Tas notika pirms vairākiem gadiem, kad manās lauku mājās, Skalbes vārdiem sakot, bija tie labie laiki, kad griezās mandeļu un riekstu ganģi. Kūts bija pilna lopu, ik rītu uz piena solu vecāki ķerrā stūma kannas un ik rudeni pārdeva aitas. Dzīvnieku bija daudz, visi prasīja rūpes. Lauku darbos palīdzēja kungs, vārdā Māris. Viņam uzticēja barošanas darbus. Nesen bija nopirkti mazi sivēntiņi - no labas lauku saimniecības, nevis fermas. Ar māsu devām vārdus - Buņģis un Baķis. Pirmajās dienās sivēni ir īpaši uzpasējami: jāpotē, jāieslēdz liela lampa, kas dod siltumu. Astītei jābūt gredzenā, šņukuriem gaisā. Kad sivēni padzēruši pienu, sile jāizmazgā un jāizceļ no aizgalda. Pāris dienu mani vecāki nebija mājās, tāpēc visus darbus veica Māris. Viņš nepamanīja, ka sivēni kļuvuši lēnīgāki un mazāk ēd. Kaut kas bija nogājis greizi, jo abi sivēni nomira. Sestdienas rītā Māris ienāca virtuvē, nodūra galvu un paziņoja sēru vēsti: "Sivēns salts. Otrs arī vēss." Māris klusēja kā pie kapa. Viņa lingvistiskā iejūtība pārsteidza, jo mana mamma te smaidīja, te ķēra pie galvas: "Tu gribi teikt...?" viņa jautāja. "Jā," Māra balss nodrebēja. It kā vajadzēja analizēt, kāpēc tā noticis un kur atkal dabūt naudu un, vai tiešām nevarēja labāk pieskatīt, taču tas neko nemainītu. "Nu ko - beidzot īstas cūku bēres!" tētis ievaicājās. Visi smaidīja. Arī Māris. Mēs viņu uzslavējām par iejūtīgo vārdu spēli sēru vēsts paziņošanā, jo viņš varēja teikt, ka sivēni nosprāguši, nobeigušies, atstiepušies. Nē - viens vēss, otrs arī salts. Izsaucām veterinārārsti, kura konstatēja, ka Saltais un Vēsais saindējušies, tāpēc gaļa nav dodama pat vistām. Salto un Vēso apbērējām.
Lasot šo stāstu, visticamāk, jums nenāca smiekli, jo mērķis bija cits. Likt aizdomāties, cik forši, ka mums ir ģimenes ar stāstiem.
***
Rakstiet: [email protected] vai Diena, Mūkusalas iela 15, Rīga LV 1004