Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -1 °C
Apmācies
Pirmdiena, 28. novembris
Rita, Olita, Vita

Ar savu valsti, himnu un karogu © DIENA

Mums ir izdevies saglabāt savu valsti šajos laikos, un ar to ir jālepojas. Tā ir liela bagātība, – saka Latvijas hokeja leģenda Artūrs Irbe.

Kurš kuru? © DIENA

Mazvērtības kompleksu var mazināt dažādi. Var, piemēram, uzgriezt Latvijas Radio 2 un ieklausīties dažā labā tekstā.

Saule mūsos

Ar pilnu atbildību saku: Dziesmu un deju svētki ir viens no ļoti būtiskiem pamatiem mūsu valsts pastāvēšanai, jo kopā, svētkos, mēs piedzīvojam ideālo Latviju, – šīs nedēļas sarunā ar SestDienu saka deju ansambļa Daiļrade vadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne.

Baumu mākoņi, ziņas un dzīvesziņas © DIENA

14. Saeimas vēlēšanu rezultāti ļāva zīmēt dažādus jaunās valdības veidošanas scenārijus, dažiem to paredzot samērā ātru un vienkāršu, citiem – taisni otrādi, norādot uz daudziem klupšanas akmeņiem, kas politiskajiem spēkiem jāpārvar, lai varētu vienoties pat par lielajām lietām, kur nu vēl sīkākām detaļām un visu kārotajiem krēsliem...

Sakārtotības gaidās © DIENA

Aizvadītajā nedēļā vējš jau paguvis noplēst gandrīz visu zelta rudeni, atkal uz visiem laikiem aizgājuši lieli cilvēki, gaisā vēl jūtamo siltumu lēnām pārņem tuvās ziemas vēsums. Valdība Latvijā joprojām nav izveidota, Ukrainā turpinās karš, kura attīstība grūti prognozējama, turklāt nestabilitāte vērojama arī citās valstīs, kur Krievijas "pirksts" tā vai citādi jūtams.

Televizoru galvas © DIENA

"Pavisam īsi – man viss ir labi," – tādu ziņu no drauga Kijivā saņēmu pirmdienas rītā, vēl tikai lēni dzerot pirmo kafiju un pieslēdzoties darba nedēļai. Nodomāju – tas saistībā ar jau iepriekšējās dienas ziņām par bumbošanu citviet Ukrainā, līdz sapratu – nē, tas par Kijivas centru, kurš vēl pirms neilga laika šķita salīdzinoši drošs (protams, cik nu vispār drošs patlaban jebkas var būt valstī, kura jau astoto mēnesi turas pretī Krievijas agresīvajam iebrukumam).

Par zvēriņiem. Bez Sūnu ciema © DIENA

Leduslāči un pingvīni, zaķīši un vēl citi zvēri – kas tik viss netika piesaukts pēcvēlēšanu emocijās! Laikam jau neviens Saeimas sasaukums bez saviem zvēru jokiem iztikt nespēj, un arī jaunais, četrpadsmitais pēc kārtas, nav izņēmums, kaut nav paguvis pat vēl nomainīt iepriekšējo. Arī sen par mītisku satikšanās vietu urbānajās leģendās kļuvušais zoodārzs kaut kur pavīdēja – jācer, tas gan šoreiz tiks apiets.

Superstāra potenciāla meklējumos © DIENA

Oktobra sākums nenovēršami tuvojas, un politiķi nu jau ir burtiski visur: uz ielas, pie sienas, pasta kastītēs un ekrānos... Šajās pēdējās nedēļās pirms vēlēšanām var vērot, tā teikt, pilnu spektru politikas instrumentu darbībā – no tiešām reklāmām, karstām debatēm un komentāriem par dažādiem svarīgiem jautājumiem līdz slēptiem dzēlieniem konkurentiem un mediju rīkotiem šoviem ar izklaidējošu noti. Kad ir par daudz?

Nesastaptā karaliene © DIENA

Kad es piedzimu, Elizabete Otrā jau četrus gadus bija Apvienotās Karalistes karaliene. Tātad manā mūžā citas Anglijas karalienes nav bijis. 1952. gadā, kad pēc tēva, karaļa Džordža VI nāves, viņa kļuva par karalieni, Padomju Savienībā vēl valdīja Staļins, bet Lielbritānijā viņa bijušais sabiedrotais Čērčils.

Influenceri uz sarkanā paklāja © DIENA

Šad tad satiekoties pandēmijas laika izkaisītajos, saraustīti neregulārajos notikumos, kinoļaudis lielākoties rādīja drūmas sejas un nepavisam nebija noskaņoti optimistiski. Taču šis rudens un viss nākamais pusgads ir patiess iemesls smaidīt – uz lielajiem ekrāniem gaidāmas veselu divdesmit filmu pirmizrādes, tostarp beidzot savu skatītāju Latvijā, jācer, varēs sastapt arī vīrusa trakuma laikā vairākkārt atliktu pirmizrāžu veidotāji.

Lēti un labi nevarēs © DIENA

Cik daudziem pieaugušo dzīvē no skolas laika palikušas vien gaišas atmiņas, cik daudziem mūžīgas traumas un eksāmenu murgi naktīs rādās arī vēl pēc 30 un 40 gadiem, statistika neuzskaita, un varbūt labi, ka tā. Taču katru gadu septembris pienāk un jauns mācību gads atkal sākas.

Nebeidzama cīņa © DIENA

Zili mirgojošu policijas gaismu pavadībā šonedēļ sākās pēdējā laikā visādi dēvētā pieminekļa demontāža Pārdaugavā. Jāatzīst, pati to negaidīju, taču līdz ar ziņu, ka tā tiešām notiek, pārņēma tāda kā atvieglojuma sajūta – it kā līdz galam neapzināts smagums būtu mācis visu šo laiku. Tā teikt, it kā jau man personīgi no tā nekas nemainās... tomēr tagad kaut kā brīvāk elpot.

Vecās sejas jaunās skaņās © DIENA

Šīs nedēļas sleju sākšu ar ieteikumu – šajā augusta karstumā vērts atkal pakavēties atmiņās vai atmiņu stāstos par Staburaga un mūsu cilvēku likteņiem, aizbraucot līdz tai pusei. Likteņdārzā durvis vēris Saieta nams. Ar akmeņiem, koku saknēm un ābeļziediem, kas vēsta par pagātni, un horizontāli noguldītiem skatu torņu tiltiem nākotnē jau pati šīs vietas ideja ir sāpīgi skaista un vasaras beigu daļai piestāvoša. It kā līdz ar zvaigžņu lietiem pati bezgalība visus aicinātu tā vienkārši pastāvēt nakts vidū atgāztu galvu un padomāt par mūsu eksistences jēgu, tās bezgalīgo skaistumu un zudību vienlaikus.

Parādīt dzīvotspēju © DIENA

Šis laiks vairāk nekā jebkad pierāda, ka vienīgais pareizais ceļš ir dzīvot šeit un tagad – lai cik arī nodeldēta šī frāze mūsdienās izklausītos. Citādi – mēs baidāmies no agresorvalsts, kas blakus, baidāmies no jauniem vīrusa viļņiem, no triecieniem, ko tie var nest līdzi, no enerģētikas krīzes un tai sekojošām problēmām baidāmies. Baidāmies krāt – ka viss vienā mirklī inflācijā nepazūd, un baidāmies tērēt – ja nu situācija pavisam kritiska. Baidāmies pateikt par daudz un baidāmies, ka sapratīsim par maz...

Aizved mani uz Slīteres siliem un tur arī atstāj © DIENA

Šīs nedēļas slejā gribētos turpināt runāt tikai Skujenieka pantos. Nekas tad nebūtu pārspīlēts, jo tajos bija viss – gan mūžīgi skaistais, gan ironiski piezemētais un ne tikai. Tieši viņa dzejoļu krājums Nekā personīga (no kura ņemtas rindas arī šīs slejas virsrakstam) man, nodriskāts, neskaitāmas reizes lasīts un vākus jau gandrīz zaudējis, stāv to lietu kastē, kas vienmēr līdzi ceļos un neceļos.

Par Prātu, par Vētru, par Cilvēkiem

Lielu cilvēku aiziešana vienmēr kaut uz mirkli apstādina, un, šķiet, tukšums, ko tāda personība atstājusi, fiziski telpā sajūtams. Pēdējās nedēļas šajā ziņā ir nežēlīgas – vēl rakstījām SestDienas slejās atvadu vārdus vienam, kad nāca ziņa jau par nākamo. Šīs nedēļas lappusēs piemiņas vārdi ārstam un valstsvīram Georgam Andrejevam. Bet Knuta Skujenieka ausīs visu laiku jau skanošie panti – nākamnedēļ.

Iniciācija XXI gadsimtā © DIENA

Pārliecības, ka nākotnē nekāda kūleņa vairs nebūs, man nav, bet kustība jāturpina! – sarunā ar SestDienu šonedēļ saka uzņēmējs Andis Pikāns. Līdz ar pandēmijas sākumu viņš ķēries pie Lantes muižas atjaunošanas, un, kā pats saka, galvenais ir cīņa ar sevi, lai negribētos šo procesu paātrināt. 24. februāris – kara sākums Ukrainā – licis meklēt jaunu motivāciju, kāpēc vispār jebko turpināt. Un tomēr. Nu jau vairāki gadi viņam pagājuši vienas pussabrukušas vietas atjaunošanā. Kādēļ tas bija vajadzīgs?

Ārējais, iekšējais © DIENA

Ārpolitika pēdējā laikā patiesībā ir tāds neprecīzs termins tajā nozīmē, ka, šķiet, līdz ar 24. februāri nekāda "ārējā" politika vispār vairs neeksistē – tas, kas kādreiz bija kaut kas visai tāls un ar ikdienas problēmām un dzīvi varbūt tikai ilgtermiņā saistīts, pēkšņi kļuvis tuvs, teju taustāms un arī iekšpolitiski tikpat svarīgs, cik lēmumi par skolotāju algām vai nodokļu palielināšanu. Starptautiskā politika pēdējos mēnešos kļuvusi būtiska mums pilnīgi visiem, ietekmējot arī pavisam parastus lēmumus un ikdienu – sākot no tā, vai un cik lielas veidot pārtikas rezerves, un beidzot ar filozofiskām pārdomām, cik vispār droši savā dzīvē un mazajā burbulī varam justies.