Laika ziņas
Šodien
Sniegs

Saklausīt visas Latvijas balsis © DIENA

Ja jums būtu jānosauc trīs lietas, kam, jūsuprāt, ir vislielākā nozīme Latvijas tapšanas ceļā, kuras tās būtu? Ko jūs uzskatāt par nacionālu stāju? Un kā jums šķiet – kā vislabāk mūsdienās izjust piederību valstij?

Zolīte mortale Latvijas politiķu stilā © DIENA

Miruši 23..., miruši 27..., jau otro dienu pēc kārtas mirušo pacientu skaits pārsniedz 40... Varbūt kādam, kurš katru dienu ziņām līdzi neseko, šī statistika paslīd garām. Man nepaslīd. Un, lai arī tiešā veidā šīs nāves mani it kā neskar, jo konkrētos cilvēkus nepazīstu, viņu dzīvesstāstus un aprautās nākotnes ieceres nezinu, katru reizi šie skaitļi smadzenēs atbalsojas un kaut kur nogulsnējas, tā arī neļaujot par kovidlaiku un vīrusa apkarošanā pieļautajām kļūdām domāt mierīgi.

Mēs, pandēmijas paaudze © DIENA

Mēs esam skumja paaudze ar jautrām bildēm – vēstī kāds grafiti uzraksts uz baltas sienas, kura fotogrāfija klejo internetā. Tik precīzi, nodomāju, un jau drīz pēc tam vakara ziņās redzu kadrus ar smaidīgu politiķi, kurš vēl pavisam nesen rīkojis piketus un pilnā balsī aicinājis pretoties vakcinācijai, bet nu pats pārslimojis Covid-19. Smaids viņa sejā nenodziest, bet runa kaut kā jau vairs nav tik pārliecinoša, un optimisms liekas redzami uzspēlēts. Tik precīzi.

Jaunās normālības blaknes © DIENA

Ekrāns darbam, ekrāns saziņai ar mīļiem cilvēkiem, ekrāns atpūtai vakaros. Tā vienā īsā uzskaitījumā var apkopot šī brīža ikdienu. Vēl pirms gada varēja šķist, ka "jaunais normālais" būs kaut kas, kas jāpārcieš, lai pēc tam atgrieztos pie nedaudz mainījušās, bet tomēr pierastās ikdienas, bet nu jau skaidrs, ka šis ir uz ilgu laiku un visiem būs jāpielāgojas.

Ko mēs saprotam © DIENA(1)

Kā un vai mēs cits citu saprotam? Varbūt vispār nesaprotam? Varbūt nepārtraukti pārprotam? Vai tur pie vainas laikmets, mēs paši vai vēl kas cits vārdā nenosaukts?

Zelta rudens ir pārvērties murgā © DIENA(3)

Runa nav par milzu sastrēgumiem pastkaršu rudens baudīšanas vietā Siguldā–Krimuldā–Turaidā. Runa ir par Rīgu un par lapu pūtējiem, kas nebeidzama trokšņa nodrošināšanas lietā rudenī stājušies vasarā lietoto trimeru un zāles pļāvēju vietā, raugoties, lai ne darbdienā, ne svētdienas rītā cilvēks nespētu mierīgi pagulēt un neiekristu savās domās vai sapņos, jo sapņi, kā zināms, mēdz būt arī diezgan briesmīgi, kovidlaikā divtik.

Pāri spēju robežām © DIENA(4)

Cik viens cilvēks var izturēt? Dīvaini, taču šo jautājumu var uzdot visdažādākajos kontekstos, un tas vienalga nezaudē savu svarīgumu, jo jebkurā gadījumā liecina par cilvēcisko spēju robežām (jeb, kā dažkārt varētu šķist, – gluži vai tādu neesamību).

Visiem APNICIS © DIENA

Jums patīk par kovidu runāt? Jā, nu jau tas ir provokatīvs jautājums. Šķiet, viss, kas saistīts ar slaveno koronavīrusu, pamazām pārvērties tādā kā neērtā tabu tematā – ar tikko sastaptiem cilvēkiem labāk par to nerunāt (ja vien neesat iepazinušies, stāvot rindā uz vakcināciju), ar draugiem un ģimenes locekļiem labāk nediskutēt (nedod dies’, izrādīsies, ka jūsu viedokļi nesakrīt!), bet publiskajā telpā (lasiet – soctīklos) vispār labāk muti vaļā nevērt, ja vien negribat par sevi uzzināt visu līdz šim neuzzināto. Kas gan būtu domājis, ka tik specifiska lieta kā pote pret slimību var būt pamats vārdiskiem kautiņiem un teju mūžīgam naidam kādreiz savstarpēji simpatizējošu cilvēku starpā!

Lielie manevri © DIENA(3)

Padomju Savienības krišana piedāvāja unikālu iespēju vēl mūsu dzīves laikā sēt demokrātijas un tiesiskuma sēklas Krievi­jas augsnē, kā arī veidot visai Eiropai, ieskaitot Krieviju, kopīgu aizsardzības un drošības sistēmu, toties tagad mēs skaidri zinām, ka šī iespēja ir zaudēta, SestDienai šajā numurā saka viens no Latvijas lielākajiem labvēļiem Islandes ārlietu ministrs laikā no 1988. līdz 1995. gadam Jons Baldvins Hanibalsons, kurš nesen bija ieradies Latvijā valsts neatkarības de facto atjaunoša­nas trīsdesmitgades svinību sakarā.

Vēl viens sākums © DIENA

Kaut kā liela un kaut kā jauna sākumā. Droši vien tas ir kas neizdzēšams no bērnības, ka līdz ar septembra iestāšanos katru gadu šī sajūta atgriežas. Un tas pilnīgi noteikti ir labi, jo dod jaunu uzrāvienu un, jā, varbūt pat vēlmi atkal kaut ko mācīties, apgūt, uzzināt vairāk.

BRITNIJAS un varas nozīme © DIENA(1)

Cik no jums atceras savus skolas laika elkus? Centāties tiem līdzināties vai tikai klusi apbrīnojāt? Cik ļoti tas ietekmēja jūsu tālāko dzīvi, un vai tagad spējat saprast, kādēļ toreiz viņi jums likās tik svarīgi?

Sadoto roku ceļš © DIENA

Sadotas rokas vienmēr bijis palīdzības un atbalsta simbols. Simbols ciešai paļāvībai uz blakus stāvošo, kopīgam spēkam un ticībai, ka viss vēl ir iespējams. Droši vien tāpēc augustā, kad ik gadu atceramies gan Baltijas ceļu, gan vēlākos puča notikumus, vienmēr sanāk aizdomāties arī par to, cik daudz no šīs paļāvības un kopīgā spēka sajūtas mūsos ir šobrīd. Jā, arī par to, cik gatavi esam pasniegt roku līdzcilvēkam visdažādākajās situācijās vai par spīti atšķirīgiem viedokļiem atsevišķos jautājumos tajās svarīgākajās un lielajās lietās tomēr spēt vienoties, ieklausīties un atbalstīt citam citu.

Jāpadodas © DIENA(6)

Ģimenes varot būt laimīgas arī bez bērniem, apgalvo kāds feisbukā rakstītājs. Bet vai mežs var būt laimīgs bez sēnēm?

Nepaveiksies © DIENA(1)

Reāli paveicās, – sadzirdēju frāzi mūsu pludmales volejbolistu Edgara Toča un Mārtiņa Pļaviņa sarunā pēc uzvaras ceturtdaļfinālā pār Brazīlijas duetu Alisonu Seruti (2016. gada olim­pisko spēļu čempionu) un Alvaru Filju 4. augusta rītā. Šķiet, ka teiktais attiecās uz atsevišķu spēles epizodi, nevis uz visu spēli. Kuru vainagoja sportista ar lielo burtu Alisona Seruti atzīšanās izšķirošajā punktā, ka viņš ir skāris bumbu. (Ak, kaut vairāk šādu atzīšanos būtu futbolā vai basketbolā, kuru gan vēl vairāk degradē tāda parādība kā sportistu naturalizācija valstu izlasēs – tās dēļ nevaru ņemt nopietni, piemē­ram, Slovēnijas uzvaras, ieskaitot uzvaru pār Latviju Eiropas čempionātā).

3x3!!! © DIENA

Laikmetā, kad principā visu var uzreiz redzēt, dažreiz labāk noder iespējas neredzēt. Ne jau tikai tā sauktie nepatīkamie skati, par kuriem brīdina, ir tie, ko labāk neredzēt. Arī tad, kad tu it kā ļoti gribi redzēt, bet nezini, kā tavs skatāmais notikums beigsies, var pasaudzēt savus nervus, izmantojot kādu arhaiskāku informācijas nodošanas veidu. Kā noprotat, runa ir par cilvē­kiem, kam nav nervi kā striķi, un par sportu.

Cik ilgi karsēs?(3)

Vērīgākie tviterpublikas pilsoņi bija pamanījuši, ka amerikāņu meteoroloģijas kompānija AccuWeather pavasarī prognozēja Baltijai šo vasaru vēsu un mitru, un, tā kā tviterī jau kaunu neprotas, nekautrējās šo prognozi atgādināt jūlija vidū, kad Latvijā tikai kapitālisms izglāba cilvēkus no pārkaršanas vairāk nekā 30 grādu svelmē un organisma izžūšanas, piepildī­dams veikalu plauktus ar dažādiem šķidrumiem, visupirms jau alu, kuru, kā zināms, var izdzert vairāk nekā ūdeni.

Labrīt, auksts alus ir? © DIENA(2)

Globālā sasilšana, ja tāda vispār ir un ja tā izskatās tāda kā šīs dienas – nu jau nedēļas – jūlijā, kad pat pēc negaisa temperatūra ātri vien atgriežas virs trīsdesmit grādu latiņas, laikam tiešām ir briesmīga lieta. Bet ne jau tāpēc, ka Rīgā visa zāle dzeltena, ārpus Rīgas stārķu ligzdās visi putni elš kā suņi un līdakas neķeras pat tam makšķerniekam, kurš pamanījies paņemt atvaļinājumu, tātad var būt pie ūdeņiem gan rītā, gan vakarā.

Uzspīdēja un aizgāja © DIENA

Sakarsušo gaisu šonedēļ satricināja pēkšņa sēru vēsts – mūžībā aizgājis hokejists Matīss Kivlenieks. Atbrauca un pavilka – šos vārdus vēl tik nesen, maija beigās, likām virsrakstā zem viņa bildes uz žurnāla vāka. Vēl viena mūsu sporta zvaigzne, kas tik vien paspēja kā iemirdzēties. Netaisnīgi, pāragri – tie, lai arī patiesi, ir tikai vārdi, kuri neko vairs nemaina. Tāpēc atliek vien vēl un vēlreiz paust līdzjūtību jaunā sportista ģimenei, tuviniekiem, draugiem un visiem, kas viņu pazina, un vēl un vēlreiz atcerēties.

Mūsu selfiji pandēmijas vasarā © DIENA

Šķiet, vienīgā līdz galam patiesā atbilde uz jebkuru jautājumu šobrīd ir karstums. Var, protams, par to sūkstīties, atkal un atkal jautājot, kur ir palikusi mūsu patīkami vēsā ziemeļu vasara, kad ceļojums uz dienvidu pusi un +30 grādu likās eksotika. Var skatīties arī no otras puses, priecājoties, ka varbūt beidzot pienācis mirklis, kad teju visu šeit dzīvojošo hroniskais D vitamīna trūkums gada garumā pārvērties tā pārdozēšanā, kas arī, protams, nav labi, tomēr vismaz savādāk.

Gaismai pretī © DIENA(1)

Beidzot. Beidzot tie Jāņi, tās Līgas, tie svētki pienākuši! Nedēļu pirms saulgriežiem jau pavisam droši var dzīvot to noskaņās, ne par ko citu īpaši nedomāt, un šī gada daudzās brīvdienas svētku nedēļā to pat pilnīgi oficiāli atļauj. Pazust mežos, iebrist zālē, sajust jūras vai upes plūdumu apkārt… Galu galā – nopļaut tā kārtīgi beidzot to zāli, sakārtot māju.