Tieši tik daudz cilvēku no Latvijas, pēc portālu draugiem.lv un neogeo.lv aprēķiniem, 2011. gada sākumā strādā, studē un dzīvo ārpus mūsu valsts - ap 210 000. Citi speciālisti norāda -ņemot vērā pēdējās tautas skaitīšanas provizoriskos rādītājus, var noprast, ka kopumā pēdējos gados Latviju pametuši vairāk par 300 000.
Ja varētu, atnāktu kājām
Lielākā daļa aizbraukušo pēdējās desmitgades laikā izceļojuši darba un studiju meklējumos, arī ģimenes apstākļu dēļ. Diena vēlējās noskaidrot, kam jānotiek Latvijā, lai emigrējušajiem latviešiem rastos interese atgriezties. Drošība par rītdienu, stabilitāte un paredzamība vismaz tuvākajā nākotnē, sociālās garantijas, pieejama veselības aprūpe, attieksme, kas liecina, ka mēs un mūsu bērni Latvijai ir vajadzīgi, un tāds atalgojums, lai, strādājot tikai vienā, nevis trijās darbavietās, var nopelnīt ikmēneša obligātajiem maksājumiem un iztikai, atbild Dienas uzrunātie tautieši Īrijā, Anglijā, Skandināvijas valstīs, kur mūsējo ir visvairāk.
«Algas, algas un vēlreiz algas, jo nevaram izdzīvot Latvijā,» par iemeslu, kas mudinātu viņu atgriezties, raksta Inga, kura, ieguvusi bakalaura grādu uzņēmējdarbībā un projektu vadībā, atstāja darbu pastā un devās projām. «Lidostā raudājām visi -es, māte, tēvs, dēls un bērna tēvs, kas palika mājās. Vai tu domā, ka es ar prieku braucu projām? Bija un joprojām ir sāpīgi, bet citādi nevarējām izdzīvot,» stāsta jaunā sieviete, kas tagad Īrijā lasa šampinjonus. Smags un veselībai kaitīgs darbs 12-15 stundu dienā, par kuru gan Inga saņem tik, cik pietiek pašai un paliek, ko aizsūtīt ģimenei. Inga izrēķinājusi, ka bez kredīta mazpilsētā iztiktu pat ar 250 latiem mēnesī, ko saņemtu uz rokas, bet, lai samaksātu kredītu, vajadzētu 350 latu, ja darbs Rīgā - vismaz 500. «Tajā brīdī nevarēju atrast darbu, kur varētu saņemt tādu naudu,» stāsta Inga un norāda arī uz Īrijas sakārtoto sociālās apdrošināšanas un palīdzības sistēmu, krietni zemākajām apģērba un sadzīves preču cenām, kā arī to, cik lielā cieņā tur esot ģimenes ar bērniem.
Arī Maritu uz Īriju aizdzinis kredīts, lai gan viņa ir augstas klases ātrās palīdzības feldšere un psiholoģijas maģistre, strādājot trijos darbos, nevarēja savilkt galus kopā. «Mīlu Latviju un gribu mājās. Bet nevaru tur nomaksāt kredītu. Šeit dzīvoklis normālā cenā. Arī pārtika lēta. Bērni te. Tuvākā laikā atpakaļ nav iespējas braukt,» stāsta Marita, kura strādā veco ļaužu pansionātā. «Lai atgrieztos, jābūt normālai algai, normāliem komunālajiem maksājumiem. Arī pārtikas cenas Latvijas veikalos ir no pieczvaigžņu restorāna,» pārliecināta sieviete. Viņa atzīst, ka visi, kas ir tur, ļoti grib mājās, un kopējos svētkos visiem acīs asaras un nostaļģija. «Ja man nebūtu kredīta, basām kājām aizietu uz Latviju,» saka Marita.
Visu rakstu lasiet trešdienas Dienā