Pirmdienas rītā virs Rogovkas Rēzeknes novadā NATO iznīcinātājiem beidzot izdevās notriekt kārtējo dronu, kas bija iemaldījies Latvijā, visticamāk, nesasniedzot mērķi Krievijā. Tīri no iekšpolitiskā viedokļa raugoties, skaidrs, ka jaunajai valdībai šis bija ļoti svarīgi – nepārmantot kritušās valdības neveiksmi, nodemonstrēt, ka varam tomēr izlēmīgi rīkoties un nosargāt savu gaisa telpu, cerams, nomierināt sabiedrību. Bet cik būtiski tas ir kopumā, paredzot, ka ar lielu varbūtību droni lidos, lidos vairāk un visi netiks neitralizēti? Vai kaimiņos esošajam agresoram mēs ar šo uzskatāmi nodemonstrējam, ka esam aizsargāti, vai tas ir vairāk tikai ielāps mūsu pašapziņai?
Es teiktu, ka tā ir viena maziņa taktiska NATO uzvara, jo tie bija sabiedroto iznīcinātāji – šoreiz Francijas. Iepriekš, kad tika notriekts drons virs Igaunijas, tie bija Rumānijas iznīcinātāji. Te mēs varam būt pateicīgi gan sev, gan sabiedrotajiem, ka 2004. gadā pievienojāmies NATO, jo viens ir šos dronus pamanīt vai, kā pēdējā laikā mēdza sarkastiski izteikties, detektēt un monitorēt, bet notriecēji bija NATO iznīcinātāji, nevis «dronu lielvalsts Latvija». Tas, ka sabiedrotie ir gatavi palīdzēt, jo Baltijas valstīm nav un pārskatāmā nākotnē nebūs savu iznīcinātāju – tas ir, protams, labi, bet, no otras puses, šo arī nevajag pieņemt kā tādu iedrošinājumu, ka NATO nosargās, ja sāksies liela apmēra karš. Es esmu pārliecināts, ka NATO sabiedrotie palīdzēs, noteikti ne visi, bet jautājums ir – cik NATO ir gatavi dronu karam vai jebkādam pelēkās zonas karam, kādu Krievija varētu būt sagatavojusi? Līdz ar to pirmdien paveiktais viennozīmīgi ir labi – NATO kaujas lidaparāti nodemonstrēja savas spējas, bet, protams, tas nedod nekādu garantiju, ka Tramps aizsargās Latviju uzbrukuma gadījumā. Un tas joprojām rada jautājumus, cik Latvija un NATO vispār ir gatavi pretdronu aizsardzībai, karam ar droniem.
Jā, jo nekas jau nav mainījies. Kā daudzkārt atzinuši paši bruņoto spēku pārstāvji, iznīcinātāji nav tas efektīvākais līdzeklis cīņai ar droniem.
Protams, tas ir tāds plāksteris. Pirmdien bija divi brīdinājumi par droniem Latvijas gaisa telpā, bet joprojām paliek jautājums, kas notiek, ja tiek raidīti vairāki simti dronu un ballistiskās raķetes – ko tad? Un tas nav jautājums tikai par Latviju. Protams, Latvijai par sliktu spēlē tas, ka tā sevi ir salielījusi par «dronu lielvalsti», un tās gaidas tā dēļ ir lielākas gan no pašu sabiedrības, gan no ārpuses. Tie, kas sevi nesaliela – rumāņi, moldāvi, poļi, lietuvieši, igauņi, somi, – kur ir bijuši līdzīgi incidenti, nebija iestāstījuši šādas lietas sev un citiem, līdz ar to arī tās gaidas bija zemākas.
Jā, vismaz iepriekšējā aizsardzības ministra laikā tiešām bija divas savstarpēji konfrontējošas komunikācijas – no vienas puses skanēja lozungi, ka esam dronu lielvalsts un mums ir dronu siena, no otras puses klusāk tika mēģināts paskaidrot sabiedrībai vispārzināmo – ka dronu tehnoloģijas zibenīgi attīstās un tos vispār ir grūti pamanīt un notriekt ar konvencionālajiem ieročiem. Bet man būtisks likās aspekts, ko pieminējāt – ka notriekt beidzot šo pirmo dronu virs Latvijas bija svarīgi arī NATO, ne tikai, teiksim, mūsu jaunajai valdībai tīri iekšpolitisku apsvērumu dēļ.
Jā, tieši tā, tas bija svarīgi. Tā nav tāda visaptveroša atbilde, kā arī Latvijā izskan, ka NATO ir gatava aizsargāt. Šie ir tādi ļoti nelieli incidenti, ja paraugāmies, ar cik daudziem Ukrainas droniem saskaras pati Krievija. Pie mums jau iemaldās tikai daži droni, kas šeit nonāk tās pašas Krievijas elektroniskās karadarbības rezultātā. Līdz ar to Krievija taču ļoti labi zina, kur precīzi atrodas NATO lidlauks – Šauļu pusē Lietuvā, Emari Igaunijā –, kā izteicās Krievijas vēstnieks ANO, līdz pat precīzām koordinātām. Viņi zina, cik NATO iznīcinātāju piedalās Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanā un kādas ir to spējas. Līdz ar to Krievijai nav nekāds pārsteigums, ka – jā, šeit ir NATO gaisa kuģi, kas spēj notriekt dronus.
Aizvadītās nedēļas vidū Satversmes aizsardzības birojs (SAB) publicēja īsu ziņojumu, kurā brīdina par Krievijas «juridisko karadarbību» pret Rietumvalstīm, tostarp Latviju. Varbūt palabosiet, bet es tā ziņojuma būtību iedalītu divos vektoros, pirmkārt, Krievija gatavo juridisko bāzi, lai attaisnotu iespējamas militāras akcijas pret kaimiņiem, otrkārt, šīs Krievijas juridiskās darbības, piemēram, vēršanās ar dažādām sūdzībām, piemēram, pret Latviju, ir domātas, lai iebiedētu Rietumu sabiedrotos, piemēram, mudinātu tos ietekmēt mūsu aso politiku pret Krieviju. Vēl pirms tam maijā Putins parakstīja likumu, kas viņam dod tiesības militāri iejaukties, ja kādā valstī tiek pārkāptas Krievijas pilsoņu tiesības. Tāds biedējošs fons, kas tiešām varētu izskatīties pēc priekšdarbiem, lai sagatavotos kādai konflikta eskalācijai ar NATO?
Pirmkārt, ir ļoti labi, ka valsts drošības dienesti sazinās ar sabiedrību un aktīvi rīkojas. Īpaši jāuzsaka Valsts drošības dienesta publikācijas, kas tiešām ir oriģināldarbi, kurus ir interesanti lasīt. Tas, ko SAB raksta, ir diezgan interpretatīvas vispārīgas lietas, un nevajag būt specdienestam, lai kaut ko tādu pamanītu. Kāpēc viņi to šobrīd publicē, noteikti var paskaidrot tikai viņi paši, bet tas, ko SAB šoreiz raksta par juridiskās karadarbības metodēm, jau nav nekas jauns. Jūs arī droši vien atceraties 90. gadu beigas ar Krievijas pensionāru diezgan brutālo izklīdināšanu. Jau toreiz Krievija ANO līmenī diezgan nopietni pacēla jautājumu par savu pilsoņu tiesībām Latvijā, pēc tam daudzus gadus tika stāstīts, ka te nacisti maršē, ka krievvalodīgie tiek visaptveroši diskriminēti. Protams, mēs nekad nevaram zināt, ko Krievija vēlas, bet, ļoti iespējams, Putins šobrīd ar visu situāciju Ukrainas kara kontekstā jūtas kā stūrī iedzīta žurka. Proti, Krievija ir gatava izmisīgi pretoties, pat ja tā ir iedzīta stūrī, lai tiktu ārā no tā stūra.
Respektīvi, nav izslēgts, ka Krievija vēlas izmantot šo deeskalācijas caur eskalāciju metodi konfliktā ar Rietumiem un tādēļ tiešām gatavo juridisku augsni eskalācijai, piemēram, caur kaut kādām militārām akcijām pret mums?
Nu, tas jau ir jebkurā mirklī hipotētiski iespējams, bet es nedomāju, ka tās ir obligāti saistītas lietas. Jo, manuprāt, Krievija jau var izdomāt kaut kādus juridiskus iemeslus jebkurā brīdī pat post factum, kā tā izdarīja Ukrainā, vai pēc tam pateikt «mēs jau kopš 90. gadu beigām norādījām». Tas, ka SAB publicē šādu ziņojumu, manuprāt, nenozīmē, ka šobrīd ir iestājusies šāda fāze. Teorētiski jau var rakstīt par dažādām hibrīdkara fāzēm, un tas, ka notiek juridiskā karadarbības fāze, nenozīmē, ka tā obligāti noved pie nākamās karadarbības fāzes. Krievijai viennozīmīgi ir spējas, lai NATO izaicinātu Baltijā, bet otrs jautājums ir par motīvu – vai Krievijai tāds ir un vai risku izvērtējums attaisno šādu rīcību? Tāpat Krievijai ir arī citi mērķi – Armēnija, kuru tā, kā redzams, nelaiž un nelaidīs projām, Moldāvija, Baltkrievija, vēl citas valstis tās orbītā, tāpēc nedomāju, ka šobrīd Krievijas pusē ir vēlme un gatavība ko uzsākt pret mums.
Tieši tā! Krievija taču ir demonstrējusi, ka vispirms uzbrūk un pēc tam to pamato ar murgiem, līdz ar to man īsti nav skaidra šīs juridiskās karadarbības fāzes nepieciešamība. Arī Putina maijā nesen parakstītais likums, kas viņam dod tiesības militāri iejaukties, lai aizstāvētu Krievijas pilsoņu tiesības. Kad viņam ir bijis vajadzīgs likums priekš iebrukuma?
Krievija jau arī ne tik sen pārskatīja savu kodoldoktrīnu, pazeminot latiņu, pie kuras tā var pielietot kodolieročus. Bet, protams, Krievija to būtu varējusi darīt jebkurā gadījumā. Mana versija ir, ka šo spiedienu uz Baltijas valstīm Krievija grib izmantot, lai caur to spiestu uz Ukrainu. Proti, Maskavas mērķis ir, lai Baltijas valstis kļūtu nedaudz mierīgākas savā atbalstā Ukrainai un savukārt izdarītu spiedienu uz Ukrainu pārtraukt dronu uzlidojumus Krievijas teritorijai Sanktpēterburgas virzienā. Es to nosauktu par nekinētisko aizsardzību pret kinētiskajiem draudiem, proti, ar šiem draudiem, tostarp ar šo Ukrainas dronu pārvirzīšanu uz Baltijas gaisa telpu, Krievija ir panākusi, pirmkārt, ka ir iebiedētas mūsu sabiedrības. Var parunāt ar cilvēkiem Latgalē. Protams, cilvēki ir dažādi, bet, parunājot, var pārliecināties, ka cilvēki ir ļoti uztraukti. Un tas arī rada auglīgu augsni tām teorijām, ko Krievija te sēj – ka ukraiņi it kā palaiž dronus no mūsu teritorijas. Tātad Krievija ar šo taktiku ir panākusi, ka ir iebiedētas Baltijas valstu sabiedrības, protams, dažādos apmēros, arī valstu elites noteikti nedaudz, ir iedragāta uzticība mūsu bruņotajiem spēkiem, noteikti nedaudz arī uzticība NATO, un droši vien Baltijas valstis pa slēgtiem kanāliem arī Ukrainu ir aicinājušas nelidot tik tuvu mūsu robežai. Jo šī Ukrainas spēja ar droniem trāpīt pa objektiem dziļi Krievijas teritorijā un Krievijas bruņoto spēku un drošības dienestu nespēja tikt galā ar šo problēmu iedragā to sociālo kontraktu, kāds Putina valdīšanas laikā ir iedibinājies Krievijā – ka sabiedrība, uzņēmēji neiejaucas politikā, bet valsts apmaiņā pret neiejaukšanos nodrošina drošību. Un tur ir parādījusies acīmredzama plaisa. To pasakot, es gribu uzsvērt, ka šie Ukrainas dronu uzlidojumi ir ļoti būtisks solis uzvarā, bet, no otras puses, protams, viss nav tik vienkārši. Es jau piesaucu žurku, un tā ir no viena ļoti slavena Putina atmiņu stāstījuma, kā viņi jaunībā dzenājuši žurkas, līdz vienā reizē viņš žurku iedzinis stūrī un tā nežēlīgi cīnījusies pretī, liekot Putinam pašam mukt prom. Šo atmiņu stāstu var attiecināt arī uz Putina domāšanas veidu, proti, ja tā žurka, šajā gadījumā – Krievija, tiek iedzīta pārāk dziļi stūrī, tad viņa var arī reaģēt vēl asāk. Tāpēc šādi Ukrainas uzbrukumi automātiski nenovedīs pie uzvaras karā. Jo mēs nedrīkstam aizmirst, ka Krievija joprojām ir lielākā kodolvara pasaulē, un tas nav tikai hipotētiski, ka Krievija kādā brīdī var draudēt vai pat tos izmantot, es te domāju taktiskos, nevis stratēģiskos kodolieročus, protams. Tas varētu būt ļoti spēcīgs iebiedēšanas līdzeklis, jo, no Krievijas puses raugoties, kas tad var noiet greizi? Krievija jau tā ir no Rietumiem izolēta un sankcionēta. Tā dēļ pretinieku nekad nedrīkst nenovērtēt, īpaši, ja runa ir par Krieviju, kas ne vienmēr rīkojas ļoti racionāli.
Nedēļas nogalē ļoti autoritatīvais krievu analītiķis Andrejs Soldatovs, kurš tagad strādā trimdā un ir slavens ar savu informētību un avotiem no Krievijas drošības dienestiem un spēka struktūrām, publicēja rakstu britu laikrakstā The Observer, kurā tieši analizē šo Putinam pazemojošo un Krievijas vājumu it kā atsedzošo Ukrainas dronu uzlidojumu potenciālo ietekmi. Un, jāatzīst, viņš ir ļoti skeptisks savās prognozēs, vai šādi, ienesot karu līdz krievu pašu namdurvīm, Ukraina var sekmēt Putina režīma maiņu. Jā, dronu uzlidojumi naftas bāzēm esot biedējoši un mulsinoši, bet augstākais, ko tas varot izraisīt krievu sabiedrībā – kāds klusi pie sevis noburkšķēs, ka nevajadzēja to karu sākt un būtu labi ātrāk beigt, bet neviens krievs tā dēļ ielās neizies un Putina režīmu negāzīs. Tas, uz ko šiem dronu uzlidojumiem varētu būt lielāka ietekme, viņš vērtē, ir Krievijas elites, bet arī te viņš nav optimists, jo «cilvēki ar ieročiem», kas varētu nomainīt Putinu, patiesībā barojas no kara un varētu būt vēl baisāka alternatīva apvērsuma gadījumā.
Es nedomāju, ka Putins dzīvo kaut kādā burbulī. Varbūt kara sākumā viņš nenovērtēja Ukrainu, bet tagad, es domāju, viņš labi saprot situāciju, kāda tā ir. Un Prigožina dumpis 2023. gada vasarā Putinam ir licis nodrošināties pret kaut kā tāda atkārtošanos, cik vien labi iespējams. Visi privātie militārie formējumi, kas potenciāli varētu nebūt uzticami, ir izformēti vai integrēti bruņotajos spēkos, arī amatpersonas dažādos amatos ir pārvietotas, atlaistas. Protams, tas neizslēdz to, ka var notikt iekšējs apvērsums. Protams, ir ļoti grūti saprast, kas iekšēji notiek Krievijas elitēs, kas varētu būt gatavs un spējīgs veikt apvērsumu. Pirmkārt, ja kaut kas notiks, mēs par to uzzināsim tikai pēc tam.
No tā, ka Krievijas TV kanāli sāks rādīt baletu.
Jā! Skaidrs, ka to var izdarīt tikai ar militāru spēku – ja Krievijas elitē būtu vienprātība, ka šis karš ir jāpārtrauc, ka tas var novest pie vēl lielākām problēmām. Jo, atcerieties, Prigožins jau arī nebija kara pretinieks, viņš vienkārši uzskatīja, ka Šoigu ļoti neprasmīgi un neefektīvi veic karadarbību atšķirībā no paša Prigožina grupējuma.