Krievijas īstenotie raķešu triecieni pa Kijivu un Ukrainas bezpilota lidaparātu jeb dronu triecieni pa Krievijas loģistiku, ostām un naftas pārstrādes infrastruktūru, Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska atklātā vēstule Krievijas līderim Vladimiram Putinam, trīs Eiropas nozīmīgāko valstu (Vācijas, Francijas un Lielbritānijas) ar Ukrainu kopīgs paziņojums par prasībām Krievijai, savstarpēji izslēdzoši Kijivas un Maskavas paziņojumi par situāciju frontē – šie un vēl citi notikumi ir atgriezuši Krievijas agresiju Ukrainā pasaules uzmanības centrā, vienlaikus radot arī virkni pārspriedumu par to, kas gaidāms tālāk.
KARA MIGLA
Iegūt reālu priekšstatu par Ukrainas karadarbības zonā notiekošo, tajā skaitā par izmaiņām kontrolētajās teritorijās, kopējām tendencēm un jo īpaši par turpmākajiem plāniem, protams, ir ļoti problemātiski. Gan tādēļ, ka abas puses un to atbalstītāji pašsaprotami uzsver savus panākumus un sev pozitīvās tendences, noklusējot zaudējumus un negācijas, bet neatkarīga apstiprinājuma vai nolieguma šiem paziņojumiem trūkst, gan tādēļ, ka karadarbības rajonus, kā tas tradicionāli notiek šādos gadījumos, ir pārklājusi tā dēvētā kara migla. Papildu faktors, kas liedz novērtēt situāciju vairāk vai mazāk ticami, ir arī fakts, ka Krievijas iebrukums Ukrainā ir pārtapis par jauna veida militāro konfliktu, kur daudzo bezpilota lidaparātu dēļ nav skaidras frontes vai kādu vērienīgu uzbrukumu, izmantojot armijas kolonnas, kā tas vēl bija karadarbības pirmajos gados.
Rezultātā visas frontes līnijas garumā izveidojusies vairākus desmitus kilometru plata teritorija, tā dēvētā pelēkā vai nāves zona, pār kuru skaidras kontroles visbiežāk nav nevienai no karojošajām pusēm. Pa to pārvietojas nelielas, visbiežāk divu trīs karavīru lielas vienības, un tās dažādas daļas abas puses uzskata par savā kontrolē esošām teritorijām. Objektīvi situāciju novērtēt liedz arī tas, ka šajā gadījumā vienas vai otras puses parādīšanās kādā vietā nepavisam nenozīmē, ka konkrētais punkts kartē tiek reāli kontrolēts. Bieži vien "karoga pacelšana" notiek tīri propagandas, skaistāku ziņojumu augstākstāvošajai vadībai vai vēl citu iemeslu dēļ, bet uzreiz pēc tam karavīri nosacīti ieņemto vietu pamet. Tāpat publiskajā telpā bieži parādās iepriekšējos karadarbības gados fiksēti kadri un ar mākslīgā intelekta palīdzību ģenerēti attēli vai ziņojumi. Tas viss kopā ievērojami samazinājis publiski pieejamās informācijas ticamību un apgrūtinājis to uzņēmumu vai interneta servisu darbu, kuri veido militārā konflikta kartes, balstoties uz atklātiem, publiski pieejamiem un apstiprinātiem datiem.
Šādos apstākļos arī karojošo pušu publiskie paziņojumi par dažādām problēmām, tuvākajiem plāniem un tālākas nākotnes iecerēm, pretinieka nodomiem u. c. bieži ir jāuztver nevis kā reāls nodomu izklāsts, bet gan kā daļa no psiholoģiskās un informatīvās karadarbības. Tās mērķis ir destabilizēt situāciju pretinieka aizmugurē un piespiest pretējās puses militāro vadību pieņemt kļūdainus lēmumus. Kā atzīst autoritatīvais izdevums Foreign Affairs: "Informatīvais karš [..] ir kļuvis par primāro telpu, kurā tiek veidota pati kara realitāte. Stratēģiskā maldināšana (strategic deception) šodien tiek īstenota reāllaikā, kur patiesības un melu sajaukums publiskajos paziņojumos ir kļuvis par tikpat obligātu elementu kā artilērijas apšaude pirms uzbrukuma."
Britu Financial Times tikmēr norāda: "Militārie analītiķi brīdina, ka publiski izmisuma saucieni pēc munīcijas vai paziņojumi par nenovēršamu frontes sabrukumu nereti ir daļa no apzinātas asimetriskās karadarbības. Varonības vai vājuma simulēšana publiskajā telpā ir klasisks veids, kā iemidzināt oponenta piesardzību un izprovocēt viņu uz priekšlaicīgu, slikti plānotu uzbrukumu." ASV laikraksts The New York Times šim jautājumam ir veltījis vairākas plašas publikācijas, izvērsti analizējot, kā abas karojošās puses izmanto publisko telpu (tostarp preses konferences un Telegram kanālus) kā aizsegu saviem reālajiem nodomiem. "Laikmetā, kad katrs viedtālrunis ir kļuvis par izlūkošanas rīku, militārie štābi ir spiesti radīt mākslīgu troksni publiskajā telpā. Paziņojumi par gaidāmo triecienu virzieniem tiek mērķtiecīgi noplūdināti medijos nevis lai informētu sabiedrību, bet gan lai piespiestu pretinieka analītiķus un algoritmus pārrēķināt riskus un pieņemt kļūdainus lēmumus par savu stratēģisko rezervju izvietojumu," secina izdevums.
Tieši tāpat tiek atzīts, ka iepriekšminēto iemeslu dēļ par faktoriem, kas noteiks karadarbības nākamo posmu un, visticamāk, arī tās beigu rezultātu, arvien lielākā mērā kļūst ilgtermiņa resursi – militārās rūpniecības jaudas, spēja nodrošināt loģistiku, finansiālā izturība, arī mobilizācijas resurss un karojošo pušu iedzīvotāju gatavība paciest grūtības, kuru mērogi acīmredzami turpinās pieaugt. Jeb, ja citiem vārdiem, – visi tie faktori, kuri veido tādu kopumu kā frontes aizmugure.
STRUPCEĻŠ UN AIZMUGURE
Būtiski šajā gadījumā – lai arī tikpat kā nav analītiķu, kuri noliegtu aizmugures faktora aizvien pieaugošo nozīmi, viedokļi par to, vai fiziskās frontes dinamika bezpilota lidaparāta dominēšanas (tā saukto dronu sienu) dēļ ir neatgriezeniski apstājusies un nekādi lieli izrāvieni vai būtiskas pārmaiņas tajā vairāk nav gaidāmi vai tomēr plašas jaunu teritoriju ieņemšanas joprojām ir iespējamas, dalās.
Viena analītiķu nometne aizstāv uzskatu, ka frontes dinamika Ukrainā ir sasniegusi strukturālu strupceļu. Šīs pozīcijas piekritēji norāda uz vēsturiskām analoģijām ar Pirmā pasaules kara pozīciju cīņām, kuras šodien ir ieguvušas augsto tehnoloģiju formu. Toreiz aizsardzības pārsvaru pār uzbrukumu noteica ložmetēji, dzeloņstieples un masīva artilērija, kamēr šodien to nodrošina izlūkošanas droni kombinācijā ar reāllaika trieciendroniem, mīnu laukiem un fundamentāliem nocietinājumiem. Šādos apstākļos jebkāda tehnikas un dzīvā spēka koncentrācija tiek pamanīta un iznīcināta jau desmitiem kilometru attālumā no priekšējām līnijām, padarot neiespējamu pārsteiguma momentu un liela mēroga manevrus. No šī skatpunkta raugoties, frontes līnija var piedzīvot tikai lokālas, lēnas un ārkārtīgi asiņainas izmaiņas, kur katra pavirzīšanās uz priekšu tiek mērīta vien simtos metru un kara iznākums izšķirsies nevis kaujas laukā, bet gan aizmugures rūpnīcu un mobilizācijas sistēmu izturības sacensībā.
Iepriekšminēto skatpunktu apraksta, piemēram, The Wall Street Journal, paužot viedokli: "Dronu un sensoru tīkli ir iznīcinājuši pašu manevra kara koncepciju. Modernajā kaujas laukā vairs nav iespējams nemanāmi koncentrēt tanku kolonnu vai pat kājnieku bataljonu. Jebkura kustība tiek fiksēta dažu minūšu laikā un nekavējoties iznīcināta ar precīzu artilēriju vai droniem – kamikadzēm. Tas nozīmē, ka lieli militārie izrāvieni ir kļuvuši par pagātni."
Turpretī otra nometne brīdina no pāragriem secinājumiem par militārā strupceļa absolutizēšanu. Šo viedokli aizstāvošie eksperti uzsver, ka militārajā vēsturē katrs aizsardzības dominances periods agri vai vēlu beidzas, kad tiek izstrādāta jauna taktika vai atrasti jauni tehnoloģiski risinājumi. Frontes statiskums šajā teorijā tiek uzskatīts tikai par pārejas posmu, kura laikā abas puses mēģina atrast vājās vietas pretinieka sistēmā. Būtisks pavērsiens un frontes lūzums joprojām tiek uzskatīts par iespējamu, ja kādai no pusēm izdosies panākt kritisku pārsvaru, piemēram, radioelektroniskās cīņas (REC) jomā, spējot pilnībā atslēgt pretinieka dronu vadības sistēmas konkrētā sektorā vai arī nodrošināt tik masīvu tālās darbības raķešu un aviācijas pārsvaru, ka tas pilnībā paralizēs ienaidnieka loģistiku un vadības centrus dziļā aizmugurē. Šī uzskata aizstāvji arī norāda – ja viena no pusēm piedzīvos kritisku resursu vai dzīvā spēka izsīkumu aizmugurē, fiziskā fronte var nevis vienkārši lēnām atkāpties, bet gan strauji sabrukt plašā frontes posmā, paverot ceļu jauniem, vērienīgiem teritoriju ieņemšanas manevriem.
Šo viedokli, ka fronte nav iesaldēta un lielas izmaiņas joprojām ir iespējamas, bieži pārstāv ASV Kara izpētes institūts (ISW) un ASV Kara ministrijai (Pentagonam) tuvu stāvošie analītiķi, kuri uzsver, ka materiālais pārsvars joprojām spēj salauzt tehnoloģisku aizsardzību. Tostarp vienā no ISW ziņojumiem teikts: "Pašreizējais pozīciju raksturs Ukrainā nav pastāvīgs ģeopolitisks strupceļš. Frontes līniju statiskums ir tiešas sekas tam, ka resursu un materiāltehniskais nodrošinājums starp abām pusēm uz laiku ir izlīdzinājies. Tiklīdz viena no pusēm iegūs kritisku pārsvaru munīcijas apjomos, tālās darbības triecienos vai spēs tehnoloģiski paralizēt pretinieka radioelektronisko aizsardzību, fronte atkal kļūs mobila, un ir iespējami strauji, vērienīgi teritoriju zaudējumi vai ieguvumi."
Līdzīgu brīdinājumu par to, ka dronu siena negarantē mūžīgu aizsardzību, regulāri pauž arī britu analītiķi – izdevuma Jane’s Defence Weekly vai pētnieciskā centra Royal United Services Institute eksperti. Atsaucoties uz šiem viedokļiem, Financial Times atzīst: "Uzskats, ka droni ir uz visiem laikiem apturējuši lielus uzbrukumus, ir bīstama ilūzija. Karš joprojām ir industriāls process. Ja viena puse pilnībā izsmels savu mobilizācijas resursu vai pretgaisa aizsardzības raķetes, pat tūkstošiem dronu nespēs apturēt masīvu un metodisku spiedienu uz zemes. Kad aizsardzības sistēma salūst aizmugurē, fiziskā fronte sabrūk nevis pa metriem, bet pa desmitiem kilometru."
Līdz ar to diskusiju ass starp militārajiem ekspertiem šobrīd ir pārvietojusies no jautājuma, kurš kontrolē konkrēto ciematu, uz daudz fundamentālāku dilemmu – vai mēs vērojam pilnīgi jaunu, pastāvīgu karadarbības laikmetu, kurā teritorijas kontrolei ir sekundāra nozīme, vai arī šī brīža pozīciju karš ir tikai saspringta un mānīga pauze pirms kārtējā dinamiskā lūzuma. Abos gadījumos acīmredzami izšķirošas ir aizmugures jaudas un stabilitāte, bet Ukrainas gadījumā – īpaši Rietumu atbalsta efektivitāte.
Atsevišķi vērts norādīt uz vēl vienu ļoti būtisku momentu – jautājumu par to, kā abas karojošās puses un to sabiedrotie vispār definē jēdzienu "uzvara" šādā konfliktā. Klasiskajā izpratnē militāri panākumi asociējas ar ienaidnieka armijas sagraušanu un karoga pacelšanu pār pretinieka galvaspilsētu vai arī tā padzīšanu no savas teritorijas, bet pašreizējos apstākļos mērķi kļūst daudz asimetriskāki. Vienai pusei uzvara var nozīmēt vienkāršu spēju pastāvēt, liekot agresoram maksimāli noasiņot un saglabājot valstisko neatkarību, kamēr otrai – sava upura ekonomiskās un demogrāfiskās nākotnes pilnīgu sagraušanu ilgtermiņā, pat nepanākot būtiskas izmaiņas kartē.
Šo pieeju maiņu, jāpiebilst, spilgti ilustrē vācu izdevuma Die Zeit militārie apskatnieki, kuri norāda uz politisko mērķu transformāciju: "Mēs redzam konfliktu, kurā tradicionālā uzvaras formula vairs nedarbojas. Stratēģiskais panākums šodien tiek mērīts nevis ieņemtajos kvadrātkilometros, bet gan pretinieka resursu izsmelšanas mērogos. Tas ir matemātisks un loģistisks karš, kurā politiskā izturība aizmugurē ir kļuvusi svarīgāka par taktiskajiem panākumiem frontē."
ČETRI GALVENIE SCENĀRIJI
Ņemot vērā visu iepriekšminēto, pēdējā laika politiskie un militārie soļi (Zelenska atklātā vēstule, Ukrainas galveno Eiropas sabiedroto kopīgais paziņojums, triecieni Krievijas aizmugurē, Krievijas triecieni pa Ukrainu u. c.) acīmredzami iezīmē centienus pārnest smaguma centru no ierakumiem uz politisko un stratēģisko aizmuguri. Tas atspoguļojas arī aktuālajā militārajā un politiskajā analītikā, kur šobrīd tiek izdalīti četri galvenie konflikta turpmākās attīstības scenāriji, katram no kuriem ir sava aizstāvju nometne.
Pirmais un Ukrainai un tās sabiedrotajiem pats optimistiskākais scenārijs visbiežāk tiek dēvēts par asimetrisko salaušanu vai Krievijas aizmugures paralizēšanu. Tas paredz, ka Ukraina ar Rietumu atbalstu spēj padarīt karu Krievijai ekonomiski un sociāli nepanesamu, mērķtiecīgi sagraujot tās loģistiku, naftas pārstrādes infrastruktūru un arī militāros lidlaukus un citu infrastruktūru dziļā aizmugurē. Zelenska vēstule un četru valstu kopīgais paziņojums šajā kontekstā tiek uztverts kā gatavības apliecinājums nodrošināt Ukrainai nepieciešamos tālās darbības ieročus, politisko atbalstu u. c.
Šo pieeju aktīvi virza un aizstāv Ukrainas militārā vadība un tās stingrāko sabiedroto nometne (it īpaši Lielbritānija un Austrumeiropas valstis, kā arī ASV Pentagona neokonservatīvais spārns jeb tā sauktie vanagi). Viņu galvenais arguments skan – tā kā dronu sienas dēļ fronti tiešā triecienā pārbīdīt nav iespējams, vienīgais veids, kā piespiest Krieviju atkāpties, ir padarīt tās armijas apgādi priekšējās līnijās neiespējamu un radīt iekšēju destabilizāciju pašā Krievijā.
Otrais jeb status quo scenārijs jau ir mazāk optimistisks un paredz, ka, par spīti Ukrainas mēģinājumiem uzbrukt aizmugurei un skaļiem politiskiem paziņojumiem, ne viena, ne otra puse nespēj panākt stratēģisku pārsvaru un konflikts turpinās kā ilgstošs zemas vai vidējas intensitātes pozīciju karš. Triecieni pa loģistiku un citiem objektiem nodara Krievijai sāpīgus, bet ne kritiskus zaudējumus, savukārt Krievijas ekonomika un militārā rūpniecība (ar Ķīnas un citu partneru palīdzību) spēj adaptēties. Šādā situācijā publiskie paziņojumi, kopīgie memorandi un vēstules tiek izmantoti galvenokārt tam, lai uzturētu savu sabiedrību un sabiedroto atbalstu, kā arī lai censtos demoralizēt agresoru, nevis lai reāli mainītu situāciju kartē.
Šo pragmatiski skeptisko skatījumu aizstāv daudzi Rietumeiropas analītiķi, daļa Vācijas un Francijas politiķu, kā arī ietekmīgas ASV domnīcas, piemēram, RAND Corporation. Viņu arguments balstās matemātikā – Krievijas demogrāfiskais un industriālais pārsvars ir pārāk liels, lai to salauztu tikai ar asimetriskiem triecieniem, savukārt Rietumu palīdzības apjomi ir precīzi dozēti, lai nepieļautu Ukrainas sabrukumu, taču arī lai neizraisītu tiešu NATO konfliktu ar Krieviju (kodoleskalāciju).
Trešais viedoklis par visiem šiem notikumiem savukārt ir tāds, ka šobrīd sācies abu pušu pēdējais mēģinājums izdarīt maksimāli iespējamo spiedienu uz pretinieku – Krievijas ofensīva frontē un Ukrainas triecieni agresora aizmugurē. Atbilstoši šim traktējumam vasaras gaitā abu pušu centieni sasniegs kulmināciju, novedīs pie atziņas, ka radikālas izmaiņas vairs nav iespējamas, un tad sekos (visticamāk, nepubliska) vienošanās par karadarbības pārtraukšanu pa faktisko kontroles līniju.
Šajā gadījumā Zelenska vēstule un četru valstu kopīgais paziņojums šajā modelī tiek interpretēti nevis kā gatavošanās tālākam karam, bet gan kā pozīciju ieņemšana pirms neizbēgamām sarunām. Ukraina un tās sabiedrotie demonstrē maksimālu bardzību un spēju dot triecienus Krievijas vidienei, lai sarunu brīdī Maskavai nebūtu iespēju izvirzīt kapitulācijas noteikumus, bet Kijivas pozīcijas būtu maksimāli labākas.
Šo scenāriju kā ticamāko ilgtermiņa izeju saredz reālpolitikas virziena diplomāti ASV un Eiropā (tostarp politiskie spēki, kas orientēti uz globālās ekonomikas stabilizēšanu un resursu pārvirzīšanu Ķīnas atturēšanai). Viņi uzskata, ka "informatīvā karadarbība" medijos šobrīd ir sasniegusi tādu ažiotāžu un "trokšņa līmeni", kas parasti liecina par gatavošanos politiskam tirgum, kur neviena puse nesasniegs savus maksimālos mērķus, bet abas būs spiestas samierināties ar jauno realitāti.
Ceturtais scenārijs tikmēr ir Ukrainai pats pesimistiskākais, jo balstās pieņēmumā, ka pilsētu un lielu aglomerāciju apstākļos (blīva apbūve, daudz dārzu, parku u. c.) ievērojami samazinās dronu sienas efektivitāte, bet priekšrocības iegūst tā no karojošajām pusēm, kuras rīcībā ir lielāks mobilizācijas resurss un parastais bruņojums. Par satraucošu šajā ziņā tiek dēvēta situācija Ukrainas austrumu pilsētā Konstantinovkā, kura ir daļa no pēdējās un visspēcīgāk nocietinātās Ukrainas aizsardzības līnijas Donbasā (aglomerācijas Slavjanska–Kramatorska– Družkivka–Konstantinovka).
Konstantinovkas krišana var pavērt Krievijai iespējas ielauzties Ukrainas aizsardzības valsts austrumos pēdējā un galvenajā bastionā, sākot par to ielu kaujas. Šīs aglomerācijas iespējamā krišana savukārt gan pārvirzīs fronti vairākus desmitus kilometru uz rietumiem, gan arī nozīmēs nopietnus apdraudējumus uzreiz vairākām stratēģiski ļoti nozīmīgām Ukrainas pilsētām.
Eksperti, kuri brīdina par šādas notikumu attīstītas gaitas iespējamību, arī uzskata – tieši ar izrāvienu šajā aglomerācijā Krievijas militārā vadība varētu saistīt savas galvenās cerības un tieši mēģinājums ieņemt šo aglomerāciju varētu būt Krievijas šīs vasaras galvenais mērķis. Ukraina un tās sabiedrotie tikmēr acīmredzami saista visas cerības ar pirmo scenāriju jeb Krievijas aizmugures paralizēšanu un tās iedzīvotāju nogurdināšanu no kara, liekot aizdomāties par tā bezjēdzību. Vai dzīvē īstenosies kāds no abiem minētajiem vai kāds no pārējiem starpscenārijiem, kuriem katram, protams, ir arī savi apakšvarianti, šobrīd pateikt ir ļoti grūti.