"Novēlu latviešiem pašapziņu un stāju," rakstniece
Nora Ikstena aicina šajā ziņā iedvesmoties no gruzīnu piemēra.
Nu jau piecus gadus ilgajā Gruzijas pieredzē viņa ar lasītājiem
dalās grāmatā Dievmātes draudzene, ko laidusi klajā Dienas grāmata. Septembrī grāmata piedzīvoja izdevumu arī
Gruzijā gruzīnu valodā, tās ļaudīm atklājot Gruziju ārpus dienišķi
ikdienišķā.
Plašāk lasiet 17.oktobra KDI Ineses lūsiņas interviju ar rakstnieci Noru ikstenu.
Kāpēc pie grāmatas rakstīšanas ķēries tikai pērn, nevis tverot
pirmos, spilgtos iespaidus?
Man bija 38 gadi, kad pirmo reizi
mūžā nokļuvu Gruzijā, tomēr negribēju tūlīt aprakstīt visu
to kultūras, dabas un cilvēku iespaidu gūzmu, kas pār mani gāzās.
Gruzijā esmu satikusi tik daudz jauna, interesanta, atšķirīga un
arī līdzīga ar Latviju un mūsu kultūru, ka gribēju par to pastāstīt.
Bet, lai rakstītu grāmatu, bija jāpaiet laikam. Nezinu, vai tā ir
tikai likteņa sakritība, ka tieši tagad daudzi latvieši dodas ekskursijās
uz Gruziju un visi, kas tur reiz nokļuvuši, to iemīl. Likās, ka
mans personiskais stāsts un pieredze varētu būt interesanta arī
citiem. Bet pati galvenā bija vienkārši vēlēšanās dalīties savā
priekā un pārdomās.
Gruzijas poēzija, kino un mūzika
ir pasaules klases kultūra. Ir tik interesanti, ka vienai mazai tautai
tas ir izdevies, un izcilo personību ir tik daudz. Viss sakrita vienā
kopīgā lielā vainagā. Es sāku mācīties gruzīnu valodu, ceļoju
pa Gruziju, sastapu un iepazinu cilvēkus, atklāju arī Gruzijas virtuvi
un vīna kultūru. Bija ne tikai sajūsmas atklāsmes. Bija arī citādība,
ar kuru nācās sadzīvot. Tā nav tikai ceļotāja pieredze, sajūsma
uz brīdi, jo man šī zeme, kultūra un cilvēki jau ir jāpieņem
gandrīz kā savējie, vienlaikus apjaušot, ka tā īsti savējā tur
varbūt nekad nebūšu. Man šī pieredze palīdzēja citām acīm paskatīties
arī uz savu dzimteni, taču tas ir tikai stiprinājis manu dzimtenes
mīlestību, jo es nevarētu vienkārši sakravāt somu un pārcelties
uz dzīvi citā zemē. Es zinu, ka manas mājas ir šeit, Ikšķilē,
bet Gruziju atklāju un iemīlēju kā otru dzimteni. Tas man devis
ļoti daudz gan cilvēciski, gan kā rakstniecei.
Kas šajā pieredzē ir patiešām kardināli jauns, nebijis?
Gruzijā man vispār pirmo reizi mūžā radās vēlēšanās dažas
dienas padzīvot sieviešu klosterī. Ar garīgo pieredzi ticības jomā
līdz šim nebiju cieši saskārusies. Pēkšņi sev atklāju, cik tā
ir dziļa un būtiska, gribēju noskaidrot savas attiecības ar to.
Kāds bija pirmais, spilgtākais vērojums Gruzijas ļaužu mentalitātes
līmenī?
Mana Gruzijas iepazīšana sakrita ar brīdi, kad Latvijā valdīja
krīze. Latvijā visi runāja tikai par krīzes šausmām, bet Gruzijā
ieraudzīju, ka cilvēki dzīvo nesalīdzināmi nabadzīgākos un vienkāršākos
apstākļos, īpaši laukos. Taču nekad neesmu dzirdējusi gaušanos
par dzīvi! Tur cilvēki prot atrast prieku par dzīvi jebkurā situācijā.
Manā grāmatā ir šāds fragments: cilvēki brauc pie radiem kalnos,
kur notikusi zemestrīce. Izbīlī par tuvinieku likteni viņi ved maizi,
ūdeni, bet, ieejot sētā, redz, ka sagrauto māju drupās ir saklāti
galdi un cilvēki svin to, ka palikuši dzīvi! Mājas ir sabrukušas,
bet viņi paši ir dzīvi. Tas ir gruzīnu tautas raksturā - prieks
par dzīvi, dzīves svinēšana, neraugoties uz apstākļiem.