Labrītiņ’ šo rītiņ’, šo burvīgo rītiņ’! Tas ir viens no harismātiskā šefpavāra Mārtiņa Rītiņa (1949–2022) populārākajiem teicieniem, taču vispopulārākais, protams, ir "Kas var būt labāks par šo?", un tieši tā sauc Liepājas teātra jauniestudējumu Ingas Ungures režijā. Liepājas teātra interese par spilgtām pašmāju personībām šajā sezonā apstājusies pie diviem Mārtiņiem – Freimaņa un Rītiņa –, ļoti atšķirīgiem, bet atsevišķās detaļās tomēr līdzīgiem cilvēkiem. Ingai Ungurei, kura sadarbībā ar aktieru ansambli un dramaturģi Lailu Burāni ir izveidojusi šo "virtuves eposu divpadsmit kārtās", nācies sabalansēt visas izrādes sastāvdaļas līdzīgi kā labā ēdienā, tomēr brīžiem šķiet, ka viss licies tik garšīgs, ka uz šķīvja nonācis par daudz, – izrāde ilgst gandrīz četras stundas ar vienu starpbrīdi.
Dzīves ideoloģija
Izrādes struktūra kā divpadsmit kārtu ēdienkarte pieļauj kaleidoskopisku un ne obligāti lineāru skatījumu uz Mārtiņa Rītiņa personību. Par iestudējuma iedvesmas avotiem minēti līdzcilvēku atmiņu stāsti, Lindas Apses grāmata De Profundis – Mārtiņš Rītiņš, pavāršovu arhīvs, intervijas un Astrīdes Rozītes grāmata Pavārgrāmata Mārtiņam. Cilvēki, kas mani satikuši.
Dramaturģe Laila Burāne izrādes programmā uzsver, ka šī neesot ne biogrāfiska, ne dokumentāra izrāde (kas gan šķiet koķetērija, lai atvairītu iespējamus pārmetumus no pārāk skrupuloziem "pareizo" atmiņu cienītājiem). Dramaturģe ir centusies savietot jēgpilnās proporcijās iespējami daudz Mārtiņa Rītiņa personības aspektu, un viņas skatījums likumsakarīgi atšķiras no paša Mārtiņa Rītiņa liktajiem akcentiem, kad viņš atklāj savas atmiņu ainas Lindas Apses grāmatā. Tajā, piemēram, lielāka vieta ir alkoholisma problēmai un tās uzveikšanai. Izrādē anonīmo alkoholiķu saiets pārvēršas ne pārāk nopietnā grēksūdzē par Mārtiņa Rītiņa negatīvajām īpašībām, teiksim, "mani sauc Mārtiņš, un es esmu palaidnis un sivēns" – tie ir vārdi, kādos viņu saukusi mamma.
Šādā salikumā, kurā par Mārtiņiem it kā pārvēršas viss aktieru ansamblis, nonivelējas to negatīvo īpašību nozīmīgums, kuras vēlāk gan var sajust dažu ainu izspēlē, piemēram, ka ar viņu ir grūti strādāt un ka viņš ātri aizsvilstas. Respektīvi, izrādes akcenti ir uzsvērti likti uz pozitīvo, nevis pretrunīgo Mārtiņu, un attaisnojums tiek meklēts arī tām epizodēm, kurās viņš darbiniekus faktiski pazemo. Vincenta virtuves teju militārā kārtība visdrīzāk ir absolūti leģitīms nozares funkcionēšanas modelis, un minētajā grāmatā šefpavārs izjusti brīnās, ka Latvijā kāds no darbiniekiem viņam uzdrīkstējies runāt pretī. Taču subordinācija un histērija nav gluži viens un tas pats.
Izrādē cieņpilna vieta ir atvēlēta Mārtiņa Rītiņa kā būtiska Latvijas restorānu kultūras iedibinātāja un nostiprinātāja nopelniem. Ēdieni, ar kuriem viņš iepazīstināja Latvijas cilvēkus, mūsdienās ir ikdienišķi, bet 90. gados tie bija eksotiski. Amizants fakts: pirms došanās uz izrādi mēs, Spēlmaņu nakts žūrijas kompānija, sadalījāmies pa Liepājas ēdināšanas vietām un pēc atgriešanās konstatējām, ka lielākā daļa esam ēduši Cēzara salātus, kas izrādījās precīzs trāpījums izrādes tematikā.
Iestudējumā ir atrasti daži vienkārši, taču ļoti pārliecinoši momenti, kā izskaidrot atšķirību starp postpadomju ēdināšanas kultūru un to standartu, ar kādu šeit ienāca Mārtiņš Rītiņš un viņa sekotāji. Piemēram, darbinieku atlases ainā kāds pavārs ar lielu pieredzi uz jautājumu, cik gaļas vajag viltotajam zaķim piecdesmit cilvēkiem, atbild: "Cik būs, tā būs. Piešaus pavairāk miltus klāt." Mārtiņa Rītiņa dzīves ideoloģijā, īpaši pēdējos gados, būtisks ir slow food jēdziens. Jāpiemin arī, ka viņš bija vairāk nekā slavens un ekskluzīvs pavārs: Mārtiņš Rītiņš kļuva par ētera personību, un viņa šovus skatījās arī tie, kuri savu mūžu nemēģināja neko tādu atkārtot savā virtuvē, un te nav runa tikai par vārnu gatavošanu.
Spožums un vientulība
Līdzīgi kā citās biogrāfiskajās izrādēs, arī šajā gadījumā Rolands Beķeris vienīgais spēlē vienu – galveno – lomu, savukārt pārējie aktieri demonstrē pēdējās sezonās virtuozi izkopto zibenīgo pārmiesošanos no viena tēla otrā. Šo tēlu vidū ir daudz tipāžu, kuri parādās un pazūd, bet ir arī tādi, kuri paliek atmiņā. Vairākus šādus tēlus rada Mārtiņš Kalita un Agnese Jēkabsone. Abi sasmīdina skatītājus līdz asarām, atveidojot lauku senioru pāri, kuri nonākuši Vincentā un nesaprot ne rīta, ne vakara.
Mārtiņš Kalita reizē groteski un ticami rāda pavāra Grāpja izmisumu, kad viņam jāaizstāj Rītiņš kādā no kulinārijas šova sērijām, tāpat kolorīti iejūtas zemnieces Anniņas tēlā. Savukārt Agnese Jēkabsone dažās epizodēs rada pilnasinīgu mātes tēlu. Valts Skuja iejūtīgi atveido Mārtiņa draugu un intīmo partneri Lērdu. Ir arī daži politiski šarži, piemēram, Santas Breikšas iemiesotā Vaira Vīķe-Freiberga.
Daudzo pavāru ņudzeklī grūti saprast, kāda katram ir loma Vincenta ekosistēmā, tāpēc labi iecerētā aina, kurā Mārtiņš Rītiņš visiem pasniedz Ziemassvētku dāvanas, iespējams, ir īsāka, nekā šķiet, jo skatītājs jau kuro stundu sēž savā krēslā. Var saprast, kāpēc šī aina ir likusies svarīga, – tās fināls akcentē Mārtiņa Rītiņa vientulību, tomēr par darbiniekiem, kuri te attēloti, aina nepasaka pilnīgi neko un šķiet, ka nežēlīgāka montāža un daži īsinājumi arī citviet izrādes iedarbību uzlabotu.
Lailas Burānes tekstā intervētāja ir Linda (acīmredzot Linda Apse), taču izrādē Mārtiņa Rītiņa intervētāja/-as lomā aktieri un aktrises mainās. Šefpavāra publiskais tēls – vienmēr smaidošs un optimistisks – ir čaula, zem kuras slēpjas daudz pretrunīgāka personība. Koncentrējoties uz Mārtiņu Rītiņu kā izrādes centru, mazāk būtiski kļūst jautājumi, kuri citos apstākļos tomēr būtu svarīgi. Vai Mārtiņa Rītiņa spožā karjera bija tikai viņa darba kvalitātes nopelns vai tomēr īpašu lomu spēlēja pazīšanās ar īstajiem cilvēkiem īstajā laikā? Kā mēs vērtējam reālos Vincenta īpašniekus? Protams, izrādes spēkos nav sakarīgi atbildēt uz šiem jautājumiem, taču jācer, ka tā provocē šādu pārdomu rašanos ne tikai šīs recenzijas autoram.
Vai viss ir kārtībā?
Par Valtu Skuju Mārtiņa Freimaņa lomā skatītāji ir vienisprātis – iemiesošanās ir tik pārsteidzoša, ka gandrīz biedējoša, savukārt Rolanda Beķera sniegums Mārtiņa Rītiņa lomā atšķiras. Attiecīgā parūkā un apģērbā aktieris tomēr vizuāli nesaplūst ar atveidojamo tēlu, un nav jau vienmēr tas izšķiroši svarīgi. Vismaz otrajā pirmizrādē bija sajūta, ka starp tēlu un tā atveidotāju ir zināma distance, un būtu labi saprast, vai tas ir darīts ar nolūku. Aktieris atveido Mārtiņa Rītiņa akcentu, bet tas, kā manis redzētajā izrādē "tuč, tuč" pietrūka, bija iekšējā brīvība, kas pilnīgi noteikti atraisīsies izrādes dzīves gaitā.
Rolands Beķeris Mārtiņa Rītiņa lomā izrādē Kas var būt labāks par šo?. Foto – Aigars Hibneris
Iespējams, lielāku kontrastu starp publisko un privāto Mārtiņu Rītiņu neļauj iezīmēt arī dramaturģija, kas koncentrējas uz intervijas un televīzijas šova formātu kā stāstīšanas veidu, tātad uz "viss ir kārtībā" Mārtiņu. Un "viss ir kārtībā" seju viņš cenšas saglabāt arī tad, kad vairs nekas nav kārtībā, – izrādē iekļautā epizode ar Gata Malika atveidoto Jāni Skuteli to skaudri parāda. Dzīves pēdējā posmā slimnīcā varonis nonāk situācijā, kurā nākas sastapties ar to, pret ko viņš visu mūžu ir cīnījies, – negaršīgu ēdienu. Taču brīdī, kad jautājums ir par dzīvību vai nāvi, tā vairs nav galvenā problēma.
Austras Sniķeres lakoniski iezīmētajā un samērā viegli transformējamā un Mārtiņa Feldmaņa lietpratīgi izgaismotajā telpā iestudējuma tēli parādās vizuāli izteiksmīgos Bertas Vilipsones-Ielejas kostīmos. Izrādes nervu palīdz uzķert Edgara Raginska mūzika, savukārt Kristīnes Brīniņas horeogrāfija organiski atrisina gan ainu pārejas, gan pašas ainas, kuras, būdamas sadzīviskas pēc satura, iegūst izvēlētajam eposa žanram tuvāku vispārinājumu un vizuālo izteiksmību.
Kas var būt labāks par šo? ir ne tikai aktieru ansambļa, bet arī tehniskā personāla komandas profesionalitātes apliecinājums, jo uz skatuves tiek gatavots īsts ēdiens. Paēst pirms izrādes ir vēlams, jo smaržu viļņi veļas zālē. Taču pāri visam ir jūtama patiesa vēlme atgādināt par Mārtiņa Rītiņa personību un tās nozīmi jautājumos, kuri 2026. gadā mums šķiet pašsaprotami.
Kas var būt labāks par šo?
Liepājas teātrī 5.IX plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–35