Viņi netikās bieži, jo Anita mācījās, bet Mārtiņš strādāja un mācījās citā pilsētā. Bet katru brīvo laiku viņi pavadīja kopā. Brauca izbraucienos ar laivu, ar autostopiem apceļoja Latvijas skaistākās vietas un Vecrīgā atrada kafejnīcas, kuras saukt par savām.
Anita šad tad teica, ka ir iemīlējusies par daudz, bet viņš - par maz. Pēc laika viņi atsvešinājās. Nevarēja īsti saprast kāpēc. Anita sūtīja vēstules, bet puisis neatbildēja. Aizbildinājās, ka nekad neko nav saņēmis. Tad viņa Mārtiņam pa pastu nosūtīja arī kopīgi lasīto Antuāna de Sent-Ekzeperī grāmatu Mazais princis. Katram jāuzņemas atbildība par to, ko pieradinājis, - Anita bija pārliecināta. Bet nekas nenotika, viņš nereaģēja. Tas bija punkts.
Anita pabeidza augstskolu un aizbrauca ceļojumā uz Venēciju. Tur viņa iepazinās ar itāli - Daniēli. Pēc laika abi pārcēlās uz dzīvi Anglijā. Anglijā Anitai piezvanīja Mārtiņš un teica, ka ir ieradies, lai viņu satiktu. Numuru viņš uzzināja no Anitas draugiem Latvijā.
Meitenei tas bija pārsteigums, jo kopš puiša klusēšanas, neatbildēšanas un telefonzvaniem un vēstulēm viņi nebija pārmijuši ne vārda. Viņi sen nebija tikušies, viens par otru neko nezināja.
Satikās. Izrādās, puisis bija sapratis, ka Anita ir tā meitene, kuru viņš grib precēt. Tāpēc riskējot nopirka biļeti, gredzenu un bija klāt, lai bildinātu. Tikai pagājis bija gads.
Šoreiz Anitai šķita, ka viņš mīl par daudz, bet viņa - par maz. Vai vispār tā bija mīlestība? Pagātnes ēnu atcerēšanās. Viņai taču bija Daniēle.
Mārtiņš Anglijā uzturējās dažas dienas. Tas bija piedošanas un samierināšanās laiks ar pagātni - teica Anita. Anita nevarēja būt ar viņu kopā, jo nu sirds piederēja kādam citam. Viņi palika draugi, bet kopš tās reizes ne reizi nav tikušies, ne reizi nav pārmijuši kaut vārdu.
Anita un Daniēle tagad dzīvo Latvijā. Daniēle Anitu bildināja.