Protams, Dienas starta dalībniekiem līdz starptautiskai ekspansijai vēl tāls ceļš ejams. Tomēr šajā numurā skaidrosim, kādēļ bizness ir sākts tieši tur, kur tas ir sākts, un kur to darīt ir labāk - Rīgā, ārpus galvaspilsētas vai varbūt vispār ārzemēs.
Par spīti aizbraukušajiem
Eļļas spiestuves īpašnieku Reini Balodi var droši uzskatīt par dzimtās vietas patriotu. Jēkabpils novada Dunavas pagasta Sudrabkalns ir ļoti nomaļa vieta, līdz tuvākajai pilsētai, kas ir Jēkabpils, jābrauc teju 40 km, no kuriem 36 - pa kārtīgu granteni. Neraugoties uz gleznaino Daugavas piekrasti, šis Sēlijas gals nav pārlieku blīvi apdzīvots.
«Jauniešus te var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Lielākā daļa ir aizbraukusi kur nu kurais, daži uz tuvējām pilsētām, daži uz Rīgu, daži uz ārzemēm. Meitenes vispār visas ir aizprecējušās prom. Jā, treknajos gados varbūt daži nopirka zemi un izdomāja šeit būvēt vasaras mājas, bet liela daļa šo plānu izplēnēja, tā arī nesākušies,» demogrāfisko situāciju novadā raksturo Reinis. Tomēr viņa eļļas ražošanas biznesam šī vieta ir pašā laikā - te ir gan izejvielas, apkārt esošajos laukos aug eļļas lini un rapsis, gan arī svarīgākie klienti - lopu audzētāji, kas uzpērk eļļas spiešanā radušos spraukumus.
«Arī mans bizness ir plānots tā, lai tam nebūtu nepieciešams liels darbaspēks, biznesa plānā ir paredzēts tikai viens strādnieks, šobrīd vispār visu daru viens pats,» stāsta uzņēmējs. Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka situācija var mainīties: «Nav jau arī tā, ka visu laiku jāsēž uz vietas. Paies pieci gadi, varbūt izdomāšu kādu jaunu biznesu, pārvākšos kur citur. Tur jau ir tā uzņēmēja būtības burvība, ka neesi piesaistīts kādai konkrētai vietai.»
Vienkārši patīk Limbaži
Ja klaviermeistars Aivars Tomiņš būtu savu biznesu sācis Vācijā, viņa ienākumi būtu daudzkārt lielāki. Latvijā iedzīvotāju pirktspēja ir zemāka, tādējādi arī meistara roku darbs netiek diez ko augsti atalgots. Tomēr Aivars uzskata, ka aizbraukt nav māksla: «Lai aiztītos un tad no ārpuses gudri komentētu valstī notiekošo, nav vajadzīga liela gudrība. Daudzas lietas varbūt mudina domāt, ka vajadzētu braukt uz turieni, kur ir vairāk naudas, tomēr es jau projekta sākumā teicu, ka nauda man šajā biznesā nav galvenais, te ir kas vairāk. Turklāt visā manā dzimtā neviens nav braucis projām no šejienes.» Aivars atzīst, ka viņa uzņēmums darbojas visā Latvijas teritorijā: «Varētu šķist, ka strādāju tikai Limbažu un Cēsu apkaimē, tomēr mēdzu braukt arī pie klientiem uz Rīgu, Kuldīgu un pat Ventspili. Un, lai gan mana pagaidu darbnīca šobrīd ir Cēsīs, vislabāk man patīk dzīvot un strādāt Limbažos. Tikai viena nelaime - piemērotas telpas šeit tā arī nav izdevies atrast.»
Cēsnieks Rīgā
Kristiāns Līcis pats ir no Cēsīm, tomēr viņa bizness atrodas Rīgā: «Jā, varbūt nākotnē, ja būtu vairāk naudas, es labprāt pārvāktu biznesu uz savu dzimto pilsētu, tomēr šobrīd mani Rīgā notur vairāki būtiski faktori - pirmkārt, jau šeit atrodas mana komanda. Turklāt es pats pašreiz Rīgā mācos un dzīvoju, līdz ar to uzņēmuma atrašanās vieta ir likumsakarīga.» Uzņēmējs atzīst, ka nedrīkst novērtēt par zemu to, ka lielie klienti jebkurā gadījumā būs galvaspilsētā. «No globālā viedokļa raugoties, protams, biznesu varētu sākt arī kaut kur ārzemēs, tomēr, tā kā es pasaules tirgu aplūkoju kā vienu veselumu, tas, ka es esmu Latvijā, man nerada sajūtu, ka tikai atrašanās vietas dēļ es nevarētu kaut ko paveikt. Turklāt es uzskatu, ka šeit ir visai skaudri apstākļi, un, ja prece izdzīvos Latvijā, tā izdzīvos arī jebkur citur pasaulē.»
Es te dzīvoju
Andris Lazdāns par sava uzņēmuma mītnes vietu Rīgu izvēlējies tāpēc, ka viņš dzīvo galvaspilsētā: «Te ir arī visa industrija. Es neredzu iemeslu, kādēļ man savu cehu vajadzētu vērt vaļā, piemēram, Latgalē. Jā, varbūt telpas būtu lētākas, bet toties būtu pamatīgas problēmas ar darbaspēku un lielas transporta izmaksas.» Par brukšanu uz ārzemēm Andrim doma reiz ir bijusi - pēc savas būvmaisījumu ražotnes slēgšanas krīzes gados ģimene tomēr izlēmusi palikt Latvijā: «Sieva ir ierēdne, un viņai kaut kur Spānijā būtu grūti atrast piemērotu darbu.»
Arī Ivetai Preisai-Imakai patīk Ogre: «Es te ieprecējos, man te patīk. Man šī vieta patīk gan kā dzīvesvieta, gan kā kūrorts, jo apkārt ir kalni un meži, te var labi slēpot.» Savu biznesu viņa vairāk domā orientēt uz iebraucējiem: «Es nelieku lielas cerības uz pilsētas iedzīvotājiem, bet gan cenšos panākt, lai pie manis brauc arī no tālākas apkaimes. Ziemā tomēr mana biznesa uzsvars ir uz cilvēku vizināšanu suņu pajūgos, un tas ir tāds plezīrs, ka gribētāji brauc arī no tālākām pilsētām.»
Bēgot no sezonalitātes
Restorāna īpašnieks Valters Zirdziņš atzīst, ka labprāt būtu atvēris restorānu savā dzimtajā Valmierā, tomēr baidījies, ka bizness varētu nesanākt rentabls: «Vasarā, protams, viss notiek, tomēr ir vērojama liela sezonalitāte, un ziema ir tukšais laiks. Tādēļ man gribējās Vecrīgu vai Rīgas kluso centru, kur ir dzīvība cauru gadu. Turklāt tā iegrozījās, ka arī uz dzīvi pārcēlos uz Rīgu.» Uzņēmējs atzīst, ka Latvijas iedzīvotāji nav gatavi speciāli braukt uz restorānu Zilajā kalnā vai pat tepat Sarkandaugavā tikai tāpēc, ka tur esot laba virtuve.
Par labāko vietu biznesam Rīgu uzskata arī Līga Auziņa: «Man pilsēta asociējas ar darbīgumu, lauki priekš manis ir vieta atpūtai, meditācijai. Līdz ar to man patīk strādāt Rīgā, bet atpūsties laukos. Rīgā viss ir pieejams 24 stundas, šeit visa kā ir daudz - veikali, drukāšanas iespējas - un nav daudz jāmeklē, vai varēs manis iecerēto ideju realizēt vai ne.