Tā vietā, lai slīpētu savu eseju, es 22. marta rītā rakstīju savam brālim Briselē, lai noskaidrotu, vai viņa ģimenei viss ir kārtībā. Paralēli Briseles notikumu vērošanai domāt par mākslas definīcijām šķiet nepieklājīgi un pat noziedzīgi.
Tāpat bija 2013. gada 21. novembrī – tad Literatūras, folkloras un mākslas institūtā no tipogrāfijas saņēmām grāmatu Mūsdienu literatūras teorijas, vairāku gadu darbu, par ko no sirds priecājos. Pēc dažām stundām mūs sasniedza pirmās ziņas par Maxima traģēdiju, un domāt par strukturālismu, dekonstrukciju vai jauno vēsturiskumu likās nevietā.
Un tā vienmēr: brīžos, kad esam gatavi ienirt visa labā un daiļā pasaulē, izteikt visdziļākos, visprecīzākos spriedumus, pēkšņi kāds notikums mums atgādina, ka esam tikai mazi zemes tārpiņi, kuriem jābūt pateicīgiem par savu kailo dzīvību, kas mums šoreiz saglabāta tikai nejaušības pēc.
Šādos brīžos vislabākā mākslas izpausme šķiet milzīgās Andreasa Gurska fotogrāfijas, kuras no putna lidojuma skatās uz milzīgām cilvēku masām, kuras ņirb, kustas un cenšas, taču fotogrāfa skatiens tām jau pasludinājis spriedumu: neiedomājies, ka esi unikāla personība ar saviem uzskatiem, īpašu likteni un nozīmi, tu esi tikai viens no miljardiem tārpiņu, kas piedzimst, paēd, mazliet padomā un nomirst.
Vai šādā situācijā drīkstam cerēt, ka pēc mums visiem kaut kas tomēr paliks? Varbūt vismaz tas, ko, Platona vārdus piesaucot, mēs esam dzemdējuši skaistajā?
Vai atceraties, kā Dāvis Sīmanis šīs balvas sarīkojumā reiz teica, ka māksla spēj mūsos atmodināt labāku cilvēku? Vai atceraties Edvīna Raupa vārdus par mākslu, kura māca, ka īstenībā ir tikai viens ceļš un vajag pa to doties, ļaujoties iedvesmai? Vai atceraties Pētera Krilova padomu māksliniekiem: "Runājiet par to, kas jums pašiem sāp, kas uztrauc, kas šķiet neizmaināms un galīgs. Un tas mainīsies"? Vai Jāņa Kalnača teikto, ka māksla gluži vienkārši spēj dzīvi padarīt mazliet jēdzīgāku?
Apzinoties sevi kā vienu no mazajiem tārpiņiem, jautājums, kas man šobrīd ir vai nav māksla, lai paliek neatbildēts. Manu sajūtu lai izsaka šie anonīmie izteikumi par mākslu, kas uzlasīti globālajā tīmeklī, un par to svarīgumu un nozīmi lai spriež tie, kuri vēlēsies sameklēt avotus.
1. Visa īstā māksla ir atvasināta no tautas dzejas.
2. Par mākslu tiek runāts saistībā ar dažādām cilvēka rīcības formām saistībā ar dažādu tādu materiālu un nemateriālu lietu radīšanu, kam piemīt kaut kāda vērtība attiecībā uz mentālajām spējām (psihi jeb prātu), maņām un emocijām. Tādēļ māksla rodas tad, kad cilvēks kaut kā sevi izpauž.
3. Vīnogu ķekars – tā ir daba, vīns – māksla.
4. Jautājums "Kas ir māksla?" vienmēr ir nodarbinājis nīgrus skeptiķus un nomaļus mākslas vērotājus, kas mēdz apmeklēt modernās mākslas izstādes, instalācijas, performances un šovus vai piekasīgi klimst muzeju un mākslas galeriju piedrazotajās zālēs, vērojot un analizējot kolekciju veidošanas vai mākslas darbu tirgus cenas veidošanās principus. Uz šo jautājumu negribīgi, sakostiem zobiem un lepni paceltu galvu ir centušies atbildēt paši mākslinieki, aizvien biežāk un uzstājīgāk dažādās variācijās atkārtojot nu jau hrestomātisko un vēl joprojām tautoloģisko definīciju: "Māksla ir tas, ar ko nodarbojas mākslinieks."
5. Profesionālam māksliniekam nodarbošanās ar mākslu ir profesija, būt māksliniekam ir viņa darbs, nevis tikai hobijs brīvajā laikā. Profesionāls mākslinieks ir apguvis atbilstošu izglītību un ieguvis profesionālu kvalifikāciju.
6. Māksla balstās uz talantiem. Bez spilgtām personībām nav iedomājams pilnvērtīgs mācību process. Talantīgiem ir jābūt gan audzēkņiem, gan pedagogiem.
7. Mākslas pirmais likums ir šāds: ja tev nav ko sacīt – klusē. Ja tev ir ko teikt – saki un nemelo.
8. Cilvēki agrāk nevarēja sarunāties, jo nebija valodas. Agrāk māksla bija tā valoda, lai varētu attēlot, no kā jābaidās vai kur var iet un kur nevar.
9. Māksla ir medus, ko glabā cilvēku dvēseles un kas tiek sanests ar darba un grūtību spārniem.
10. Īstas mākslas pazīme ir tieši tā, ka šī māksla vienmēr ir laikmetīga.
11. Māksla mīl nejaušību, un nejaušība – mākslu.
12. Mūsdienu situācijā sabiedrība un māksla atrodas ciešā mijiedarbības procesā. Pateicoties modernajiem medijiem – elektroniskajiem saziņas līdzekļiem –, ir iespējams izsekot tam, ko sabiedrība saka par mākslu, kāda ir tās reakcija uz mākslinieciskās domas izpausmēm.
13. Neapšaubāmi māksla ir kaut kas mākslīgs (pats vārds pasaka priekšā), un tāpēc par mākslu var saukt cilvēces kultūru kopumā. Un interesanti, ka tas viss sācies no punkta apmēram viena atoma lielumā apmēram pirms nedaudz mazāk nekā 14 miljardiem gadu.
Eseja nolasīta 22. martā Dienas gada balvas kultūrā pasniegšanas ceremonijā Spīķeru koncertzālē