Pagājušogad šajos svētkos es, pieturā gaidot 10.tramvaju, ievēroju trīs kundzes ap piecdesmit gadiem - saposušās, visas ar frizūriņu un iesārtiem vaigiem. Ziedi rūpīgi ievīkstīti papīrā. Viņas bija nedaudz iereibušas, priecīgi čaloja un skaļi smējās. Es apburta blenzu uz viņām. It kā pati būtu piedalījusies svinībās viņu darbavietā, kur (varu iedomāties!) ticis rūpīgi klāts galds ar salātiņiem, marinētiem gurķīšiem un bagātīgi dekorētu torti. Kur viņas, tādas skaistas un svinīgas, mazliet mulsi smējušas, kad stiprais dzimums no blakus kabineta nācis ar ziediem un konjaciņu. Šajā dienā var atļauties strādāt mazliet mazāk!
Pati esmu trīsdesmitgadniece, kas iestrēgusi starp diviem mīlestības svētkiem: 8.martu un Valentīna dienu. Tā īsti nesvinu ne vienus, ne otrus. Piederu pie izlaistajām, kurām vīrs ziedus, labu vīnu un smaržas dāvina tāpat un bieži. Tāpēc man it kā nav iemesla gaidīt īpašus datumus, lai sajustos vēl vairāk mīlēta. Tomēr saņemt tulpītes no dzīvesdrauga 8.martā ir tik mīļi! Man šis datums saistās ar bērnības atmiņām, kad, nolīdusi stūrī, gatavoju apsveikuma kartīti mammai. Par iekrāto naudiņu 8.martā pirku viņai arī apvienoto tulpju un narcišu pušķi. Padomju laikos tie bija gandrīz vai vienīgie ziedi, ko varēja dabūt no tirgotājiem.
Šogad man gadījās brīnišķīgs ar mīlestības dienu saistīts atgadījums. Valentīna dienā (tiklab tas varēja būt arī 8.marts) aizvedu savu mammu uz Mārtiņa Rītiņa restorānu Vincents. Mielojoties ar šokolādes kūku, kafiju un konjaciņu, negaidīti mūsu priekšā iznira pats atraktīvais šefpavārs sniegbaltā uzsvārcī un dzeltenām tulpītēm rokā. Līdz ar džentlmenisku skūpstu uz vaiga viņš sniedza vienu mammai, bet otru man. "Apsveicu Mīlestības dienā," viņš galanti teica mums, divām svešām dāmām. Lieki piebilst, cik patīkami tas bija!
Pēc šī mazā, jaukā notikuma es nodomāju, ka patiesībā jau nevajag daudz, lai cilvēks cilvēkam, arī gluži svešam, radītu svētku izjūtu. Mazliet laipnības, sirsnības un izdomas tā vietā, lai ar svarīgu sejas izteiksmi analizētu, ir vai nav ideoloģiski pieņemama tā "amerikāniskā Valentīndiena" vai "padomju palieka - 8.marts".
*
Jauna Privātās dzīves diskusija - Astotais marts
Vairākums svētku, ko Latvijā svinēja padomju laikā, tagad - gandrīz 20 gadu pēc neatkarības atjaunošanas - pamazām izzuduši paši no sevis. Politiski motivēts un kūdīts, vēl uz urrā iet vienīgi 9.maijs. Toties Starptautiskā sieviešu diena ir vienīgie svētki, kas atgriežas bez kūdīšanas - pašas sabiedrības rituālos. Tai vairs nav padomju politiskās pieskaņas, taču šī diena īsti nav pārņēmusi arī to līdztiesības un feminisma ideju, kas 8.martam raksturīga daudzās Rietumeiropas zemēs. Pie mums šie ir izteikti sievišķības svētki. Bez demonstrācijām un lozungiem. Toties ar kūkām, šampanieti un puķēm. Saposušās, priecīgas sievietes un vīrieši. Vēl 90.gados 8.martu svinēja galvenokārt Latvijas krievu kopiena, bet latvieši tos nicīgi dēvēja par tulpju audzētāju svētkiem. Taču pēdējos gados svin kā vieni, tā otri. Piemēram, pērn - 47% latviešu un 62% cittautiešu (TNS dati). Kāpēc jūs svinat vai nesvinat 8.martu?
Rakstiet: [email protected] vai Diena, Mūkusalas iela 15, Rīga LV-1004