Attīstības viļņi
Ja jauns mūziķis grib tikt pie diriģēšanas, viņam jānodibina savs orķestris. Mūziķu vidē tā prātoja un runāja laikā, kad Normunds Šnē vēl spēlēja oboju un vienlaikus diriģēja domubiedru apvienību Rīgas kamermūziķi. Taču Sinfonietta Rīga dzimšana bija kaut kas daudz svarīgāks par radošā ego piepildījumu. Kad, pateicoties diriģenta neatlaidībai, pirms divdesmit gadiem tika izveidots Latvijas valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga, beidzot tika reanimēts kamerorķestra žanrs, kas bija aizlaists postā kopš Latvijas filharmonijas kamerorķestra likvidēšanas 1997. gadā.
Kamerorķestra žanrs, tam raksturīgā muzicēšanas kultūra, repertuārs un elastīgums ir ļoti būtiski daudzos aspektos, jo īpaši tāpēc, ka tā ir komponistu radošā laboratorija. Normundam Šnē un Sinfonietta Rīga misija mudināt latviešu komponistus rakstīt orķestrim bijusi uzmanības centrā visus divdesmit kopīgā darba gadus, un to apliecināja arī orķestra divdesmitās jubilejas sezonas noslēgums.
Krista Auznieka darba Bezgalīgi mirdzošs ceļš pirmatskaņojums, kas it kā ritēja ārpus reālā laika, iezīmē svarīgu soli autora rokraksta attīstībā, kurā jau pārbaudītām vērtībām – tādām kā Krista Auznieka partitūrām raksturīgie atpazīstamie orķestra grupu klasteru trilleri – pievienojušies jauni izteiksmības meklējumi un atradumi. Ir interesanti ieklausīties dāsnajās, faktiski simfoniskajās orķestra tembrālajās krāsās, un arī attīstības viļņi ir dinamiski reljefāki, grodāki, vienlaikus tiek saglabāts meditatīvās ilgstamības princips.
Īpaši saviļņojošu šo koncertu darīja viessolista beļģu vijolnieka Marka Buškova sniegums: viņš atskaņoja Pētera Vaska fantāziju Vox amoris vijolei un stīginstrumentiem. Marka Buškova spēlē bija gan Pētera Vaska mūzikā arvien klātesošā sāpju smeldze un spriegais emocionālais piesātinājums, gan izsmalcināts ēteriskums un trauslums uz klusuma robežas, kur skaņa jau pārtop gaismā.
Franča Šūberta Devītās jeb Lielās simfonijas izpildījums koncerta otrajā daļā vainagoja Normunda Šnē un viņa vadītā orķestra sistemātisko un rūpīgo iedziļināšanos Eiropas klasicisma un romantisma repertuārā. Teju stundu ilgais Šūberta meistardarbs bijis klupšanas akmens ne vienam vien diriģentam. Varbūt pat labi, ka neatminos, kurš no diriģentiem krietni sen Lielajā ģildē šīs simfonijas klausīšanos padarīja tik nepanesami garlaicīgu un mokošu, ka bija patiesi grūti sagaidīt, kad tā beigsies. Taču Normundam Šnē un Sinfonietta Rīga izdevās šo cieto riekstu vērst aizraujošā, emocionāli uzrunājošā romantiskā, vērienīgi episkā un dziļi cilvēciskā vēstījumā, kuru veidoja gan mērķtiecīga dramaturģija, gan eleganti izvirpotas detaļas. Mākslinieki kopā svinēja mūzikas skaistumu, poēziju, raksturu daudzveidību un uzlādējošo enerģiju, kura, par laimi, ir bezgalīga.
Nākamo sezonu Sinfonietta Rīga sāks kopā ar savu jauno māksliniecisko vadītāju – mums labi pazīstamo igauņu diriģentu Olari Eltsu.
Līniju skaidrība
Savu sezonu maijā noslēdza visi trīs mūsu orķestri Rīgā un Liepājā. Šo notikumu virkni 14. maijā Rīgas Kongresu namā sāka Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO), kurš vainagoja savu 100. sezonu. LNSO savas galvenās viesdiriģentes igaunietes Kristīnas Poskas vadībā dramatiski kontrastaini, vērienīgi un skaudri atklāja Pētera Vaska Otrās simfonijas vēstījumu, to atslēdzot ar mums kopīgo traģiskās vēstures un ilgu, identitātes un iekšupvērstās emocionalitātes atslēgu.
Vijolnieks Hanss Kristians Āviks (no kreisās), diriģente Kristīna Poska un komponists Pēteris Vasks pēc Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 100. sezonas noslēguma koncerta Rīgas Kongresu namā 14. maijā. Foto – Mārcis Gaujenietis
Neaizmirstams vakara atklājums bija jaunā, godalgotā igauņu vijolnieka Hansa Kristiana Āvika sniegums. Viņš Ludviga van Bēthovena Vijoļkoncertu, vienu no mūzikas vēsturē vispopulārākajiem šī žanra darbiem, parādīja pavisam citā gaismā – lirisku, saulainu, romantisku, priekpilnu un brīžiem gaisīgi sapņainu. Izteikti personiskā lasījuma odziņa bija paša vijolnieka komponētās solokadences – radoši brīvas, taču sakņotas Bēthovena domā (motīvos, frāzējumā).
Savukārt diriģenta Gunta Kuzmas vadītā, 16. maijā notikušā Liepājas simfoniskā orķestra 145. sezonas noslēguma koncerta īpašā intriga bija neikdienišķs pirmatskaņojums – Andra Dzenīša Dienvidu koncerts metāla sitaminstrumentiem un orķestrim. Iedvesmu šim darbam autors smēlies nesenā Bali salas apceļojumā un tur rastajā iespējā tuvplānā ielūkoties gamelāna ansambļu muzicēšanā un joprojām dzīvajās vietējo kopienu rituālu tradīcijās. Rezultāts ir gan skaniski, gan vizuāli aizraujošs, ritmiski un tembrāli krāšņs, izpildītājiem ārkārtīgi sarežģīts laikmetīgās mūzikas opuss, kurā līdzās tradicionālajiem orķestra sitaminstrumentiem tiek izmantoti dažādi eksotiskie, Indonēzijas tradicionālajai kultūrai raksturīgie sitaminstrumenti un sadzīves priekšmeti, piemēram, automašīnu riepu diski un amortizatoru atsperes.
Liepājas simfoniskā orķestra 145. sezonas noslēgumā 16. maijā tika pirmatskaņots Andra Dzenīša Dienvidu koncerts metāla sitaminstrumentiem un orķestrim. Solista Guntara Freiberga veikumu var droši nosaukt par varoņdarbu. Foto – Kārlis Volkovskis
Dienvidu koncerta solista Guntara Freiberga veikumu var droši nosaukt par varoņdarbu. Viņš gan secīgi, gan brīžiem vienlaikus spēlēja skatuves priekšplānā izvietotos skaņurīkus un uzturēja nepārtrauktu dialogu ar orķestri un tā sitaminstrumentālistiem skatuves aizmugurē. To visu uzmanīgi koordinēja diriģents, taču Gunta Kuzmas kā simfoniskās mūzikas interpreta īstais zelta brīdis bija Johannesa Brāmsa Pirmās simfonijas grodais un niansētais tvērums. Šajā lasījumā diriģents atspoguļoja Brāmsa cieņpilno reveransu Bēthovenam un viņa Devītajai simfonijai un apvienoja līniju klasisko skaidrību ar romantisma emocionālo būtību.
Liepājas simfoniskais orķestris pēdējos gados ir būtiski audzis un šobrīd ir lieliskā formā. To apliecina gan pilnasinīgais tutti skanējums, gan saspēles un ansambļa kvalitāte, instrumentu grupu sniegums un izteiksmīgie solo. Tas ir gan orķestra mākslinieciskā vadītāja Gunta Kuzmas, gan konkurences nopelns visai nevienlīdzīgajā sacensībā par Latvijas procentuāli nelielo, pārsvarā Rīgā koncentrēto simfoniskās mūzikas mīļotāju publiku (arī šis koncerts bija atvilinājis uz Liepāju daudzus rīdziniekus). Neatsverams motivētājs un dzinulis ir akustiski kvalitatīvā, taču pret mūziķiem prasīgā Liepājas koncertzāle Lielais dzintars, kuras akustika nu jau desmit gadu dara orķestri tik caurspīdīgu, ka tajā dzird ikvienu. Tas palielina atbildību un ar to saistīto stresu, taču vienlaikus sniedz tādu muzicēšanas baudu, par kādu pirms desmit gadiem vēl nevarēja sapņot.
Šajā kontekstā ļoti satraucošas ir pavasarī izskanējušās ziņas, ka ilgi gaidītās un lielformāta vizualizācijās Rīgas Kongresu nama vestibilā jau aplūkojamās Rīgas filharmonijas būvēšanai nav naudas.