Jau uzreiz jānorāda, ka dažādās pasaules malās situācija ir atšķirīga, raksta žurnāls Travel+Leisure. Tādām tūristu vidū iecienītām lielpilsētām kā, piemēram, Parīze, Berlīne, Roma, Londona, Prāga vai Kaira nav īpašas jēgas sevi vēl papildus reklamēt. Tie, kuri ir gatavi un finansiāli var atļauties doties ceļojumā, jau tāpat zina, kas ir Eifeļa tornis, Brandenburgas vārti, Kolizejs, Tauers, Kārļa tilts vai Gīzas piramīdas. Gluži tāpat viņi ir izpētījuši informāciju par kruasāniem, desiņām, pastu, zivi ar ceptiem kartupeļiem, knēdeļiem un dažāda veida kebabiem, bet daļa tos jau nogaršojuši – šajā ziņā mūsdienu pieredzējušos ceļotājus ar kaut ko pārsteigt ir diezgan grūti.
Speciālas mārketinga kampaņas nerīko arī reģioni vai atsevišķas apdzīvotas vietas, kas jau tāpat cieš no pārmērīga tūristu pieplūduma. Gluži otrādi, tās viesu skaitu cenšas ierobežot, turklāt ne īpaši «iekļaujošā» veidā, priekšroku dodot tiem, kuri gatavi maksāt vairāk. Kā piemērus var nosaukt Amsterdamu, Barselonu, Maljorku, Venēciju, kā arī veselu virkni Grieķijas nelielo salu. «Mēs vēlamies kaimiņus, nevis tūristus» – ar šādiem lozungiem pagājušās nedēļas nogalē Madrides ielās izgāja vairāki tūkstoši spāņu. BBC uzsver, ka tūristu skaita pieaugums ir vērtējams pretrunīgi. No vienas puses, tas valsts ekonomikai piesaista vairāk naudas un dod iespējas labāk nopelnīt tiem, kuri strādā šajā nozarē – gan viesnīcu īpašniekiem, gan restorānu, bāru un kafejnīcu saimniekiem, gan amatniekiem, kuri tirgo dažādus suvenīrus un citus nieciņus. No otras puses, pārmērīgi lielais tūristu pieplūdums jau pārsniedz viesu namu kapacitāti, un to izmanto dzīvokļu īpašnieki, uz īsu laiku izīrējot mājvietas ceļotājiem, paaugstinot cenas un padarot šos mājokļus krietni dārgākus vai pat nepieejamus vietējiem iedzīvotājiem.
Citur ir vēl arī citas ķibeles. Amsterdamas varasiestādes jau labu laiku no pilsētas apmeklējuma cenšas atturēt tos, kuru vienīgais mērķis ir doties uz tuvējo vieglo narkotiku izplatīšanas iestādi (tā tiek dēvēta par kofīšopu), bet pēc tam meklēt piedzīvojumus sarkano lukturu rajonā. Venēcijā lielākās bažas ir par milzīgajiem kruīzu kuģiem, kas saceļ pamatīgus viļņus un paaugstina ūdens līmeni kanālos. Arī Grieķijas salās konstatēts, ka tūristu pieplūdums jau pārsniedzis pieļaujamo robežu, – viesi pat gida pavadībā, staigājot pa takām, pamanās gan nolauzt olīvu koku zarus, gan izbradāt sējumus, jo «par visu taču ir samaksāts».
Tomēr trešā un lielākā valstu grupa, kurā ietilpst arī Latvija, joprojām dažādiem līdzekļiem cenšas piesaistīt lielāku skaitu tūristu no ārzemēm, uzsvaru liekot uz turīgākajiem un izvēlīgajiem potenciālajiem klientiem. Dažreiz šīs kampaņas nostrādā, bet vairumā gadījumu ne – galu galā viss būtībā atkarīgs no piedāvājuma un cenas, kas par to jāmaksā. Kā piemēru var atgādināt 2006. gadu, kad pasaules hokeja čempionāts pirmo reizi notika Rīgā. Toreiz debesīs sakāpa gan viesnīcu istabiņu īres, gan bāru un restorānu ēdienkartēs atrodamo dzērienu un ēdienu cenas. Rezultāts? Liela daļa līdzjutēju no Somijas ieradās tikai uz savas komandas spēlēm, pēc tam dodoties nakšņot un izklaidēties uz Igauniju. Lielie sporta pasākumi gan ir atsevišķa tēma, kurai šoreiz nepievērsīsimies.
AUKSTĀ ZUPA UN SIĻĶES
Rīgā arī šogad nav atrasta tā īstā «odziņa», kas varētu piesaistīt ārvalstniekus. Jau tradicionālais gaismas festivāls Staro Rīga, kas tiek rīkots kopš 2008. gada, notiek novembrī, kad tūrisma sezona ziemeļu puslodē sen jau beigusies, turklāt arī laikapstākļi parasti ir draņķīgi – aukstums, slapjdraņķis, pamatīgs vējš. Šogad Latvijas galvaspilsētā tiks atzīmēti arī 825 gadi kopš tās dibināšanas, taču augustā ieplānotie pasākumi vairāk būs veltīti vietējiem iedzīvotājiem, jo dažādi koncerti vai izstādes notiks daudzās pilsētas apkaimēs, un tāda viena «lielā pasākuma», kuru varētu droši reklamēt ārzemniekiem, nemaz nebūs.
Kaimiņvalsts Lietuva šajā ziņā atkal jau aizsteigusies mums priekšā. Maija nogalē jau ceturto gadu pēc kārtas tika rīkots Rozā zupas festivāls. Ja nu kāds to nezina, šī zupa, kas lietuviešu valodā saucas šaltibarščiai, ir tas pats atsvaidzinošais ēdiens, ko latviski parasti dēvē par auksto zupu. Sarkanās bietes, svaigi gurķi, kefīrs un dilles ir neatņemama šīs zupas sastāvdaļa gan Latvijā, gan Lietuvā. Bet tālāk jau sākas variācijas. Dažviet «kreptīgumam» zupā iemet arī sīki sakapātu desu (visbiežāk doktordesu), citi pievieno krietnu sauju sīpolloku un nežēlo sāli, melnos piparus un arī etiķi. Tas, protams, nav viss, jo pieejamo garšvielu klāsts pašlaik ir tik liels, ka pavāriem atliek vien eksperimentēt un eksperimentēt, bet restorānu īpašniekiem rūpīgi raudzīties, kura no klasiskajām vai jaunajām receptēm izpelnījusies lielāko atzinību.
Pateicoties Viļņas tūrisma un uzņēmējdarbības attīstības aģentūrai Go Vilnius aktivitātēm, sociālajos tīklos, protams, paspēja uzliesmot arī kašķis starp latviešiem un lietuviešiem par to, kurš tad bija «rozā zupas» izgudrotājs. Mūsu dienvidu kaimiņi parasti atsaucas uz XVIII gadsimta hronikām, kurās šāds ēdiens ir pieminēts, un latviešiem īsti nav, ko likt pretim. Jo vairāk tādēļ, ka mūsu valstī nav tāda pasākuma kā Viļņā. 50 metrus garš rozā krāsas putu slidkalniņš, tematiskā kostīmu parāde ar dejotāju un orķestra priekšnesumiem, viesmīļu īss skrējiens ar zupas bļodām rokās un vairāk nekā 10 kilometru garš pārgājiens, kas ved cauri visai pilsētai, – tie ir tikai galvenie svētku pasākumi. Mazliet mulsinošs gan šķiet svētku norises laiks, jo liekas, ka aukstā zupa vairāk piemērota jūlija vidum vai augusta sākumam, kad visbiežāk valda svelme, bet maija beigās mēdz būs diezgan drēgns laiks. Bet tas nu lai paliek pašu lietuviešu ziņā.
Iespējams, ka iedvesmu viņi smēlušies no nīderlandiešiem. Laikā, kad mēs jau esam nobrieduši Jāņu svinībām, Ziemeļjūras piekrastes pilsētās notiek mielošanās ar pirmajiem sezonā sazvejoto siļķu lomiem, vēsta BBC. 22. jūnijs, kad Nīderlandē atzīmē Karoga dienu (Vlaggetjesdag) jau kopš 1947. gada, ir laiks, kad Ševeningenā, kas atrodas pavisam netālu no Hāgas, tiek rīkotas vienas dienas svinības, kas piesaista daudz ārzemnieku. Un kāpēc lai tā nebūtu – ne jau visur iespējams nule kā ķertu, jēlu, notīrītu, izķidātu, mazliet ar sāli vai sīpoliem ierīvētu neliela izmēra siļķi tā vienkārši paņemt aiz astes un ieslidināt sev mutē. Dutchreview.com gan uzsver, ka lielākoties šo tradīciju piekopj paši nīderlandieši, bet ārvalstu tūristu vairākums ir skatītāju daļā, jūsmojot par to, cik veikli vietējie iemanījušies vārda tiešā nozīmē norīt zivi. Bet šā vai tā, arī viņi savu ieguldījumu atstāj, maksājot par naktsmītnēm un restorānos pasūtinot no svaigām zivīm gatavotas maltītes, kas jau ir vairākas reizes dārgākas par siļķi.
Mūspusē par alternatīvu varētu kļūt augustā notiekošie Nēģu svētki Carnikavā, taču atkal ir viena ķibele – kur tad izmitināt lielu skaitu viesu, kuri nevēlas pārvietoties autobusā vai vilcienā? Lai arī tā dēvēto kemperu kultūra beidzot sasniegusi mūsu valsti, daudzviet joprojām trūkst infrastruktūras, lai pieslēgtos pie elektrības, dzeramā ūdens vai labierīcībām. Turklāt, lai piesaistītu tiešām ievērojamu skaitu ārvalstu tūristu, nāktos gan veikt reklāmas kampaņas, gan paplašināt pasākumu.
ALUS FESTS UN FESTIŅI
Travel+Leisure raksta, ka mūsdienās vislabāk zināmie pasākumi – tādi kā Oktoberfest Minhenē, La Tomatina Spānijas pilsētā Bunjolā vai Pamplonas vēršu skrējiens – sākotnēji tikuši rīkoti kā izklaides vietējiem iedzīvotājiem. Tikai vēlāk kļuvis skaidrs, ka ar šādiem vērienīgiem pasākumiem iespējams piesaistīt arī ārvalstu tūristu interesi.
Spilgtākais piemērs ir alus dzeršanas festivāls Bavārijā, kura pirmsākumi datējami ar 1810. gadu, kad arī parastajai tautai tika dota iespēja palīksmot par godu Bavārijas prinča Ludviga I kāzām ar Saksijas-Hildburghauzenes Terēzi. Ar nelieliem izņēmumiem, kas parasti bijuši saistīti ar militāriem konfliktiem, šis festivāls notiek ik gadu, sākoties septembra otrajā pusē un ilgstot 16 dienas pēc kārtas, vēsta Deutsche Welle. Šogad tas plānots no 19. septembra līdz 4. oktobrim. Protams, diez vai ir daudz pat rūdītu alus dzērāju, kas šādu maratonu spētu izturēt, tādēļ publika ik dienu mainās, taču kopējie skaitļi ir iespaidīgi – pagājušajā gadā festivāla ietvaros ar miestiņu Minhenē mielojušies aptuveni 6,5 miljoni cilvēku. The Local raksta, ka tas arī ir optimālais skaits, ja netiek paplašināta pasākuma norises teritorija, kas savukārt būtu grūti izdarāms. Jāatgādina, ka 2024. gadā, kad kopējais apmeklētāju skaits sasniedza 6,7 miljonus cilvēku, notika tāda drūzmēšanās, ka apsargiem nācās slēgt ieejas vārtus, un jauniem apmeklētājiem bija jāgaida rindā, līdz teritoriju pameta kāds jau alu kārtīgi nobaudījis svinētājs.
Saskaņā ar Oktoberfest rīkotāju un Minhenes Tūrisma aģentūras oficiālās mājaslapas Muenchen.de ziņām pērn aptuveni piektā daļa festivāla apmeklētāju bija ārzemnieki. Visvairāk bijuši pārstāvēti amerikāņi, itāļi, briti, austrieši un franči, bet pieaudzis arī viesu skaits no tādām zemēm kā Spānija, Zviedrija, Polija un pat Indija. Jāatgādina, ka ieejas biļetes uz šo pasākumu nav jāpērk, taču par galdiņa (precīzāk, vietas pie kāda no garajiem koka galdiem) rezervēšanu gan būtu ieteicams parūpēties. Gluži tāpat kā par naktsmītnēm, ņemot vērā to, ka pēc Theresienwiese (tā sauc festivāla teritoriju) apmeklēšanas diez vai būs vēlme braukt garu ceļu.
Starp citu, interesanti, ka arī vairākās pilsētās ASV šajā laikā tiek rīkoti savi (tiesa, vien divas vai trīs dienas ilgi) Oktoberfest, lai bešā nepaliktu arī tie amerikāņi, kuriem nav iespēju doties garajā ceļojumā uz Minheni. Lakrosa (Viskonsinas pavalstī), Sinsinati, Denvera – tie ir tikai visplašāk izreklamētie galamērķi.
VĒRŠI UN TOMĀTI
Bet nu no alus pie tomātiem, kas slavenu un tūristiem pievilcīgu padarījuši Bunjolas pilsētiņu, kas atrodas nepilnu 40 kilometru attālumā no Valensijas. Nē, atšķirībā no alus ar tomātiem La Tomatina laikā neviens nemielojas, bet ar tiem apmētā citus festivāla dalībniekus, līdz beigu beigās visi, kārtīgi nošķiedušies, izklīst pa mājokļiem, bet municipālie dienesti ar ugunsdzēsējiem priekšgalā sāk sakopt pilsētas galveno laukumu (Plaza del Pueblo) un tuvējās ieliņas, kurās risinājušās niknas kaujas, raksta The Local. Pasaulē, kur daudzviet cilvēki cieš no pārtikas trūkuma, šāda šķērdēšanās netiek uztverta īpaši pozitīvi. Taču vietējās varasiestādes, kas finansē pasākumu, apgalvo, ka no tuvējās apkaimes zemniekiem ik gadu, tuvojoties augusta pēdējai trešdienai (tad arī notiek La Tomatina) savāc vien tos tomātus, kas vairs nav derīgi tirgošanai un šā vai tā būtu jāizmet atkritumos.
BBC vēsta, ka La Tomatina tradīcija radusies 1945. gadā, kad, saskaņā ar leģendu, divi vīri pēc kārtīgas vīna dzeršanas pie kroga sarīkojuši dueli, kā ieročus izmantojot kāda tirgotāja neizpārdotos un pamestos tomātus. Pēcāk pilsētas municipalitāte šādas kaujas plašākā mērogā sāka rīkot par godu Bunjolas aizbildnim svētajam Luisam Bertrānam un Dievmātei. Taču tas ilga vien dažus gadus, jo Fransisko Franko valdība nosprieda, ka šādas izklaides nav īsti piedienīgas, un La Tomatina tika atjaunota vien pēc diktatora nāves 1975. gadā. The Local uzsver, ka īsti par festivālu šo pasākumu gan nevar dēvēt, jo tomātu cīņas ilgst tikai vienu stundu. Turklāt kopš 2013. gada to dalībniekiem jāmaksā 15 eiro par ieejas biļeti, un tā jāiegādājas laikus, jo municipalitāte ir aplēsusi, ka vairāk par 20 000 cilvēku te piedalīties nevar.
Gan pasaulē, gan arī Spānijā slavenāki ir Pamplonas vēršu skrējieni, kas tiek rīkoti Svētā Fermina godināšanas laikā, parasti sākas 7. jūlijā un ilgst līdz 14. jūlijam. Travel+Leisure gan norāda, ka šo pasākumu pareizāk būtu dēvēt par cilvēku un vēršu skrējieniem, jo divkājaino pārdrošnieku uzdevums ir veikt vairāk nekā 870 metru garo distanci, izvairoties no vēršu ragiem un netiekot sabradātam. Ļaudis, kuri izbaudījuši šo atrakciju un tikuši cauri sveikā (kopš 1911. gada vismaz 16 skrējēju gājuši bojā un simtiem ievainoti) apgalvo, ka tādu adrenalīna pieplūdumu nekad nav izjutuši. Un kā gan ne, ja no sešiem pirms tam speciāli nokaitinātiem vēršiem, kuri steidz uz pilsētas centrālo laukumu, drīkst atgaiņāties vien ar sarullētu avīzi. Hmm, kas gan notiks, kad drukātās preses izdevumi pavisam izmirs...
Interesanti, ka pārgalvju vidū aptuveni 40% ir ārzemnieki – lielākoties amerikāņi, austrālieši un briti. Vēršu skrējieni (gluži tāpat kā Itālijas karnevāli) ir pļaujas laiks tiem, kuriem palaimējies dzīvot pie notikuma norises vietas, – par bargu naudu ārvalstu tūristiem tiek izīrēti ne tikai balkoni, bet arī vietas pie pavisam nelieliem lodziņiem.
PILSĒTĀ, KURĀ...
Gan valstis, gan atsevišķas pilsētas tūristu piesaistīšanai izmanto arī visdažādākos saukļus un videoklipus, vēsta CNN. Visbiežāk gan tie ir diezgan banāli (Saudi: Welcome to Arabia vai Amazing Thailand). Taču ir lietas, kas paliek atmiņā ne vienai vien ceļotāju paaudzei. Klasiskie piemēri meklējami Atlantijas okeāna viņā pusē.
ASV azartspēļu galvaspilsētai Lasvegasai jau kopš pagājušā gadsimta vidus ir devīze: «Kas notiek Vegasā, arī paliek Vegasā,» ar to domājot – cilvēki uz šo pilsētu brauc brīvi atpūsties. Proti, nedomājot par to, ka pēc tam kāds apspriedīs viņu zaudējumus vai laimestus kazino, izdzertā alkohola daudzumu vai intīmās attiecības. Ņujorka savukārt ir «pilsēta, kas nekad neguļ», un arī tas nebūs melots.
Jāuzsver gan, ka abām šīm pilsētām nekāda papildu reklāma nav nepieciešama – tās tāpat ir zināmas visā pasaulē. Taču tajās valstīs, kuras vēlas piesaistīt vairāk tūristu, tiek rīkotas gan kampaņas, gan izdomāti jauni lozungi. Uz šī fona izceļas Norvēģijas galvaspilsēta Oslo ar ironisko saukli: «Vai tad tā vispār ir pilsēta?!» liekot uzsvaru uz to, ka nozīmīgāko apskates vietu apmeklēšanai nemaz nevajadzēs tik daudz laika. Pretēja pieeja ir ASV Dienviddakotas pavalstij: «Tik daudz Dienviddakotas, tik maz laika.»
Gan Nešvila, gan Ņūorleāna sevi pozicionē kā mūzikas pilsētas, bet Detroitā lielākais uzsvars tiek likts uz pārtapšanu no industriālās zonas (ASV auto ražošanas rūpnīcām) uz radošo.
Attiecībā uz valstīm – ņemot vērā, ka lielākā daļa reklāmu ir angļu valodā, savu iespēju lieliski var izmantot mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi, kuru valsts nosaukums angliski ir Estonia. CoolEst, smallEst, modEst, fastEst… just Estonishing! – tā ir lieliska vārdu spēle. Latviski to varētu tulkot kā – «Igaunija. Foršākā, mazākā, pieticīgākā, ātrākā... vienkārši pārsteidzoša!»
Kirgizstāna sevi reklamē kā oāzi senā Zīda ceļa maršrutā, Kolumbija sludina, ka tūristi riskē ar to, ka viņiem sagribēsies palikt šajā valstī uz visu mūžu, portugāļi uzsver, ka ir Eiropas pašos rietumos un kur vēl citur varētu izbaudīt tik spēcīgas Atlantijas okeāna bangas. Būtībā jau katrai valstij, pat pilsētai vai pagastam ir kas unikāls, ko piedāvāt ārzemju tūristiem (runājot par Latviju, nāk prātā kaut vai iespējama sēņošanas tūre), visu izšķir vien izdoma un spēja bieži vien tradicionālas un vietējiem sen pierastas lietas padarīt mūsdienīgi popsīgas un lielākai cilvēku daļai saprotamas.