Tik atsvaidzinoši garšīga mūzika!
Intars Busulis, Jānis Ozols un Jānis Šipkēvics par sajūtām topošajā Neparastajā izstādē
Mēs
izaugām ar kinostudijas Gruzijafiļm filmām, kurās skanēja Gijas Kančeli
mūzika, stāsta gruzīnu etnodžeza trio The Shin mūziķi, kuri radījuši
savu versiju viņu izcilā tautieša teātra un kino mūzikai, to iepinot
džeza un etniskās mūzikas pieredzē. Kopā ar Liepājas simfonisko
orķestri, diriģentu Atvaru Lakstīgalu, laikmetīgās dejas grupu, obojistu
Normundu Šnē, ģitāristu Arnoldu Kārkli un speciāli unikālajam notikumam
radīto vokālo zvaigžņu grupu viņi gatavo koncertuzvedumu Neparastā
izstāde: Kančeli. Gruzija. Latvija. To rādīs Rīgas Kongresu namā 1.
decembrī plkst. 18 paša Kančeli klātbūtnē.
Jautāts, ko no tā gaida, komponists atbild: «to, ko parasti gaida no
pārsteiguma. Ikviens Rīgas apciemojums man ir īpašs. Neaizmirstami ir
koncerti gan Doma katedrālē, gan Lielajā ģildē. Gribētos, lai kārtējā
ciemošanās Rīgā man paliktu atmiņā uz ilgu laiku.» Savukārt vokālo
zvaigžņu ansamblis Shilas, kurā kopā ar bijušās grupas Cosmos
dalībniekiem Jāni Šipkēvicu, Jāni Ozolu, Kristapu Šoriņu un Jāni
Strazdiņu dzied Intars Busulis un Ģirts Ozoliņš, uz atklāsmes viļņa ir
jau pēc pirmās sadziedāšanās ar The Shin.
«Man tas ir kaut kas nebijis, jo iesaistīts arī orķestris un sen neesmu
dziedājis, jo pēdējā laikā aktīvi darbojos kā diriģents,» priecājas
Jānis Ozols, dēvēts par «galveno gruzīnu» zvaigžņu korī. Pirmais
mēģinājums piepildījis visas gaidas: «mums visiem patīk, un «Šini» arī
bija priecīgi un smaidīgi. Šo to dziedam kopā ar viņiem, taču lielāko
daļu – ar orķestri. Tas nav simtprocentīgs Kančeli. Mūzikā mainās visādi
stili: etniskais, džezs, klasika, ambientas noskaņas. The Shin līderis
Zaza Miminošvili mūzikā iepinis arī jociņus un pazīstamus citātus
(piemēram, Čika Korea un Manhattan Transfer – red.). Grūti pateikt, kura
stila tur nav. Mūsu ansambļa skanējums atgādina gruzīnu vīru
polifonisko dziedāšanu. Busulis ar Šipīti dzied gruzīnu tembros.» Arī
publikai nebūšot ļauts tikai sēdēt un klausīties. Priecājoties par
atsvaidzinošo Kančeli padomjlaika jaunības devumu, Ozols apbrīno
komponista spēju izpausties tik dažādi. Viņš to salīdzina ar mūsu Imantu
Kalniņu, kurš rakstījis gan filmu mūziku, gan simfonijas un oratorijas.
Kopdarbā esot interesanti vērot gruzīnus. «Ir stereotips, ka gruzīni ir
impulsīvi un skaļi: ātri runās, žestikulēs ar rokām. Bet viņi ir
apbrīnojami mierīgi, nosvērti un mērķtiecīgi.»
Intars Busulis savukārt izbauda, cik «brīnišķīgi ir dziedāt kopā.
Kādreiz dziedāju daudzbērnu ģimeņu korī Dēkla: ar abiem brāļiem un māsām
svētdienās braucām no Talsiem uz mēģinājumiem Rīgā. Vokālajā ansamblī
neesmu piedalījies desmit gadus kopš Café laikiem un skaidrs ka neko
daudz nezinu no gruzīnu tautas manieres.» Vistuvākā esot pēdējā dziesma,
par Hačapuri – picveidīgu maizīti ar kazas sieru – «tik garšīga
mūzika!», teic I. Busulis, kurš jau četras reizes piedalījies festivālā
Porta. «Šī ir svaiga pieredze ārpus ikdienas, aizraujoša kultūru
simbioze,» vērtē Jānis Šipkēvics.
Lasiet un abonējiet laikrakstu Diena