komponētā operloma (agrāk viņa dziedājusi Verdi Rekviēmā).

Latviešu balss no debesīm

Jauniestudējumā piedalās vēl viena latviešu dziedātāja – Silga Tīruma. Viņai ir neliela loma – balss no debesīm – 3. cēliena finālā, kurā ķeceri tiek sadedzināti sārtā. Parasti Donā Karlosā šī ir kičīgākā, pompozākā izrādes daļa, taču Kšištofs Varlikovskis to atrisina citādi – nekādu ķeceru, nekādu liesmu. Palīgā nāk kinovēsture – šo operas ainu ataino uz milzu caurspīdīga ekrāna demonstrētais filmas Dantes elle/Dante’s Inferno (1911) fragments; tā ir senākā līdz mūsdienām saglabājusies pilnmetrāžas filma. Bez kino ietekmes neiztiek neviena Kšištofa Varlikovska izrāde. Par kino nozīmi un videomākslas izmantošanu viņa darbos ir uzrakstīta grāmata.

Solistu ansamblī spoži ir bass Ildars Abdrazakovs konfliktu plosītā karaļa Filipa II lomā un baritons Ludoviks Tezjē dona Karlosa labākā drauga Rodrigo lomā. Ludoviks Tezjē ir vienīgais francūzis zvaigžņu komandā, un Bastīlijas operas publika viņu uzņem īpaši silti – viņš sajūsmina ar balss plūdumu un vislabāko dikciju, kādu var iedomāties. Opera ilgst gandrīz piecas stundas, taču maestro Filips Žordāns pie diriģenta pults liek aizmirst par laiku.

Interviju ar Elīnu Garanču lasiet šeit.

Dons Karloss
Diriģents Filips Žordāns, režisors Kšištofs Varlikovskis
Parīzes Bastīlijas operā 25., 28., 31.X, 5., 8., 11.XI
www.operadeparis.fr

 

 

 

Top komentāri

vē!
v
Tā Vē... režijas - zem katras kritikas. Tā vispār nav režija, bet operas cūkošana.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja