Pielemta dzejniekam
Rihards stāsta par dīvaino sagadīšanos, kā Mozza nokļuva viņa mājā. Tas bijis likteņa pirksts. Rihards pasmaida: «Dzīvojam te tādā meža nostūrī, bieži strādāju mājās viens. Ap mājiņu pa vakariem sāka staigāt aizdomīgi cilvēki, un man sākās viegla paranoja, nodomāju, ka vajag sargu. 2013. gada oktobrī portālā izteicos, ka man vajadzētu lielu baltu suni, man patīk balti dzīvnieki. Atsaucās draudzene Ieva no Saulkrastiem, viņas taksenītei esot kucēni jauktenīši, viens no tiem balts. Padomāju - takši man ne sevišķi patīk, tie tādi mazi dricelīgi racēji, un mums toreiz vēl bija mīļotais kaķis baltais Stīvens - un atteicu. Kad pēc mēneša Stīvenu aiznesa lapsa, mājās sajutās pēkšņs tukšums.»
Reiz Rihards iemidzis pie televizora. Kad pamodies, raidījumā Province ieraudzījis, ka Daugmales patversmes vadītāja stāsta par tur mītošajiem bārenīšiem, un viņai rokās ielecis balts suņuks.
«Man uzreiz bija skaidrs, ka tas ir mans suns. Saskaņoju ar mājiniekiem un jau nākamajā rītā braucu uz patversmi. Ekrānā viņa izskatījās lielāka, bet bija skaidrs, ka mēs vairs nešķirsimies,» atceras Rihards. Mājās sunīte safotografēta un bildes ieliktas portālā Facebook. «Pēkšņi zvana Ieva no Saulkrastiem un saka - redz, tu tomēr paņēmi to manu kucēnu! Izrādās, ka mazule gājusi staigāt un pamukusi, ieskrējusi kādā sētā, un saimnieki pieklīdenīti aizveduši uz Daugmales patversmi! Tātad - viņa pielemta man.»
Saturīgas sarunas
Interesants ir stāsts par sunīša vārdu: «Domājām, ka ņemsim suni. Man muzikālā autoritāte ir britu vokālists, liels dzīvnieku draugs Stīvens Patriks Morisejs. Fanu vidū viņam ir iesauka Mozza. Baltais kaķis bija Stīvens, un nu mums ir Mozza. It kā neparasts vārds, bet pie tā pierod, apdzīvo, un beigās citu vārdu nemaz nevar iedomāties.»
Rihards paņem skaisto kucīti klēpī, un bez vārdiem saprotams - tā ir Mozzas īstā vieta. Rihards spriež: «Pa šo īso laiku ļoti pierasts pie viņas. Iespējams, viņa ir taksis ar levreti, bet kombinācija sanākusi smuka, Mozzā ir aristokrātisks smalkums un elegance. Es uztveru laiku un telpu kā vienu veselu - mana māja esmu es un viss, kas tajā, ar to esmu vienots, arī ar savu sunīti. Ar cilvēkiem sarunāties grūtāk. Ne jau ar visiem, bet tā ir. Ar suni viss ir daudz vienkāršāk. Dzīvnieks tev, saproti, neuzdod visādus sarežģītus jautājumus, bet saruna tik un tā ir daudz saturīgāka. Tās ir beznosacījuma attiecības. No bērnības esmu pieradināts pie beznosacījuma mīlestības, jo vasarās dzīvoju pie omes, no viņas saņēmu šo mīlestību. Man tas kā mēraukla visai dzīvei, pēc tam ar kaut ko tādu pie cilvēkiem nebiju sastapies. Tieši tā es visu dzīvi esmu sapratis mīlestību, un tikai tagad caur Mozzu es to beidzot esmu atradis. Bet to grūti paskaidrot. Kamēr neesi piedzīvojis pats, neticēsi, ka tā var būt.»
Mazliet sentimentālā noskaņā Rihards atceras krievu režisores Kiras Muratovas filmu Skaņotājs. Tajā kādam aktierim bijis monologs par to, ka suņiem ir ļoti smalka oža, bet cilvēks smird pēc tabakas, alkohola, paģirām, sviedriem, vēl atbrauc mājās sadzēries. Otra pusīte tuvumā tādu nelaidīs, bet suns vienmēr būs blakus, jo tas ir viņa cilvēks! Uzticības augstākā izpausme!
Rihards pasmaida: «Būtu mazlietiņ kauns, ja man būtu liels suns, jo valda uzskats, ka tādam vīrietim ir mazvērtības komplekss un ar lielu suni viņš apliecina sevi. Man negribas ar suņa palīdzību paaugstināt savu statusu. Faktiski jau tās ir muļķības. Tagad domāju, ka mums varētu būt arī liels suns, bet Mozzas izmērs ir tieši tas, kas vajadzīgs, ne par lielu, ne par mazu. Viņa ir tieši tāda, kāda ir, un tas ir vienreizēji. Dzīvnieki, komunicējot bezvārdu līmenī, no saimnieka arī daudz paņem, kļūst viņam līdzīgi. Mozza tā iekļāvās manā dzīvē, ka nevaru iedomāties sev atbilstošāku suni, bet pie cita saimnieka viņa noteikti būtu citāda (šajā brīdī Mozza protestējoši ierūcas - T. Š.).»
Mozzai šajā dzīvē vajag pavisam maz - tikai būt kopā ar Rihardu. Mājās viņa kā ēna visur tekalē līdzi, kaut varētu savā vietiņā saldi gulēt! «Mums virtuvē nav galda, vakariņojam kur kurais. Mozza arī paņem no bļodiņas pāris graudiņu, apmetas mums blakus un grauž.»
Līgavainis Nazis
Viena problēma viņiem tomēr ir - Mozza ir ļoti rotaļīga, bet viņai nav draudziņa. Rihards skumji noteic - kas es viņai par rotaļu biedru? Ciemos pie draugu suņiem viņa izdauzās, bet mājās viena. Taču perspektīvā esot kāds projekts. Mozza kā austrumu princese jau no bērnības ir saprecināta - kad kucītei būs divi gadi, par viņas vīru kļūs suns, vārdā Nazis. «Gribas, lai šim skaistumam ir turpinājums. Tad atstāsim sev vienu kucēnu un «šūsim» Mozzu ciet!»
Rihards uzskata, ka ar Mozzu viņam dzīve ļoti izmainījusies: «Agrāk biju reliģiozs, gāju pa baznīcām. Tagad man garīgais skolotājs nav vajadzīgs, Mozza man iemāca visu. Viņā ir daudz tīrākas emocijas un attieksme pret dzīvi nekā visiem priesteriem kopā. Ejam pa mežu apli pēc apļa, es skaitu savas mantras, viņa velk mani uz priekšu kā garīgais līderis. Lai citiem tā būtu romantizēšana, ar mani ir tā.»
Pagaidām Rihardam ir tikai Mozza, bet viņš jau domā, ka tiktu galā arī ar kaziņu un gotiņu. «Gotiņai vajag kūti un ganības, to mums te nav. Kaziņa gan varētu būt projekts, bet jānobriest. Es arī nedzīvoju viens, jābūt visu ģimenes locekļu piekrišanai un jāatrisina praktiskas dabas jautājumi. Bet es varētu. Tad manai dzīvei būtu kāda augstāka jēga.»