DZIĻURBUMS LAIKĀ

Preces apraksts

Izlase “Dziļurbums laikā” veidota saskaņā ar autoru un aptver visus viņa daiļrades periodus, sākot ar 1957. gadā publicēto “Vienas nakts hroniku” (ar kuru tika reabilitēts noveles žanrs un Hruščova “atkušņa” laikā presē aizsākās pirmās nopietnās diskusijas par latviešu literatūru) un beidzot ar 2007. gadā sarakstīto noveli “Verdošie dubļi”. Latviešu literatūras vēsturē īpaši piemin Skujiņa romānus, to skaitā “Kolumba mazdēli” (1961), “Kailums” (1970), “Gulta ar zelta kāju” (1984) un “Miesas krāsas domino” (1999), taču pats Skujiņš atzīst, ka “es sevi turu par stāstnieku, kas pa starpu raksta romānus”.

Mūsdienās, kad nebeidzamu seriālu kultūras dēļ plašās formas ir nesalīdzināmi populārākas, rakstnieka romāni aizēno viņa veikumu īsprozā. Kritiķis un rakstnieks Guntis Berelis savā ”Latviešu literatūras vēsturē” raksta: “Laika un telpas aptvērums Skujiņa īsprozā patiesi vērienīgs: viņš rakstījis par Seno Romu (“Gladiatori”, 1970), Čingishana sirojumu laikā sakņotu līdzību par brīvību (“Novele par Čingishana zirgu”, 1967), par mācītāju un rakstnieku Juri Neikenu, kurš mēģināja izlaipot starp latviešiem un vāciešiem (“Neikens iet uz Roperbeķiem”, 1973), par rakstnieka Lampeduzas, “Geparda” autora, dzīvi Latvijā (“Sapņi”, 1965), par Džona Lenona noslepkavošanu (“Dubultfantāzija”, 1985), mesiānisku apokrifu par Kristus dēlu („Dieva Dēla dēls”, 1991), par dažiem mīklainiem Aspazijas biogrāfijas faktiem (“Sātana eņģelis”, 1996) u. c.”

“Skujiņa prozas augsto kvalitāti zināmā mērā garantē viņa panākumi; grāmatu lielie metieni, tituli un pagodinājumi, bet jo īpaši tulkojumi ļauj būt finansiāli neatkarīgam un ar amatiem nesaistītam, viņš arī nekad nav bijis komunistiskās partijas biedrs. Tas ļauj būt profesionālam rakstniekam, kurš literatūrai un sabiedriskajām aktivitātēm velta visu savu laiku. Skujiņš ir ne vien spēcīgākais latviešu prozists, bet arī orators, uz kura viedokli un stāju citi rakstnieki var paļauties; no tribīnes vai savos darbos viņš spēj sacīt to, kas daudziem citiem nav pa spēkam vai nav vēlams,” grāmatas pēcvārdā raksta Jānis Oga.