Kas viņus saistīja? Divas atšķirīgas pasaules, bet tajā pašā laikā tik līdzīgas - dzeja un mūzika. Vienā viņa, otrā viņš. Divi atšķirīgi dzīvesveidi - vienā bohēma, narkotikas, alus. Otrā neprātīga sacensība ar pilnu krūti dzīvot, bet tikai bez šīm trim lietām, kas gluži kā senā dziesmā - vienmēr līdzās un pa rokai.
Šķita, ka viņiem izdevās. Varbūt tāpēc, ka viņi kopā bija neilgi - pāris mēnešus, vasaru. Bet tajā bija daba, dzeja, lietus, vilcieni, sveces, mūzika, telts, cigaretes, alus, saullēkti, zveja, joņošana pa mežu tumsā un kliedziens - mīlu dzīvi! Viņi dzīvoja brīvdienās, vakaros. Sandra tikšanās nekad nav saukusi par attiecībām, bet par dauzīšanos. Starp viņiem nekā vairs nav, tikai atmiņām pierakstīta klade un nošu grāmata.
Vai tāds triju lietu mīlētājs var patikt? "Var, līdz pēdējam pilienam biju pati. Tikai retumis dzīvē tā laime saskrieties kopīgā domu labirintā un tā arī apvāršņus nesasniegt." Brīžos, kad viņa klusē, šķiet, iztālēm dzird tās vasaras kliedzienu - mīlu dzīvi! Vai tomēr - mīlu tevi? "Nemīlējām gan, bet kopā joņojām, ierēcām par sevi un visiem, nekādas lētas salkanības, tikai nežēlīga patiesība par realitāti."
Sandra reiz redzēja viņu ielās kopā ar meiteni. Viņš esot bijis laimīgs, tikai citāds, koķetērijas mākslas pārpilns. "Kā no citas pasaules - kā romantiskā dejā pagāja garām un neredzēja. Es arī neredzētu." Kopš šīs dejas uz ielas ir kas mainījies. "Smeldz. Ja spētu izlūgties vienu - nekad viņu neredzēt, nesatikt, neko nezināt."
Reiz lasīju, neatminos autoru, ka mīlestība nav nekas cits, kā apzināts lēmums būt kopā. Un vēl, ka mīlestība ir apziņa pieņemt cilvēku tādu, kāds ir. Tikai, kas vienam niķis, trīs svētas lietas - bohēma, alus, narkotikas, otram - svētās mokas! Sen ilūzijas zudušas, bet viņa atskatās un dzīvo atmiņās, punktu pārvēršot daudzpunktē.