Dažādos manas skolotāja karjeras posmos aina bijusi viena un tā pati - bērnu bariņš, ieraugot mani, sāk skaļi sačukstēties: "Re, kur nāk trusīša slepkava!" Šķita, ka jebkādi tālāki paskaidrojumi būtu bezjēdzīgi un cietsirdīgi, ja jau šie bērni ir pārliecināti, ka piens tek no fabrikas, nevis tesmeņa.
Es, protams, biju pārliecināts, ka nekas tāds nevar notikt mūsu ģimenē, kamēr kādā jaukā dienā nepajautāju dēlam (tā vienkārši, garāmejot), no kura dzīvnieka gaļas nāk bekons. "Bekons nav ne no viena dzīvnieka!" uzjautrināts atbildēja dēls. Esmu vienmēr atklāti runājis par ēdienu, ko liekam galdā, tāpēc biju vīlies, izdzirdot šādu atbildi. Taču vienlaikus mani uzjautrināja dēla jautrā neizpratne. Biju pārliecināts, ka varam pārrunāt bekona izcelsmi, neapdraudot dēla patiku pret konkrēto ēdienu. Dēla reakcija bija arī atgādinājums, ka daži brīdinājumi, kurus biju lasījis Kingsolveras grāmatā, var attiekties uz jebkuru.
Grāmata (silti iesaku ikvienam, kurš interesējas par vietējas izcelsmes pārtiku) daļēji ir komentārs par industrializētās un komercializētās pārtikas ražošanas pasauli un daļēji - dienasgrāmata par autores mēģinājumiem maksimāli samazināt attālumu, kuru ceļojis uz viņas galda nonākušais ēdiens. Autore un viņas ģimene nolēma pavadīt gadu laukos, ēdot tikai un vienīgi vietējo pārtiku - vai nu audzējot to savā dārzā, vai pērkot no vietējiem zemniekiem.
Kingsolvera daudz runā par valodu, un, protams, ir grūti atrast lingvistisku sakni starp bekonu, šķiņķi un desiņām un dzīvnieku, no kura tās cēlušās. Angļu valodā tas ir īpaši sarežģīti, jo vārds pork nekādi neļauj nojaust, ka patiesībā ar to ir domāta cūkgaļa. Taču man šķiet, ka ne tikai valodā ir vaina, drīzāk ēdiena piegādes ķēdē (zemnieks-pārtikas pārstrādātājs-vairumtirgotājs-lielveikals), kuras dēļ attālums starp pārtikas avotu un pusdienu galdu ir kļuvis tik milzīgs, ka mums jāveltī daudz lielāki pūliņi, lai panāktu, ka bērni novērtē dabas brīnumus, kas mūs baro. Mums būtu jādara viss, lai bērni to zinātu. Ne tikai tāpēc, ka tā ir daļa no cilvēces zināšanām un vēstures, bet arī tāpēc, ka šīs zināšanas būs tā fona informācija, kuru bērni liks lietā, pieņemot ētiskus lēmumus, kādu ēdienu viņi pirks, būdami pieauguši.
Tā nu mēs ar dēlu apsēdāmies un pārrunājām bekona un desiņu izcelsmi - bez mazākā stresa un nekādā ziņā nemazinot viņa kāri pēc kraukšķīga, cepta bekona. Tā vietā, lai šausmās sastingtu, dēls uzdeva loģisku olu un bekona ēdāja jautājumu. "Ja bekons nāk no cūkas, tad no kurienes nāk olas?" "No vistas dibena," es atbildēju. Un tad mēs abi gardi nosmējāmies.