2004.gadā pēc tam, kad viņas vīrs aizgājis mūžībā, V.Spruila no sava onkuļa uzzinājusi šokējošu faktu – viņas vīrs bijis arī viņas tēvs, ziņo izdevums Beacon Journal. Sievietei bija grūti atzīt, ka tā varētu būt patiesība, tādēļ viņa veikusi DNS testu, izmantojot nelaiķa matu ķemmi. Tests pierādījis, ka viņas vīrs bijis viņas tēvs.
Kā izrādās, viņas tēvs Pērsijs Spruils ar Valērijas māti Kristīnu ticies, kad viņam bija 15 gadu. Pārim piedzimusi meitiņa, kas trīs mēnešus pēc dzemdībām nodota vecvecāku aprūpē. Tikai deviņu gadu vecumā Valērija uzzinājusi, ka vīrietis, kuru viņa uzskatīja par savu tēvu, ir viņas vectētiņš, savukārt sieviete, kas dažkārt apciemojusi ģimeni – viņas māte.
V.Spruila nav pāriecināta, vai viņas vīrs/tēvs apzinājies, ka precas ar savu meitu, jo pāris kopdzīves laikā šo tēmu netika pārrunājis. Taču Valērija ir pārliecināta – vīrs/tēvs zinājis par asinsgrēku, taču baidījies Valērijai par to pastāstīt. Pēc vīra/tēva nāves un šokējošā fakta atklāšanas sieviete piedzīvojusi nopietnas veselības problēmas, kurām par iemeslu bijis stress.
V.Spruila arī apgalvo, ka nevēlas ienīst Pērsiju, jo cilvēki, kuri kādu nīst, netiek debesīs, vēsta Beacon Journal. „Es vēlos, lai tas būtu iedvesmojošs stāsts,“ uzsvēra V.Spruila, stāstot par savu dzīvesgājumu. „Ja esmu to pārdzīvojusi, ikviens var iziet cauri jebkādām grūtībām ar Dieva palīdzību,“ uzsvēra sieviete.
Vēl bērnībā, atklājot patiesību, ka viņas māte labprātīgi nolēmusi atdot viņu vecvecāku aprūpē, Valērija ienīdusi Kristīni. Taču vēlāk, pateicoties vecvecāku audzināšanai un ticībai, viņa ar māti izlīgusi.
Šobrīd V.Spruila cer sameklēt citus savus radiniekus – brāļus vai māsas, citus sava tēva/vīra pēcnācējus.
Viens no sešiem Valērijas brāļiem viņai gan sacījis, lai viņa nevienam nestāsta par ģimenes vēsturi, apglavojot, ka šāda rīcība atlāšot „vēl citus skeletus skapī“. „Es neesmu skelets, mani ir sāpinājuši,“ savukārt teikusi Valērija.