Vispopulārākā un visvairāk spēlētā latviešu luga – Rūdolfa Blaumaņa Skroderdienas Silmačos – mūs pavada visu mūžu un cauri visiem laikiem. Mainījušies vēsturiskie laiki, valsts iekārta, aktieru, režisoru un skatītāju paaudzes, iestudējumi, teātru un brīvdabas skatuves, bet izrādēs un sadzīvē arvien, jau kopš pirmizrādes 1902. gadā, turpina skanēt Skroderdienu muzikālā pazīšanas zīme – Aleksandra Būmaņa komponētā mūzika, kuras melodijas visi zina no galvas. Nu kurš gan nav dzirdējis un ielāgojis atmiņā jautro dziesmiņu Lai līgojam, lai svinam šai Jāņu vakarā. Pēc Jāņiem, skaidri zinām, būs sukas tā vai tā.
Gan jestrās, gan liriskās Būmaņa melodijas caurvijušas visu šīs lugas 124 gadus ilgo skatuves dzīves vēsturi. Latvijas Nacionālajā teātrī, kas ik sezonu noslēdz ar Skroderdienu Silmačos izrāžu sēriju, iezīmīgais motīvs Skroderu dienas Silmačos sākas jau kopš astoņdesmitajiem gadiem un kalpo par teātra muzikālo zvanu. Pēdējos gados tas atskan arī tramvajos, piesakot pieturu Nacionālais teātris.
Tomēr nu ir pienākusi reize, kad Skroderdienas Silmačos skanēs pavisam citādi. Valmieras teātra jauniestudējumā, kas pirmizrādi piedzīvos 12. jūnijā, dzirdēsim pavisam citas dziesmas un instrumentālos skaņdarbus. Režisors Elmārs Seņkovs kopā ar radošo komandu piedāvā savu skatījumu uz šo latviešu teātra klasiku, aicinot citām acīm ieraudzīt Blaumaņa radītos tēlus un situācijas un atklājot, cik pārsteidzoši precīzi tie raksturo arī šodienas latviešu sabiedrību. Jauno muzikālo ietērpu populārajai Rūdolfa Blaumaņa lugai veidojis komponists Edgars Mākens. Klasisko ziņģu vietā viņš izvēlējies arhaisku virzienu caur tautasdziesmām, ko papildinās pūšaminstrumenti un bungas: "Muzikāli te būs gan kaut kas episks un cēls Jāņu kulminācijā, gan kaut kas grotesks kabarē stilā."
Kā līdz šim nonācāt? Tā bija liela uzdrošināšanās?
Režisors Elmārs Seņkovs, ar kuru cieši sadarbojos jau ilgu laiku, man piedāvāja komponēt mūziku, un es to darīju, lūkojoties uz pazīstamo lugu caur režisora definēto vēlmi paskatīties godīgi, kas ir šis materiāls, noņemot nost visu to interpretāciju bagāžu, kas ir uzkrājusies mūsu kolektīvajā atmiņā. Jau pati lugas lasīšana man bija savdabīgs piedzīvojums, lasot tīro Blaumaņa oriģināltekstu. Latvijas enciklopēdijā par šo lugu ir rakstīts: "Šajā darbā autors radījis modeli, ko varētu dēvēt par latviešu sabiedrības ideālo pasauli, tās svarīgākās iezīmes ir dzīvesprieks, vitalitāte un labestība." Bet, lasot lugas teksta materiālu, tajā redzams bērnu alkoholisms, vardarbība ģimenē, antisemītisms, bīstama rīkošanās ar sprāgstvielām, huligānisms un tā tālāk. Un, kad uzsprāgst krāsns, uz kuras ir uzrāpies Ābrams, mūs uzjautrina tas, ka kāds ir pamatīgi pārbiedēts un cieš. Kā tas savienojas ar labestību? Taču komplektā ar Būmaņa dziesmiņām, kuras ir amizantas, pacilājošas un priecīgas, tas viss tā ļoti viegli aiziet, lai gan literārais materiāls tāds gluži nav.
Rūdolfs Blaumanis savu darbu, ko pats sauca par tautas lugu, iecerēja kā godīgu sava laika dzīves portretējumu. Mēs vēlējāmies pie tā turēties.
Tāpēc tagad mūzikas uzdevums ir akcentēt dzīves skarbumu? Varbūt – ienest mūsdienīgas intonācijas un asociācijas?
Absolūti nē. Bet ir iedegušās skumjākas notis, īpaši pirtiņas ainā, ko, starp citu, ne vienmēr izrādēs iekļauj. Ir parādījusies zināma melanholija. Mūzikā es neeju modernu ceļu. Es eju pretēju – arhaiskāku ceļu. Es diezgan daudz laika pavadīju bibliotēkā, meklējot kāzu un līgodziesmas.
Atsevišķas Būmaņa melodijas šur tur pavīd, bet tās ieskanas kā tēlu interpretācija – piemēram, Rūdis dzied dziesmiņu Cik bēdīgi tie vecāki savā vīzē. Būmaņa dziesmas ir komponētas ar paša Rūdolfa Blaumaņa tekstiem, bet Blaumanim tur ir arī tautasdziesmas ielicis iekšā.
Starp citu, ievērības cienīgs ir arī paša Būmaņa ļoti savdabīgais dzīvesstāsts. Kad viņš rakstīja mūziku Skroderdienām, viņam bija 21 gads. Vēl pirms tam viņš uzrakstīja mūziku arī Trīnes grēkiem, bet tad viss. Mūziku viņš vairs nerakstīja. 1918. gadā, kad Latvija ieguva neatkarību, Aleksandrs Būmanis kļuva par Rīgas Apgabala tiesas priekšsēdētāju. Blaumanis viņu uzskatīja par savu protežē un atbalstīja.
Skroderdienām Būmanis uzrakstīja izteiktu sava laika popmūziku, ziņģes: tra-ta-ra-ta rāta, tra-ta-ra-ta – rāta. Tas ir kaut kas tāds, ko es kā mākslinieks savā brieduma periodā nepieņemu. Mani tas vienkārši neinteresē. Bet es ieguvu iedvesmu citur. Es gan biju iepriekš nedaudz strādājis ar tautas mūziku, komponēdams koru mūziku, bet šeit, Jēkaba Vītoliņa apkopojumā Gadskārtu ieražu dziesmas (Rīga, Zinātne, 1973), es atradu tik skaistas melodijas un tik netipiskas savā uzbūvē: ar mainīgiem taktsmēriem un īpatnēju frīģisko vai divkāršo harmonisko skaņkārtu! Tas mani pārsteidza. Pēkšņi atklāju – ak dievs, cik skaists ir šis materiāls! Tas arī labi kožas kopā ar lugas situāciju: Jāņu svinēšana plus kāzas, un vēl arī trešais apstāklis – bērna piedzimšana.
Gadskārtu ieražu dziesmu krājums bija mans galvenais avots. Es koncentrējos uz līgodziesmām un uz kāzu dziesmām. Bija grūti izvēlēties, jo mums ir ārkārtīgi daudz kāzu un līgodziesmu: tur ir 250 lappuses ar līgotnēm vien! Izvēlējos trīs galvenās tautas dziesmas, kuras vijas cauri visai izrādei, bet skanēs vēl arī citas.
Skaidrs, ka būs skatītāji, kuriem pietrūks pazīstamo melodiju, bet ir taču daudz brīvdabas izrāžu un arī Indras Rogas iestudējums Nacionālajā teātrī, kur šīs melodijas var dzirdēt.
Mūzikas ir vairāk vai mazāk? Un kas to spēlēs un dziedās? Aktieri? Folkloras ansamblis? Tā skanēs ierakstā? Un kāda ir mūzikas loma?
Salīdzinot varbūt ir drusku mazāk. Daļa mūzikas kalpos kā fons galvenajiem dialogiem. Ir viena ļoti izteikta Jāņu – Līgo vakara kulminācija ar pamatīgu, lielu skanējumu. Viss skanēs šeit un tagad, nekādu ierakstu. Spēlēs pieci pūšaminstrumentu mūziķi un arī paši aktieri, kuri arī muzikāli ir ļoti talantīgi un spēlē viskautko.
Izpildītāju sastāvu es izvēlējos pats. Man bija skaidrs, ka gribu arhaisku skanējumu, līdz ar to ir tuba, trombons un mežrags kā pamats, trompetlasījumā tās te ir kā ķīmiski caururbjošais etniskais un klarnete, kas ienes liriskāku skanējumu. Zemie metāla pūtēji dominēs. Piedalīsies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un citi profesionāli mūziķi: Kristians Kalva (trompete), Kaspars Šmits (tuba), Artūrs Šults (mežrags), Mārcis Kūlis (klarnete) un teatrāli spilgtais trombonists Vairis Nartišs. Mūziķi līdzdarbosies uz skatuves, viņi būs daļa no saimes un viesiem.
Kādu jūs gribētu sagaidīt skatītāju reakciju, un ko prognozē jūsos mītošais, pieredzējušais reālists?
Es nešaubos, ka kritika par jauno muzikālo koncepciju būs, taču vienlaikus man pašam ir miera sajūta, jo šī darba kontekstā esmu ļoti godīgs pret sevi un materiālu. Mani arī ļoti pārliecina virziens, kā Elmārs strādā ar aktieriem. Nevajadzētu gaidīt amizantos, smieklīgos, kariķētos, groteskos tēlus. Viens bloks tādā stilistikā ir, taču mēs centāmies iedziļināties tēlu būtībā, raksturos. Skroderdienu uzvedumos ebreji parasti ir izteikti komiskie tēli, mazliet "ar sveicienu", taču viņu sadzīviskā realitāte bija skarba, tirdzniecības braucienos klejojot ar ratiem daudzas dienas jebkuros laika apstākļos. Var saprast Ābrama interesi apprecināt Joski ar divu māju īpašnieci, kam Joske nepiekrīt ne par ko. Ņemot vērā, ka vēsturiski dzīvoja Vitebskas guberņā (Latgalē, Gostiņos Aiviekstes krastā) un nedrīkstēja šķērsot Aiviekstes upi un apmesties Vidzemes guberņā, ebrejiem esmu piešķīris latgaliešu dziesmas tēmu, ko apdarināju klezmeru stilā.
Interesanti, ka līdz šim vienīgais man zināmais gadījums, kad Blaumaņa Skroderdienu stāsts ietērpts principiāli citā mūzikā, ir nācis līdz ar žanra maiņu – es runāju par Jura Karlsona baletu Antonija.
Man bija ļoti interesanti digitāli sarūpētā ierakstā noskatīties Viestura Kairiša 90. gadu beigu iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī. Brīnišķīga izrāde. Guna Zariņa tēloja Antoniju, un Arnolds Reinfelds bija vienkārši satriecošs Dūdara lomā. Man parasti nepatīk televīzijā skatīties teātri, man tā pietiek manā profesionālajā dzīvē, bet šo ierakstu es noskatījos pilnībā. Savdabīgi, svaigi risinājumi bija arī mūzikā. Vairākas dziesmas bija no visiem zināmā Būmaņa materiāla, bet tur bija ieliktas arī dažas tautasdziesmas, kas mainīja kontekstu dažām ainām.
Pazīstot Viesturu Kairišu, es nebrīnītos, ja tur ieskanētos arī kaut kas no Riharda Vāgnera. Starp citu, operā Nirnbergas meistardziedoņi Vāgners iekļāvis saulgriežu svinēšanas ainu, kurai, visticamāk, iedvesmojies no savulaik Latvijā piedzīvotā.
Vāgneru nesaklausīju, toties šajā izrādē bija iekļauta populārā, dzīvespriecīgā neapolitāniešu dziesmiņa Funiculi, funicula, kuru Luidži Denza komponēja 1880. gadā ar Pepino Turko vārdiem par godu pirmā funikuliera dzelzceļa atklāšanai Vezuva kalnā. Īpatnēja bija režisora ieviestā aina, kurā Jāņu naktī parādījās vecā Silmaču tēva gars.
Interpretācijas ir bijušas, mēs varbūt tikai paejam vienu soli tālāk. Kaut gan tīri pašas lugas kontekstā mums nekas nav modernizēts. Ir ļoti godīgi palikts pie oriģinālmateriāla.
Vai atminaties savu pirmo sastapšanos ar Skroderdienām: pirmos iespaidus, sejas, vietas?
Mani vecāki ir teātra mīļotāji, un es noteikti bērnībā esmu kopā ar viņiem redzējis kādreizējos Skroderdienu iestudējumus Nacionālajā teātrī, bet tie nav aizķērušies atmiņā. Toties trīs reizes noskatījos Indras Rogas iestudējumu, kuram šopavasar aprit 13 gadu un kuru Nacionālajā teātrī šopavasar rāda pēdējo reizi. Vienreiz to skatījos aizkulisēs kopā ar saviem bērniem. Protams, televīzijā esmu redzējis leģendāro Druvienas brīvdabas iestudējumu vēl ar Lāsmu Kugrēnu.
Kā pats svinat Jāņus? Kas jums personiski ir svarīgs vasaras saulgriežu laikā?
Man patīk, ja var uzmuzicēt. Lai ir kāds, kas spēlē, un lai tas ir tautiskāk. Arī pats varu muzicēt, uzspēlēt ģitārīti. Es gan neesmu liels svētku svinētājs. Varu arī nesvinēt Jāņus, pagājušoreiz nesvinēju. Varbūt man nav paveicies ar kompāniju. Ir jābūt labai saķerei, lai kopā svinētu Jāņus.
Tad jau vislabākie Jāņi droši vien bija studiju gados, kopā ar studiju biedriem?
Es studēju, jau būdams vecāks par daudziem citiem. Iestājos Mūzikas akadēmijā, kad man bija, šķiet, jau četrdesmit gadu. Kad biju pabeidzis mūzikas skolu, pēc tam diezgan ilgs laiks man pagāja bez muzikālajām aktivitātēm. Es strādāju. Mana pirmā darba vieta, starp citu, bija laikraksts Diena. Tas bija deviņdesmitajos gados, es strādāju par montētāju Reklāmas nodaļā. Tolaik montētājs bija cilvēks, kurš līmēja kopā kaļku A2 lapās. Es to sāku darīt, jau mācoties vidusskolā. Mana mamma strādāja Dienā, Reklāmas nodaļā, un man bija iespēja piepelnīties. Pēc tam iemācījos maketēt un aizgāju uz reklāmas aģentūrām. Bet tad vienā brīdī pagriezās ceļš pareizā virzienā, atpakaļ pie mūzikas.
Biju izstudējis sabiedriskās attiecības, bet tā bija tāda ķeksīša izglītība. Man palaimējās, man dzīvē bija epifānijas moments. Braucot mašīnā, izdzirdēju amerikāņu un spāņu dziesminieka un mākslinieka Devendra Banharta dziesmu, kas mani tik ļoti iespaidoja, ka nākamajā dienā aizgāju nopirkt ģitāru. Tad sākās mana pirmā grupa Gaujarts. Dēļ Gaujarta iepazinos ar Elmāru [Seņkovu], un tad jau viss aizgāja tā, kā tam ir jābūt.
Tiesa, pirmais mani komponēt teātrim aicināja Ģirts Šolis – vispirms Dirty Deal, pēc tam viņa diplomdarbam – izrādei par Mirdzu Ķempi Īsie zibsnīgie mirkļi Nacionālajā teātrī. Tā bija mana pati pirmā teātra mūzikas komponista pieredze, bet, iepazīstoties ar Elmāru Seņkovu, tas viss aizgāja intensīvāk un lielākā mērogā. Sākām ar izrādi Meitenes, ļoti veiksmīga bija izrāde Sarkangalvīte un vilks Nacionālajā teātrī.
Tad var teikt, ka Seņkovs ir jūsu režisors numur viens?
Man ar Elmāru ir brīnišķīga sadarbība daudzus gadus. Mēs esam kaut kādā ziņā radniecīgi, jo viņš kā režisors strādā ļoti dažādi, ļoti dažādos žanros, un es esmu šausmīgi eklektisks komponists. Teātrī daudz dod tas, ko tu saņem no materiāla, no aktieriem un no scenogrāfijas. Starp citu, ja ir neskaidrības un šaubas, arī scenogrāfi mēdz pateikt trāpīgas lietas par mūziku. Priecājos, ka Skroderdienu radošajā komandā esmu kopā ar Seņkovu, Reini Suhanovu un Elīnu Gediņu, ar kuriem vienu gadu bijām Nacionālajā teātrī. Pie Skroderdienām Valmierā vēl strādājam, pēdējās dienas pirms pirmizrādes ir ļoti intensīvas. Es ļoti cienu visus trīs šos māksliniekus, un, ja viņi man ko teiks, es to uzklausīšu un ņemšu vērā.
Ja reiz par mērogiem: vai jūs vēlētos, lai kāda jūsu dziesma izskanētu Dziesmu svētkos?
Jā, es to gribētu gan. Man ir tuva Dziesmu svētku kustība. Varbūt dziesma Spēlēju, dancoju, ko rakstīju šīs pašas komandas izrādei Nacionālajā teātrī, varētu aiziet līdz Dziesmu svētkiem.
Par ko domājat robežlaikā pirms vasaras atelpas?
Man šajā sezonā bija daudz darba, un, cerams, tas tā arī turpināsies. Es gribētu uzrakstīt lielāku muzikālu darbu – rokoperu ar bungām. Tāda iekšēja vajadzība manī ir radusies, bet nav vēl skaidra darba tēma, stāsts.
Kas sniedzis gandarījumu aizvadītajā sezonā?
Bija vairākas labas izrādes. Ļoti savdabīgs gabals bija Vecajo kults teātrī Dirty Deal kopā ar Katrīnu Neiburgu un Ivetu Poli. Izrāde Ods Nacionālajā teātrī ar režisoru Matīsu Budovski, kura iestudējumā visas līnijas kolosāli saslēdzās vienā punktā. Un, protams, Bolderāja ar Seņkovu Čehova teātrī. Tas bija tik foršs process, man ļoti patika mana sadarbība ar aktieriem, kuri "pusdzīvajā" izpildīja manas dziesmas.
Šobrīd gan prasās pauzīte, un tā jau drīz pienāks. Braukt nekur neplānoju, atpūtīšos tepat Latvijā. Man gan ir sena vēlme kaut kad nākotnē kopā ar bērniem aizbraukt uz Norvēģiju un pabraukāt pa fjordiem pie Bergenas.
Droši vien nav nejaušība, ka šomēnes esat vairākkārt redzēts Leļļu teātrī?
Man tur bija pāris iepazīšanās dienas ar režisoru un stilistiku, ko viņš piedāvā jauniestudējumam bērniem. Tas ir angļu režisors Rasels Dīns. Viņš strādā ar lielām maskām, kas nosedz aktieru seju. Maskām piemīt izteikts raksturs. Man nebija gadījies tādā veidā strādāt – tas ir ļoti iespaidīgi, kā ķermeņa valoda piešķir izteiksmi sejai. Tā ir uztveres spēle: maska ir statiska, bet atkarībā no mana ķermeņa valodas izmainās arī seja. Izrādei vajadzēs komponēt diezgan daudz mūzikas, jo tā ir bez runāta teksta.
Komponista uzdevumi masku izrādē ar šādu estētiku ir pavisam citi, būtiski atšķirīgi?
Vēl neesmu kārtīgi pieslēdzies šim darbam, bet man ir sajūta, ka ir līdzīgi kā ar animācijas filmām. Kā teicis komponists Tomass Ņūmens, animācijas filmu mūzika faktiski ir tikai pārejas. Tu nemitīgi uz kaut ko pārej. Darbība ir diezgan ātra, un līdz ar to tev ir visu laiku tai jālec līdzi. Tu nevari uzkavēties vienā materiālā ilgāku laiku. Tas ir diezgan grūti, jo tev visu laiku ir jādomā, kur tu nonāksi.
Kādai vispār ir jābūt teātra mūzikai? Tādai, kur tā ir izrādes mugurkauls un melodijas vai spilgti motīvi (hiti!) iespiežas atmiņā, vai tādai, kura šķietami nemanāmi uzbur noskaņu harmoniski vienotā izrādē?
Manuprāt, konkrētas atbildes nav. Man liekas, ka visas pieejas ir leģitīmas, un viss ir atkarīgs no tā, ko dod materiāls un vēlas režisors. Es nesen biju uz ģenerālmēģinājumu JRT Kristīnes Vītolas izrādei Nezināms objekts ir piezemējies, kurai mūziku komponējis Ivars Krasts, turklāt izrādes otrais cēliens balstījās tikai uz mūziku. Visu cieņu! Es novērtēju to, kādu reljefu mūzika piešķīra visai statiskajai telpai un statiskajai darbībai.
Kurš ceļš jums personiski ir tuvāks?
Protams, ka interesantāk ir rakstīt spilgtus skaņdarbus, nekā taisīt fonus, kas, protams, arī ir darīts krietni daudz. Nupat, pirms pāris nedēļām, iestudējumam Ezeriņš bija divsimtā izrāde. Tas ir 2014. gada iestudējums. Manā daiļradē tā ir visilgāk spēlētā izrāde, un divsimt reižu – tas ir nopietns cipars Latvijas teātrī. Es paklausījos ierakstus, un jāsaka, ka es joprojām esmu apmierināts un šī mūzika man pašam dod prieku. Bija labi trāpījies gan skaņas kolorītā, gan materiālā. Es gan atceros, ka Elmārs man vienu pārejas mūziku meta atpakaļ trīs vai četras reizes. Labi, ka viņš tā darīja, jo beigās rezultāts bija pārliecinošāks.
Spilgtai mūzikai ir vairāk iespēju pārkāpt pāri izrādes robežām un dzīvot savu dzīvi. Fona mūzikai tādas nākotnes nav.
Kas latviešu tautasdziesmu mantojumā, kurā iedziļinājāties tagad, jūs personīgi uzrunāja visspēcīgāk?
Es pat teikšu tā: mani nošokēja. Mani nošokēja vesels liels bloks ar vairākiem simtiem tautasdziesmu, kas bija par līgaviņām, kas aizvestas pret savu gribu. Stāsti bija tādi, kas tiešām liek raudāt. Brauc bāliņi pa ceļu, iegriežas mājās, dod māmiņai dzert vīnu un alu un vaicā, vai tev, māmiņ, ir meitas mājās? Jā, ej, reku, kambarī, skaties, izvēlies, kādu gribi, un ved projām! Tādi tie sižeti. Man bija ļoti sūra sajūta, tos lasot. Tie rāda, kāda bija sieviešu beztiesība tajos laikos. Tas, starp citu, parādās arī Silmačos. Piemēram, tajā, ka Antonija manto tikai mazu daļu no Silmaču īpašuma, jo lielākā daļa aiziet meitai, un tajā, kā Ieviņai klājas ar vardarbīgo tēvu. Šis bija mans emocionālais piedzīvojums ar mūsu tautas dziesmām. Vairs pat ne muzikālajā, bet kultūras un vēstures kontekstā.
Savukārt muzikālajā ziņā īpaši interesanta un skaista ir dziesma Rīgā pirku sirmu zirgu, Vāczemē kaldināju. Katrā taktī mainās taktsmērs! Es gan vēl neesmu drošs, vai tā būs izrādē. Savukārt viena no mūsu centrālajām dziesmām Taisās kāzas ir ar ļoti vienkāršu ritmu un ar ļoti kompaktu melodiju. Man ļoti iepatikās tieši dziesmas ar kompaktu melodiju – tercas vai kvartas diapazona robežās. Mani tās vienkārši ļoti trāpa. Tur jūt arhaiku. Jūt to, ka šī dziesma ir sena, nākusi vairākus simtus gadu un nonākusi tagad pie manis.
Valmieras Skroderdienās mūzikai ir vairākas lomas: tai ir gan numuru funkcija, gan pāreju funkcija, gan fona funkcija. Būs arī viena divdeja, kuru taisa horeogrāfe Elīna Gediņa.
Kas, jūsuprāt, ir Skroderdienu galvenais vēstījums, izlasot Blaumaņa lugu šodienas acīm? Par ko šī luga ir? Par mīlestību, par lauku sadzīvi un latviešu praktiskumu?
Ir skaidrs, ka šie trīs lielie notikumi, kas satiekas lugā, – Jāņi, kāzas un bērna piedzimšana – visi ir saistīti ar auglības (vairošanās, demogrāfijas) tēmu, kas šobrīd diemžēl ir kritiskā situācijā. Tur ir tas skumjais, jo Blaumaņa laikā tā nebija problēma. Mūsu laika lasījumā tā jau ir zaudētā paradīze. Lai cik arī dzīve nebūtu šķība, greiza un nepareiza, bērni dzima un cilvēki precējās.
Vismaz jūs personiski gan šīs paradīzes zaudēšanā vainot nevar.
Šajā ziņā uzdevums ir izpildīts, man ir trīs brīnišķīgi bērni – 17, 11 un septiņus gadus veci – Dāvis, Mija un Mona. Mēs ļoti labi saprotamies, man ar viņiem ir jautri un interesanti. Kopā arī pamuzicējam, braucam ekskursijās. Pavasarī bijām Viļņā.