Sākot ar 1994. gadu, ANO bija izveidojusies tradīcija, ka Vācija ik pēc astoņiem gadiem tiek ievēlēta par DP nepastāvīgo locekli. Kādu ir desmit, un kuras tiek ievēlētas uz divu gadu termiņu. Balso par pretendentēm ANO Ģenerālā asambleja, un to apstiprināšanai ir nepieciešams vismaz 2/3 (jeb 129) visu dalībvalstu atbalsts.
Tāpat ANO ir sadalīta piecās reģionālajās grupās, no kurām katrai ir noteikts skaits DP nepastāvīgo dalībvalstu vietu. Dažas no šīm grupām jau iepriekš vienojas par savām kandidātēm, kamēr citas, tajā skaitā Rietumeiropas un citu valstu grupa, pie kuras pieder Vācija, savas dalībnieces nekādi neierobežo, un kandidatūru var izvirzīt jebkura grupas pārstāve.
Rezultātā tas, ka kāda no nozīmīgām Eiropas valstīm neiegūst tīkoto vietu DP, nav pārsteigums. Cits jautājums, ka Vācijas neievēlēšana vietā, kuru tā pēc tradīcijas uzskatīja par savu, ir iespaidīgs trieciens pa Berlīnes ārpolitiskajām ambīcijām. Tostarp tādēļ, ka šīs ambīcijas ietver vēlmi reformēt ANO un iegūt DP pastāvīgās dalībvalsts statusu, bet Vācijas ārpolitiskā nozīmīguma palielināšana ir viens no kanclera Frīdriha Merca būtiskiem solījumiem vēlētājiem. Kamdēļ opozīcija jau ir ķērusies pie šīs neveiksmes intensīvas ekspluatēšanas publiskajā telpā.
Vācijas ārlietu ministrs Johans Vādefūls Berlīnes izbalsošanu tikmēr skaidro ar nepietiekamu un pārāk vēlu uzsāktu kampaņu ANO, Krievijas pretdarbību un Berlīnes atbalstu Izraēlai, kas viss kopā ir licis tā dēvēto Globālo dienvidu valstīm atbalstīt ģeopolitiski ievērojami neitrālākās Portugāli un Austriju.
Sava nozīme iepriekšminētajam acīmredzami ir, tomēr būtiskāks šajā gadījumā ir Globālo dienvidu kopējais noskaņojums – nogurums no lielo ģeopolitisko bloku konfrontācijas un Rietumu dominances, kuras izpausmes kļūst globālajam vairākumam, kā vēl tiek dēvētas nerietumu valstis, aizvien nepieņemamākas. Vācija tajās tiek uztverta kā valsts, kuras ārpolitika ir nesaraujami saistīta ar šo dienaskārtību.
Kamdēļ, līdztekus visam pārējam, šis balsojums fiksē jaunu realitāti. ANO Ģenerālā asambleja pārvēršas par platformu, kur globālais vairākums demonstrē neapmierinātību ar Rietumu politiku, un Berlīnes ambīcijas šajā gadījumā atduras pret šo neapmierinātību. Un var īpaši nešaubīties, ka šādu gadījumu ANO praksē kļūs aizvien vairāk.