Bet cita starpā - pieteikšanās šīgada projektam Dienas starts ir noslēgusies, un jau drīz iepazīstināsim ar septiņiem jaunajiem uzņēmējiem, kam līdz pat decembrim sekosim līdzi viņu biznesa ikdienā. Līdz tam - pieredzējušo stāsti iedvesmai.
Pārdzīvot nesezonu
«Kurš gan to var atcerēties,» smejas uzņēmējs Rolands Melbārdis, viens no aktīvā tūrisma centra Eži dibinātājiem un īpašniekiem, kad jautāju par viņa biznesa idejas rašanos. Pirmā pieredze pasākumu organizēšanā viņam radusies jau studiju gados, kad kopā ar studentu pašpārvaldi rīkoti dažādi pasākumi. Tad arī, atrodot domubiedrus, vaļasprieks lēnām pāraudzis biznesā. Eži pamatā nodarbojas ar sportisku izklaižu organizēšanu firmu kolektīviem, tiem ir sadarbība arī ar tūrisma aģentūrām ārzemnieku grupu piesaistei. Top arī jaunas atrakcijas jaunajai sezonai, atklāj R. Melbārdis. «Pirmais lielais klients bija firma Fortech. Tās bija uzņēmuma sporta spēles, vēlāk par klientiem kļuva šīs firmas sadarbības partneri un meitasfirmas, un tā tas pasākums sāka augt.» R. Melbārdis stāsta, ka viss noticis palēnām un «organiski», finansējums no malas nav piesaistīts. Daudz palīdzējusi darba pieredze Vidzemes Tūrisma centrā. «Lielākā problēma un izaicinājums kā toreiz, tā arī šobrīd ir pārdzīvot nesezonu. Agrāk tas bija izdzīvošanas jautājums, turpretim šobrīd ik rudeni žēl šķirties no labi izveidotas komandas, zinot, ka nākamajā sezonā ne visus varēs dabūt atpakaļ,» atzīst uzņēmējs. Runa neesot par ziemas sezonu, bet gan starpposmu starp rudeni un ziemu vai ziemu un pavasari, kad lielākā daļa ļaužu vairās no aktivitātēm svaigā gaisā.
Atbildības dimensija
«Grūtākais bija saprast, ka neviens nepalīdzēs, ka ir jāstrādā un jāizdzīvo. Ka neviens nemaksās, ja vienkārši nāksi uz darbu un atsēdēsi nolīgto laiku,» mēbeļu ražotnes Daiļrade koks dibināšanu pirms divdesmit gadiem atceras uzņēmuma līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs Andris Jansons. Viņš uzskata, ka uzņēmēju no darba ņēmēja galvenokārt atšķir atbildības dimensija - par uzņēmumu, tajā strādājošiem darbiniekiem.
«Idejas rodas darot, un ideja par mēbeļu ražošanu radās, strādājot uzņēmumā Daiļrade, kas, līdzīgi kā padomju gados, arī deviņdesmitajos nodarbojās ar nelielu suvenīru ražošanu. Arī no koka. Bija ideja, ka mēbeles varētu būt labs eksporta virziens, arī materiālu pieejamība un koka izstrādājumu ražošanas tradīcijas, kas mums ir jau kopš senatnes, spēlēja būtisku lomu.» Tolaik bijuši pieejami bēdīgi slavenie G24 kredīti, un Daiļrade koks ir viens no tiem retajiem uzņēmumiem, kas šo kredītu ir atdevis. «Iesniedzām divus biznesa plānus - viens bija juvelierizstrādājumu, bet otrs - mēbeļu ražošanai. Naudu dabūjām tikai mēbeļu ražošanai,» stāsta A. Jansons. Lielākais izaicinājums biznesā tomēr esot bijusi piemērota noieta tirgus atrašana. «Mums īstenībā paveicās, jo tajā laikā uz šo pusi ļoti cerīgi raudzījās vācieši. Uzņēmums, kas izdod Otto katalogus, bija pat šeit atvēris filiāli. Viņi bija mūsu pirmie klienti, tā arī sākām ražot šim vācu katalogam mēbeles,» atceras A. Jansons.
Vadītāji ir, speciālistu nav
Uzņēmuma Emīla Gustava šokolāde dibinātāja un līdzīpašniece Zane Bērziņa atceras, ka pirmie šokolādes paraugi tapa mājās, virtuvē: «Vēlāk izveidojām arī šokolādes darbnīcu, un tad tā lieta lēnām aizgāja. Īstenībā ar to šokolādi jau bija mazliet vieglāk, jo divus gadus iepriekš sākām vārīt ziepes un vērām vaļā Stendera ziepju veikalus, tā ka zināma pieredze jau īstenībā bija.»
Uzņēmēja atzīst, ka ideja par šokolādi radusies tāpēc, ka šokolāde gluži vienkārši patīkot un interesējot. Arī konkurences tajā laikā šai tirgus segmentā nav bijis: «Laima nav mūsu konkurents, jo tā ir mazliet cita filozofija. Tagad, šķiet, viņiem atkal ir parādījusies kaut kāda ekskluzīvā līnija, bet vienalga - mēs dzīvojam nekonkurējot,» Z. Bērziņa saka.
Lielākās grūtības iesākumā sagādājis speciālistu trūkums, jo bijusi problēma atrast kvalificētus šokolādes meistarus. «Latvijā nav problēmas atrast dažāda līmeņa vadītājus, bet, tikko runa ir par ekspertīzi kādā jomā, tā var meklēt kaut ar uguni - nebūs. Beigās kaut kā sameklējām, apmācījām arī savus speciālistus. Līdzīgi ir ar izejvielām - pie mums nav pieejams daudz kas tāds, kas ir brīvi nopērkams citās valstīs. Mēs esam mazi, un daudzus ražotājus šādi mazie tirgi neinteresē, tāpēc uz šejieni šīs izejvielas neved. Jāmeklē pašiem,» stāsta uzņēmēja.