Diena jau rakstīja, ka projekta Dienas starts 2014 dalībnieks Indulis Uškāns savu ražotni nolēma atvērt dzimtajā pusē – Jelgavas novada Glūdas pagastā. Viņa biznesa ideja ir vienkārša un reizē oriģināla: jaunais uzņēmējs plāno ražot izsmalcinātas mēbeles, par materiāliem izmantojot simtgadīgus dēļus no vecām, nojaucamām ēkām – šķūņiem, guļbūvēm un koka karkasa ēkām. «Šobrīd lielākoties kokmateriāli no šādām ēkām nonāk malkā. Es šādus materiālus uztveru kā ļoti vērtīgu, bet tajā pašā laikā lētu izejmateriālu savām mēbelēm,» norāda Indulis.
Uzņēmējs plāno nodarboties arī ar senu mēbeļu remontu un restaurāciju, vecajā veidolā ieviešot nemanāmus, bet modernus akcentus, piemēram, mūsdienīgu furnitūru.
Noderīgie slēģi
Induļa Uškāna veidotajā vidē aiz vecajiem koka vārtiem, kas joprojām stāv savā vietā, paslēpušies moderni žalūziju vārti, kas paceļami uz augšu.
Darbnīcā nomainīti logi, kuriem I. Uškāns solās uztaisīt arī slēģus. «Apsardzes firma lūdza, lai es uzlīmēju speciālas plēves, kas traucētu iekļūt telpās, izsitot logu, tomēr es izlēmu par labu slēģiem. Man kā mēbeļniekam daudz vieglāk ir uznaglot tādus slēģus, vien pāris eņģu jānopērk. Gar slēģiem neviens garnadzis krāmēties neies, tas nav tik vienkārši, kā ķieģeli logā ielaist,» ir pārliecināts uzņēmējs.
Suns negribēja palikt
Rēķins par telpu apsardzi šajā visnotaļ nomaļajā vietā ir 18 eiro mēnesī. Apsargi sola ierasties nepilnu desmit minūšu laikā, un uzņēmējs rēķina, ka tas varētu būt pietiekoši, – vērtīgākais telpās ir darbagaldi, un tos desmit minūtēs neviens neaizstieps.
«Kamēr vēl nebija ievilkta signalizācija, atstāju naktīs suni par sargu. Šis bija ļoti apvainojies, vakaros mēģināja ierāpties un paslēpties elektriķu mašīnā, lai vismaz tie paņem līdzi. Sunim ļoti nepatika ideja par palikšanu darbnīcā pa nakti,» stāsta uzņēmējs.
Tāpat ievilkta arī ugunsdzēsības signalizācija: «Tas ir tas sarkanais kabelis, bet te ir dūmu sensors,» uz griestiem rāda Indulis Uškāns. Fermas ēka, kurā ierīkota darbnīca, ir celta no ķieģeļiem un dzelzsbetona, degt te praktiski nav kam.
Tomēr tad, kad noliktavā sāks krāties materiāli, ugunsdrošībai tiks pievērsta īpaša uzmanība. Skaidas un sausi kokmateriāli tomēr ir ļoti ugunsnedrošs materiāls.
Antīkās lampas
«Vēl ir jāierīko darbinieku ģērbtuves, dušas telpas un tualetes,» uzņēmējs izrāda bijušās fermas tualešu telpas. Kanalizācijas pievads esot saglabājies no kolhoza laikiem, citā darbnīcas stūrī no zemes ārā rēgojās arī plastmasas ūdensvada caurule.
Indulis Uškāns stāsta, ka urbumā esot arī sūknis. «Iznomātājs man ieteica mēģināt sūkni iedarbināt, esot liela iespēja, ka darbojas. Ja ne, tad gan sūkni nāksies celt ārā un remontēt vai arī pirkt jaunu,» savā ikdienas darba pieredzē dalās uzņēmējs.
Arī apgaismojums saņemts mantojumā no fermas iepriekšējiem iemītniekiem. Stikla lampas ar metāla turētājiem, kas kādreiz apgaismojušas aizgaldus, tagad ir rūpīgi notīrītas un piestiprinātas pie darbnīcas sienām. «Saliku iekšā ekonomiskās spuldzes, sanāk labu labie gaismas ķermeņi, turklāt nav jātērējas jauniem,» rāda Indulis Uškāns.
Fermas daļā šādu lukturu vēl esot desmitiem, savukārt darbagaldiem būšot nopietnāks apgaismojums, tur vajagot vairāk gaismas.
Pilns galdniecības komplekts
Viss cits aprīkojums gan te iepirkts pilnīgi jauns. Iegādāties kokapstrādes tehniku palīdzējis arī Lauku atbalsta dienests, un līdz ar to viens no nosacījumiem bijis, ka jāpērk jauni darbagaldi.
Aprīkojums noskatīts Austrijā, un bez iepriekš minētā ripzāģa te ir arī skaidu savācējs, lentzāģis, divas stacionārās ēveles – viena tā dēvētā biezumēvele un viena malu ēvelēšanai. Tāpat vieta ir atradusies arī stacionārajai frēzei un mašīnai, kas ar lielām birstēm atdala no kokmateriālu virsmas koksnes mīkstās šķiedras, radot telpisku faktūru. Skaidu kaudzītes pie kokapstrādes mašīnām liecina, ka gandrīz visas iekārtas jau ir iemēģinātas.
«Protams, ka nenocietos, vajadzēja nopirkto aprīkojumu padarbināt un paskatīties, kā ēvelē un frēzē,» priecājas uzņēmējs. Iedarbināt darbagaldus pa īstam jau varēs itin drīz, jo uzņēmumam ir jau pirmais īstais pasūtījums. Jāizgatavo koka sijas. Tādas, lai izskatās veclaicīgas, senas.
Komanda savākta
Stūrī pie sienas stāv līmēšanas prese. Tā tiks izmantota sienu paneļu līmēšanai: «Ar šo no nelielām brusiņām var salīmēt kopā arī platākus dēļus, ļoti noderīga lieta.» Turpat blakus salikti pirmie materiāli – vecas, resnas koka brusas. Tās tiks pakļautas dažādiem eksperimentiem.
Indulis Uškāns stāsta, ka esot atradis arī darbiniekus – savākta sākotnējā komanda. Uzņēmējs saka, ka ar situāciju jūtas apmierināts. Darbagaldi ir pie vietas, un telpas pamestajā fermā nu jau sāk izskatīties pēc darbnīcas: «Vēl gan jātiek galā ar ūdensapgādi, jāsaliek santehnika, lai cilvēki var nākt un sākt strādāt,» plānus izklāsta Indulis.
Kad braucam prom, pamanām, ka pie fermu kompleksa ir liels ābeļdārzs. Ēkai, kas atrodas blakus Induļa nomātajām telpām, vārti līdz galam vaļā. Atbraucis kaimiņš. Arī sācis rosīties.
Andris Plezers Asociācijas Latvijas mēbeles izpilddirektors: «Priekšnieku tēlot nesanāks»
Latvijā reģistrēti ap 500 uzņēmumu, kas norādījuši, ka nodarbojas ar mēbeļu ražošanu. No tiem par lieliem ražotājiem varētu saukt 50, pārējie ir mazie, kas nodarbina trīs četrus darbiniekus. Mazo uzņēmumu perspektīvas vērtēju kā labas, galvenais atrast savu specifisko nišu, kurā startēt. Runājot par Induļa Uškāna firmu, domāju, ka noiets noteikti būs. Somijā redzēju, ka mēbeles, starpsienas un sienu paneļi, kas būvēti no rupji zāģētiem, tēstiem, iespējams, pat veciem, dēļiem, ir ļoti modē. Vienīgais – mazā uzņēmumā darbiniekiem savās prasmēs jābūt universāliem un arī īpašniekam noteikti jāstrādā, priekšnieku tēlot nesanāks. Lielā firmā ir zāģētājs, urbējs, frēzētājs, mazā firmā šie darbi labi jāprot ikvienam.