Dzīve saved kopā
"Pēc profesijas esmu daktere, bet jau kādu laiciņu vairs nestrādāju, esmu pensijā. Mani senči nāk no Jelgavas, bet es esmu dzimusi, visu mūžu dzīvojusi un strādājusi Rīgā. Sākotnēji biju specializējusies tuberkulozes ārstēšanā, bet, kad saslimstība ar šo kaiti samazinājās, pārkvalificējos un kļuvu par laboratorijas vadītāju," stāsta Silvija un piebilst: "Man ir mantojumā neliels zemes gabaliņš Jelgavā, tur es organizēju tirdziņu, darbojos kā pārvaldniece, taču ikdiena man paiet mājās ar bērniem un dažkārt mazbērniem. Pie manis dzīvo meita ar ģimeni un audžudēls, pārējie izveidojuši ģimeni tālāk no šejienes, bet, par laimi, visi joprojām ir tepat, Latvijā."
Silvija atzīst, ka parūpēties par nelaimē nonākušu cilvēku viņai šķiet dabiski. Viņasprāt, katrs, kas ir tuvumā, kaimiņos, skolā, redz, ka ir situācijas, kuras nedrīkst atstāt bez ievērības, bet vajag palīdzēt.
Ģimene, kurā savas dzīves pirmos gadus pavadījuši Silvijas audžubērni, dzīvoja netālu, bija viņai pazīstama. Silvija ievēroja, ka bērni ir aktīvi, vēlas apmeklēt skolu, mācīties, diemžēl viņu bioloģiskie vecāki šādu iespēju nespēja kvalitatīvi nodrošināt. Ģimene bija nelabvēlīga, turklāt čigānu jeb romu tautības – diemžēl pret šo etnisko grupu sabiedrībā valda ne mazums aizspriedumu, kas rada nošķirtību, sociālo atstumtību.
"Sākumā bērniem palīdzēju, dodot iespēju nākt un mācīties pie manis, pamazām sapratām, ka bērniem būtu labāk, ja viņi uz šejieni pārceltos dzīvot pavisam," atceras Silvija. Audžumeita ar īstajiem vecākiem vēl turpinājusi šad tad sazināties, taču viņas brālis, nonācis Silvijas aprūpē, pārtraucis ar bioloģiskajiem vecākiem jebkādas attiecības. "Tā bija vide, par kuru pat domāt negribas, – tur valdīja alkohols, narkotikas, vardarbība," piebilst Miķelis (vārds mainīts).
"Meitene labi mācījās, pabeidza vidusskolu, apprecējās, ir mamma jaukam mazulim, strādā, turpina mācīties koledžā. Domāju, ka viņa sasniegs savus mērķus un pierādīs sevi dzīvē," ir pārliecināta audžumamma.
Vispirms tieši audžumeita ienāca Silvijas ģimenē. Laika gaitā izrādījās, ka otram bērnam arī ir liela vēlēšanās mācīties, izrauties no nelabvēlīgās vides. "Nav jau tā, ka tikai bērni kaut ko iegūst, jo ir nonākuši pie manis, uzskatu, ka arī es pati esmu liela ieguvēja. Pirms astoņiem gadiem es zaudēju vīru, toties ieguvu vēl vienu dēlu. Tā man ir iespēja pārvarēt vientulību, justies nodarbinātai un vajadzīgai, mīlētai un aprūpētai. Maniem bērniem pieņemt svešiniekus, protams, bija zināms izaicinājums – drusku izpaudās greizsirdība, viņiem bija bažas par mani, raizes, kā tikšu galā, vai nebūs jāpārdzīvo nepatīkami brīži. Mani bērni tobrīd, kad pieņēmu audžubērnus, paši bija lieli, bet dzīvē jau tā ir – bērns savai mammai ir un paliek bērns visu mūžu neatkarīgi no tā, cik mums katram gadu," spriež Silvija.
Jāatmet aizspriedumi
Silvija ir uzaudzinājusi bērnus iepretim iestāžu vienaldzībai, neiesaistei, apzinātai ignorancei – tātad bez formalitātēm, bez statusa, bez papīriem, bez materiālā atbalsta, tikai ar pašas entuziasmu tiekot galā, raksta biedrības Zvannieku mājas pārstāvji, piesakot Silviju Zemīti Latvijas lepnuma balvai.
"Vairākums cilvēku grib saglabāt savu komforta zonu. Vienmēr ir kādas pašu problēmas, kas jārisina, un bieži vien pats neesi drošs, kā ir pareizāk rīkoties. Tas rada stresu, ar ko liela daļa esam pārņemti tā, ka apkārt notiekošo nemaz nemanām. Es tolaik, kad audžumeita un audžudēls vēl bija mazi, nevarēju naktīs gulēt, domāju, kā bērniem iet. Kā lai viņiem palīdzu? Nevarēju paiet garām un teikt: "Viņiem cita kultūra, cita domāšana, cita mentalitāte, tur jau neko nevar darīt!" Esmu ievērojusi – cilvēki nosoda vairāk nekā tiecas palīdzēt. Netaisnīgi izturas, radot situāciju – čigānu tautības pārstāvjiem darbu atrast grūti, viņi spiesti izdzīvot, kā nu var. Bet, ja visi būsim noraidoši, labāk nekļūs! Ir jāpalīdz!" uzskata Silvija.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!