Nesen runāju ar Nīnu, paziņu no Nīderlandes, kas pastāstīja par savdabīgāko veidu, kā viņa Latīņamerikā apzagta. Karsta diena. Neliels izsalkums. Pie pārtikas veikala meitene nopērk ātru uzkodu. Vienā rokā tur iesākto siera burgeru, ar otru roku cenšas ievietot maku atpakaļ somiņā. Kad nauda veiksmīgi nonākusi drošībā, notiek atklājums — no otras rokas pazudis siera burgers.
Pirms izbraukšanas uz Ekvadoras galvaspilsētu Kito internetā uzzinu galveno informāciju par valsti, apskatu krāsaino čūsku un iguānu populāciju, kā arī uzzinu visus iespējamos veidus, kur, kā, cik cilvēku lielā grupā es tikšu apzagts. Vecākus brīdinu: gadījumā, ja mani aprīs īpaši izsalkusi anakonda, jebkurā gadījumā tā būs neaizmirstama un vienreizēja pieredze.
50% UN VĒL 50% JAUNU AUGĻU
Kito nonāku rīta agrumā pēc piecpadsmit ar pusi stundu ilgā lidojuma ar pieturvietām Antiļu salās un Ekvadoras tūristu lielpilsētā Gvajakilā. Ielidojot ir apmācies, bet, jau iznākot no lidostas, cepina svelmīga saule. Laiks te mainās pēc saviem likumiem. Vēlāk uzzinu, ka Ekvadorā ir viens gadalaiks. Par spīti tam, ka valsti šķērso ekvatora līnija, vienā brīdī te var būt vēss un slapjdraņķis, nākamajā mirklī augšā uzlec ugunīga saule.
"Ziemas periodā vairāk līst, taču neatkarīgi no tā laiks Ekvadorā visu gadu ir ļoti līdzīgs. Taču neparedzams," atzīst Karla, kas mani un vienu itālieti sagaida lidostā. Itāliete saka, ka viņai ir pilnībā aizkritušas ausis. Karla mūs nomierina un "iepriecina", ka šī sajūta mūs varētu nepamest visu Ekvadorā pavadīto laiku, jo galvaspilsēta atrodas Andu kalnos 2850 metru augstumā. Pēc šī teikuma man aizkrīt ausis.
Reģistrējamies viesu namā un dodamies pirmajā pilsētas apskatē. Pārtikas veikalā laužu savu pirmo stereotipu, ka Eiropā ir lielākā daļa pasaulē sastopamo augļu. Aptuveni par pusi no te redzamajiem man nebija ne mazākās nojausmas, kur nu vēl — kā tos nolobīt un lietot. Piemēram, vai jums ko izsaka guanabana, uvija, mora, naranhija, takso? Vēlāk no paragvajiešu meitenes uzzinu, ka Dienvidamerikas centrālajā valstī Paragvajā, piemēram, 50% augļu ir tādi, kādu nav Ekvadorā. Ja šajā stāstā iesaista matemātiku, iznāk, ka Eiropā no tā visa nonāk tikai sīkumi.
Kad bankā mainām naudu (pie katras stāv policists un gādā par drošību), pie mums pienāk maza auguma indiāniete ar lielu auduma somu uz muguras un vēl diviem lieliem groziem rokās. Grozos salikti nelieli mango, taču no auduma somas ārā slienas milzīgas, aptuveni pusotru metru garas, zaļas un smagas pupu virtenes. Tā ir guava, kas no pagaršošanas brīža kļūst par manu jauno atkarību. Salds, iekšēji spalvains auglis, ko nevar atrast nevienā vietējā veikalā. Tikai indiāņi, kas gadu gaitā ir izveidojusies par valsts minoritāti un izstumtajiem, šos augļus atrod augstu kalnos. Indiāniete mūs uzrunā bērnišķīgā balsī, un vēlāk atklāju, ka ikviena viņai līdzīga, kas pārdod guavas, runā identiskā balss tonī.
VECPILSĒTAS ZELTS
Nākamajā dienā grupā no 2850 metru augstuma ar vagoniņu uzbraucam vēl augstāk kalnos — 4051 metra augstumā. Sajūta ir/nav lieliska.
Ir, jo jūtams, ka esam iebraukuši debesīs un nelielais skats, kas caur mākoņa maliņu paveras uz pilsētu, ir iespaidīgs un sniedz skudru namiņa ilūziju.
Nav, jo katrai kustībai līdzi nāk papildu smaguma sajūta, spiediens galvā apvienojumā ar nerealitātes sajūtu.
Dodoties no kalna lejup, no vagoniņa iespējams redzēt visu Kito. Lai ko man cenšas iestāstīt oficiālā statistika, nekad nenoticēšu, ka te dzīvo tikai 1,2 miljoni iedzīvotāju. Noteikti vairāk. Noteikti.
Ceļā uz Kito vecpilsētu pikapa kravas kastē beidzot esam atklājuši galveno iemeslu, kādēļ lielāko dienas daļu virs pilsētas ir apmākušies lietus mākoņi. Lielu daļu veco mašīnu pavada tumšu gāzu mākonis.
Vecpilsēta pārsteidz. Pat pieredzējušiem ceļotājiem ir grūti aizvērt muti, nonākot centrālajā laukumā. Uz ielas mudž cilvēku pūlis. Viņi pļāpā, atpūšas, vēro. Uz bruģa raud bērni, kas, šķiet, nevienam nepieder. Vecākā un lielākā baznīca no iekšpuses ir pilnībā ietīta zeltā.
Kādā no nākamajām dienām dodamies uz piscinas — dabiskiem karsto ūdeņu baseiniem kalnos. Pusotru stundu ilgajā ceļā līdz šai vietai redzam kalnus, kalnus un īpaši lielus Andu kalnus. Tā kā piscinas atrodas lielā augstumā, cilvēka ķermenis ir daudz vājāks nekā parasti. Atpūšos pēc principa: iznāc no baseina, noreibsti, pamazām atgūsties un dodies tālāk.
Atpakaļceļā uz Kito panākam lielu kravas mašīnu, kas pilna ar sulīgi zaļiem banāniem. Tad tā piestāj ceļa nomalē nekurienes vidū. Piestājam arī mēs, lai uztaisītu kādu fotogrāfiju ar banānmašīnu uz pelēcīgi kailā kalna fona. Ceļa nomalē stāv kastes, bet tajās salikti trīs veidu dārzeņi. Ar roku uzrakstītas cenas, bet... nav neviena, kas tos pārdod. Tuvumā nav ne māju, ne cilvēku.
Kad grasāmies kāpt mašīnā, izdzirdam lielu dārdoņu. Tā tuvojas. Arvien straujāk un straujāk. Grūti ir noteikt pusi, no kuras tā nāk. Pēkšņi garām padrāžas vīri zirgos, kas, liekas, ir izbēguši no kādas Mežonīgo Rietumu filmas. Tos pavada gandrīz desmit rejošu suņu liela svīta. Apstulbuši klusumā sēžamies mašīnā un turpinām ceļu. Tikai pēc kāda laika atminam, ka no banānu mašīnas tā arī neviens neizkāpa.
Pie Kito iegriežamies tipiskā ekvadoriešu restorānā. Izrādās jauks un mājīgs, par spīti tam, ka esam vienīgie. Izlemju riskēt un pēc vietējo ieteikuma eksperimentēju, izvēloties guatita jeb govs kuņģi. Pārējie pasūta ēdienus pēc saviem ieskatiem, sākot ar zivi un beidzot ar kartupeļu zupu. Esmu pārsteigts, ka Latvijā, būdami lieli kartupeļu cienītāji, par tādu neesam aizdomājušies — samaltie kartupeļi kopā ar nedaudz piedevām pasniegti kā zupa. Pirmajā mirklī izskats maldina, bet garša ir īpaši garda. Ar manu govs kuņģi ir otrādi. Izskatās apetītelīgs un smalki pasniegts, taču pēc pagaršošanas esmu pārliecināts, ka tā bija pirmā un pēdējā reize manā mūžā.
Gandrīz katram ēdienam līdzi nāk cepta banāna šķēle, ko vietējie ir īpaši iecienījuši. Ekvadora ir banānu valsts, un te ir neskaitāmi dzeltenās eksotikas veidi. Iespējams atrast gan īpaši mazos banānus, kas ir ar bagātīgu salduma devu, gan lielos, zaļos, kuri ir gandrīz bezgaršīgi. Otrie ir tie, kurus sātīgumam pievieno katram ēdienam. Kādā džeza bārā pirmajās dienās tiesājām īpaši gardas rīvēto kartupeļu bumbas ar sieru vidū, kas beigās izrādījās vien minētie zaļie banāni, kas garšas ziņā var aizvietot itin jebko.
BĒGŠANA NO TIRGUS
Viena no vietām, kur kūsā ekvadoriešu dzīve, ir tirgus. Bijām pabijuši apģērbu tirgū, bet tagad interesējāmies par nokļūšanu pie pārtikas. No mūsu starptautiskā pulka bijām palikuši vairs tikai trio — paragvajiete, ungāriete un es.
Ceļā ungāriete sāk ošņāt gaisu. Saka, ka smird pēc asaru gāzes. Mēs nosmejamies un turpinām ceļu. Kad esam pie tirgus ieejas, kādu 100 metru attālumā ieraugam policistu pūli. Bez ilgas domāšanas dodamies izpētīt, kas noticis. Zemē mētājas lauskas. Atskan blīkšķi. No apkārt esošajiem uzzinām, ka policisti cenšas apslāpēt studentu un skolēnu protestus, kas kļūst arvien asāki un
agresīvāki. Policisti atrodas ārpus kādas vietējās universitātes žoga, jaunieši iekšpus. Likums neļauj tiesībsargiem iebrukt teritorijā, kas nepieder valstij, tādēļ jaunieši tur var justies droši. Policisti met asaru gāzes baloniņus pāri žogam, un studenti, ja paspēj, sviež tos atpakaļ. Sprāgst abās pusēs. Ik pa laikam studenti skaļi izkliedz protesta saukļus.
No mums blakus stāvošiem skolēniem uzzinām, ka protestu galvenais iemesls ir valdības vēlme palielināt sabiedriskā transporta cenu no 25 līdz 32 centiem (Ekvadorā 2000.gadā sāka izmantot ASV dolārus). Liela daļa Kito ģimeņu iztiek ar vienu dolāru dienā. Lai bērnu ar autobusu aizsūtītu uz skolu un atpakaļ, jāiztērē vairāk nekā puse ģimenes budžeta.
Sajūtu spēcīgu smaku un līdzīgi kā visi apkārtējie mutei priekšā pielieku jaku. Vieglāk elpot. Cenšos fotografēt asākos protestu mirkļus. Nākamais mirklis, ko atceros — es bēgu. Īsti pat neizprotu, no kā. Acis asaro bez apstājas, tās nav iespējams atvērt. Arī elpot grūti. Pieķeros priekšā skrejošajam. Joņojam, nezinu — kurp un nesaprotu — kādēļ. Skrienu kā instinktu vadīts.
Pēc pāris minūtēm esam vairāku kvartālu attālumā. Ar atvērtām acīm un atviegloti elpojot. Sākam smieties. Visticamāk — no šoka. Apsolos vairs naivi nedomāt, ka izvairīšanās no asaru gāzes aprobežojas tikai ar jakas aizlikšanu mutei priekšā.
Ungāriete Reka saka, ka pērn viņas zemē notikušajos nemieros visā Budapeštā smirdēja pēc asaru gāzes. Tādēļ viņa jau no rīta mums bilda, ka saož to arī šeit.
Vēlāk uzzinām, ka streiki Ekvadorā ir diezgan ierasta parādība. Kamēr bijām Kito, protestēja arī skolēni, kāda valsts reģiona pārstāvji, kā arī preču pārvadātāji.
KOVBOJS BALTĀ ZIRGĀ
Jau pirms izbraukšanas uz Latīņameriku ar interneta portāla Hospitality club (viesmīlības portāls, kur cilvēki no visas pasaules piedāvā naktsmītni) palīdzību biju sameklējis ekvadorieti Karlosu. Pie viņa palieku pēdējās trīs dienas. Biju gaidījis, ka man būs iespēja iepazīt vietējo ikdienu un dzīvesveidu, bet Karloss izrādās viens no retajiem turīgajiem ekvadoriešiem. Studējis Amerikā, dzīvojis Čīlē, pabijis arī Eiropā. Dzīvo lieliskā daudzdzīvokļu luksusa mājā, kur mīt gandrīz visi viņa radinieki. Šis fakts ir kārtējais pierādījums, ka cilvēki Ekvadorā ir spilgti sadalījušies turīgajos un nabadzīgajos (galvenokārt indiāņos).
Karloss divas nedēļas pirms manis ar Hospitality Club starpniecību uzņēmis divas meitenes no Igaunijas. Viņas bija atvedušas Laimas šokolādi un Rīgas melno balzamu, jo viena no meitenēm dzīvo un strādā Rīgā.
Karloss piedāvā iespēju rīt doties līdzi viņa tētim uz ģimenes rančo stundas brauciena attālumā. Sajūsmā un bez liekas domāšanas saku jā. Nākamajā rītā pats Karloss dodas uz darbu, bet es ar viņa tēvu Karlosu vecāko izbraucam uz ziemeļiem.
Vispirms iegriežamies viņa rožu plantācijās, kas mijas vairāku desmitu hektāru platībās. Reiz piederējuši pat vairāki simti. Liela daļa ziedu tiek eksportēti uz Krieviju.
Pēc stundas izbraucam uz netālo ģimenes lauku māju, kas ir vairāk nekā 400 gadu veca. Karloss seniors izrāda apkārtni. Pēc nostāstiem tur dzīvojusi arī kāda svētā, kas esot minēta pat Bībelē. Rančo pagalma vidū sievietes piemiņai uzcelta statuja. Tad Karloss prasa, ar kādu zirgu es gribu jāt? Jūtu, ka mans smaids aizsniedzas līdz ausīm, jo vēl vakar ar Karlosu jaunāko smējām, ka pēc pāris gadiem jāsatiekas un zirgu mugurās jāizmet līkums pa visu Latīņameriku.
Man iedod gaiši brūnas ādas bikses ar garām bārkstīm. Nebiju liels seriāla Teksasas reindžers fans, taču manīju, ka galvenajam aktierim bija tādas pašas. Tad nonākam pie platmaļu galda. Karloss vecākais ļauj man izvēlēties, kas patīk vislabāk, taču galējo izvēli tomēr izdara viņš. "Vēl fotogrāfijai uzvilksim arī pončo. Kādu gribi — no Ekvadoras, Čīles vai Meksikas?" viņš jautā, jau dodot meksikāņu.
Izeju vai precīzāk — no sajūsmas izlidoju ārā un dodamies satikt zirgu puisi, kas man dosies līdzi izjādē. Jāatzīst, ka neatceros viņa vārdu, jo brīdī, kad mūs iepazīstina, mani fascinē aiz viņa stāvošais baltais, staltais un ideāli sasukātais zirgs. Visgudrākais un pieredzējušākais.
Pirms izjādes Karloss man noņem pončo, jo izrādās — ar to nebūs ērti. Pat īsti laika nav uztraukties, vai es māku jāt vai ne. Viss notiek! Lēnā gaitā virzāmies kalnos cauri maziem ciematiem. Novēroju zirgu puiša kustības — stalta mugura, ritma izjušana, pārdomāts acu skatiens un milzīgs lepnums. Izstiepju muguru arī es un jūtos kā karalis savā galmā. Apzinos, ka šī ir pēdējā diena Ekvadorā, līdz ar to uzsitu zirgam un dodamies aulēkšos. Jūtu, ka varu nokrist, bet tam vairs nav nozīmes.