Šodien, kad no daža laba lielveikala jau palikusi tikai mīļa piemiņa un varbūt neizsviests iepirkumu maisiņš (es tā nesen mājās atradu maisiņu Prisma, kas tātad par astoņiem gadiem pārdzīvojis pašu veikalu), varam atcerēties ainu pirms 30 gadiem, kad lielveikalu bums Latvijā vēl nebija sācies, – 1996. gada 4. maija SestDienas rakstā Lielveikalu buma (ne)sākšanās Latvijā šo mūsdienu baznīcu augšanas un ienākšanas grūtības valstī aplūkoja Dienas žurnālists Mārtiņš Ķibilds (1973–2019). Pirms tajā ielasāmies, jāatgādina, ka padomju okupācijas laikā Rīgā bija sākumā tikai viens lielveikals, 1919. gadā kā Armijas ekonomiskais veikals atklātais Rīgas Centrālais universālveikals. 1964. gadā tam pievienojās Bērnu pasaule ar Buratīno un Karabasu Barabasu skatlogā pie ieejas.
1996. gadā M. Ķibilda zīmētā iepirkšanās aina Rīgā samērā ar mūsdienām bija stipri bēdīga: "Tagad daļa pārtiek no humpalām, daļa iepērkas mežonīgi dārgos veikalos, daļa spiesta skriet cauri visai Rīgai, lai atrastu kaut ko savai gaumei piemērotu, un tomēr ne Sporta pilī (kur krūšturi bija jāpielaiko hokeja halles tualetēs), ne tamlīdzīgās tirgotavās tā arī neatrod, ko meklējuši, – tā 1994. gada rudenī rakstīja Diena, apcerot pasaulē tik pierasto lielveikalu katastrofālo trūkumu Rīgā. Pagājuši gandrīz divi gadi, taču vēl arvien par kaut viena šāda veikala esamību Rīgā esam spiesti runāt vēlamības vai, labākajā gadījumā, negaisa mākoņu apdraudētas nākotnes izteiksmē. Bet zārks pa to laiku tukšā nestāv. Sporta pils, Manēža un citas šāda tipa iestādes, piesedzot savu kliedzošo bezgaumību ar "gadatirgu", "salonu", "izpārdošanu" vai "izstāžu zāļu" izkārtnēm, joprojām zeļ griezdamās un nosaka Rīgas tirdzniecības kultūras seju un tikumus. Likumsakarīgi, jo cilvēkiem taču ir izdevīgāk ziepes, zeķes un radio baterijas nopirkt vienā veikalā, nevis skraidīt pa trim dažādiem. Kaimiņi neguļ: Tallinā jau atvērts slavenā skandināvu koncerna Stockmann lielveikals. Kāpēc mums vēl nav? Atbildi uz to var meklēt ilgi, bet var atbildēt arī pavisam vienkārši: nav naudas."
To secinājis, M. Ķibilds iepazīstināja ar trim tobrīd reālākajiem pasaules standartiem atbilstošu lielveikalu projektiem. Viens – Varner Baltija iecerētā universālveikala Centrs rekonstrukcija, otrs – "grandiozā jaunbūve Krasta ielā, kur firma Europe Center plāno jau šogad atvērt tirdzniecības centru. Trešais, pagaidām visattālākais projekts, ko iecerējusi firma Koblenz un partneri, paredz lielveikala celtniecību iepretī viesnīcai Latvija. Citu projektu, vismaz puslīdz redzamu un reālu, nav. Vietējais kapitāls vēl arvien tiek tikai uzkrāts, un bizness šeit reti kuram padevies tik stabils, lai varētu riskēt ar naudas ieguldīšanu. Cik šādā biznesā svarīga stabilitāte, apliecina divu nu jau izčākstējušu gigantu – Bankas Baltija un Bonus – kopīgais projekts par pārtikas lielveikalu tīkla izveidi. Tika izveidota kopfirma Supermārketu kompānija, gandrīz pabeigts trīsstāvu veikals Tērbatas un Ģertrūdes ielas stūrī, no Rīgas domes izprasīts gabals uz Krasta ielas, taču iecere izčibēja līdz ar tās autoriem. Savukārt ārzemnieki, kam naudas netrūkst, ar mūszemes pircēju aplaimošanu, kā redzams, nesteidzas. Iespējams, šejienes tirgus viņiem liekas par šauru, iespējams, atbaida nebūt ne labā slava, kādu Latvija izpelnījusies investoru acīs".
Aprakstījis universālveikala Centrs projektu, M. Ķibilds secināja: "Priecējoša ir ideja 5. stāvā ierīkot kara veterānu klubu – mājīgu telpu, kur viņiem pulcēties, palasīt avīzes un parunāt." Savukārt Krasta ielas projekta īstenotāju, firmu Europe Center, viņš raksturoja ar kāda firmas pārstāvja vārdiem: "Firmi inostrannije, a ļuģi ta sovetskije." (Firmas ārzemju, bet cilvēki – padomju.) Un: "Atgriežoties pie slepenības auras, ar kādu saistās EC veikala celtniecība, jāmin firmas pārstāvju izvairīgās atbildes par projektam nepieciešamajiem līdzekļiem, kā arī neviesmīlība, ar kādu būvē tiek uzņemti žurnālisti. Neskatoties uz iepriekšēju saskaņojumu ar firmas direktora vietnieku un arhitektu, būvē Dienas pārstāvjus sagaidīja vīrs, acīmredzot darbu vadītājs, kurš ar trīsstāvīgiem "mātes vārdiem" (protams, ne latviski) mēģināja ieskaidrot, ka neesot devis atļauju fotografēt…" Kā tagad zinām, tie šā centra sāgā bija tikai ziediņi. Odziņas līdzīpašnieku slepkavību izskatā nāca drīz pēc tam.