Diagnoze "neauglība" ne vienmēr ir liktenīgs spriedums. Vairumā gadījumu medicīna spēj palīdzēt pārim tikt pie mazuļa arī tad, ja dabiskā ceļā to ieņemt neizdodas. Ginekologs, reproduktīvās medicīnas centra Embrions vadītājs Gints Treijs ar vairāk nekā desmit gadu pieredzi neauglības ārstēšanā uzskata, ka ārsta varā nav iedegt jaunu dzīvību, bet gan palīdzēt sastapties un saplūst vīrišķai un sievišķai dzimumšūnai.
Vai pēdējā laikā medicīna var lepoties arī ar jauniem atklājumiem neauglības novēršanā?
Tik revolucionāras izmaiņas, kā deviņdesmito gadu sākumā, kad pirmoreiz tika izdarīta spermatozoīda ievadīšana olšūnas citoplazmā un kad piedzima pirmais šādā ceļā radītais bērniņš, pēdējo gadu laikā nav bijušas. Progress varbūt vērojams uz dažādu nianšu rēķina - mainījušās stimulācijas metodes, nepieciešams izdarīt mazāk injekciju, bet to nevar uzskatīt par apvērsumu ārpus ķermeņa apaugļošanā.
Varbūt ir jauni atklājumi neauglības cēloņu noskaidrošanā? Lasīju, ka pērn igauņu un zviedru zinātnieki uzsākuši pētījumu par to, kā pārtikas kvalitāte varētu atsaukties uz sieviešu neauglību. Igauņi norāda, ka pie viņiem neauglība ik gadus pieaug par pusotru procentu.
Igaunijā pētījumu aktivitāte tiešām ir daudz lielāka - varbūt pateicoties kopējai zinātniskai un ekonomiskai telpai ar Somiju un Zviedriju. Diemžēl Latvijā pētījumi šai jomā netiek veikti, mums nav arī ticamu datu par neauglības tendencēm. Tiek uzskatīts, ka Latvijā starp fertīlā vecuma pāriem ir apmēram desmit līdz piecpadsmit procentu, kas saskārušies ar neauglības problēmu. Cits jautājums, cik daudz tiek veikti ārpus ķermeņa apaugļošanas cikli. Ja skatāmies vairāku gadu griezumā, šim ciparam ir tendence pieaugt. Tam par iemeslu ir nevis fakts, ka pieaugusi neauglība, bet gan tas, ka veiksmīgi tiek pielietotas šādas ārstniecības metodes, kā arī cilvēkiem auguši ienākumi un pāri šo procedūru varējuši finansiāli atļauties. Kad pirms divpadsmit gadiem sākām izmantot ārpus ķermeņa apaugļošanu, tolaik tūkstotis latu par šādu procedūru skaitījās ļoti liela nauda. Šo gadu laikā izmaksas tikpat kā nav augušas.
Ģimenēm, kuras gadiem netiek pie atvasītes, protams, ļoti gribētos zināt, vai tiešām ar pārmaiņām ikdienas uzturā būtu iespējams atrisināt bērna ieņemšanas problēmu, kā to cer noskaidrot igauņi.
Nenoliedzami, cilvēka organismu ietekmē daudzas lietas, arī pārtikai, gaisam, apkārtējai videi ir liela nozīme. Taču starp neauglību izraisošajiem iemesliem šis segments nav liels. Bieži vien tas kombinējas vēl ar citiem faktoriem, arī zinātnei līdz šim mazāk skaidriem, kā, piemēram, psihogēnas dabas izraisītai neauglība.
Laikraksta lasītājai šai sakarā vaicā, kāpēc pārim, kuram ilgus gadus bijušas grūtības tikt pie atvases, drīz pēc bērna adoptēšanas beidzot izdevies ieņemt pašiem savu mazuli.
Tas ir klasisks stāsts, kas pierāda, ka pastāv psiholoģiski faktori, kas ietekmē organisma reproduktīvās spējas. Vēlēšanās par katru cenu tikt pie mazuļa dažkārt izraisa pretēju efektu, līdzko atslābstam, tā daba izspēlē joku - kad cerības jau esam atmetuši, tā beidzot piešķir kāroto.
Varbūt mūsdienās neauglībai vairāk iemesls meklējams
faktā, ka modernajā sabiedrībā sievietes par māti vēlas kļūt arvien
lielākā vecumā, neziedojot jaunību bērna iznēsāšanai un
audzināšanai?
Medicīnā joprojām valda teorija, ka sievietei olšūnas dzīves laikā
no jauna neveidojas. Ir gan izvirzīta hipotēze, ka olšūnas varētu
attīstīties arī no cilmes šūnām, taču tam neapgāžamu pierādījumu
vēl nav.
Aizmetņi olšūnām rodas jau pirms meitenītes piedzimšanas - šūnu
dalīšanās stadijā. Daudzas no topošām olšūnām tiek zaudētas līdz
laikam, kad izšķiļas pirmā olšūna un meitenei sākas menstruālais
cikls. Arī turpmākajos ciklos tās tiek tērētas. Tas nozīmē, ka ar
katru mēnesi, ar katru gadu sieviete savu rezervi tērē. Sasniedzot
četrdesmit gadu vecumu, rezerve ir jūtami sarukusi, turklāt pašas
olšūnas vairs nav tādas, kā jaunībā. Šo šūnu hromosomas var saturēt
kļūdas, kas nav savienojamas ar dzīvotspējīgu bērnu, vai arī bērnam
var izraisīt iedzimtu ģenētisku patoloģiju.
Izmainījusies arī šūnu enerģētiskā struktūra. Noveco mitohondriji, kas šūnas citoplazmā ražo enerģiju, šūnas kļūst kūtrākas, sliktāk dalās. Šie faktori noved pie tā, ka grūtniecības iestājas retāk vai arī biežāk pārtraucas. Ja ieskatāmies dažādu valstu IVF reģistros, redzams, ka auglības kritums sievietēm sākas vecumā pēc trīsdesmit pieciem gadiem.
Tomēr šī novecošanās vērtējama ļoti individuāli, tāpēc arī četrdesmitgadīgajām nav jāatmet cerība kļūt par māti. Bet, ja presē lasām, ka bērniņu gaida sievietes pēc piecdesmit un pat septiņdesmit gadiem, tad bieži vien netiek pateikts, ka viņu apaugļošanai izmantotas donoru olšūnas.
Uzskata, ka par neauglību var runāt, ja pēc gadu ilgas kopdzīves pārim nav izdevies ieņemt bērnu. Vai tiešām to tik vienkārši noteikt? Neauglība kā diagnoze pārim ir psiholoģiski ļoti smags trieciens...
Jā, šāds pieņēmums pastāv, taču uz to vien paļauties nevar, tāpēc, lai precizētu diagnozi, ārsts pārim veiks dažādus izmeklējumus. Diemžēl iemeslus neauglībai ne vienmēr izdodas atklāt, aptuveni desmit procentus sastāda tā sauktie neskaidrie iemesli, kad abi ir veseli, bet pie bērna nez kāpēc netiek.
Saka, ka šādos gadījumos sievietei jāmaina partneri. Varbūt pārim nesader asinsgrupas?
Asinsgrupai nav nozīme, drīzāk sievietei varētu veidoties antivielas, kas nogalina spermatozoīdus, taču šādi gadījumi ir ļoti reti. Biežāk vainojamas spermatoģenēzes problēmas - spermas kvalitāte ir tāda, ar kuru grūtniecības iespējas dabiskā ceļā ir ļoti niecīgas. Tiem pacientiem, kas neauglības dēļ vēršas pie mūsu klīnikas speciālistiem, šāda problēma atklājas gandrīz katrā otrā gadījumā.
Tad atliek cerēt uz medicīniskām apaugļošanas metodēm?
Diemžēl arī tā ne vienmēr ir visu varoša, lai gan ārpus ķermeņa apaugļošanas rādītāji ir ļoti cerīgi - no trīs mēģinājumiem iespēja iestāties grūtniecībai sasniedz jau astoņdesmit procentus. Tas nozīmē, ka no simts pāriem, kuriem trīs reizes veikta ārpus ķermeņa apaugļošanas procedūra, astoņdesmit aizies ar iestājušos grūtniecību.
Vai mākslīgā apaugļošana nav vainojama pie dvīņu un
trīnīšu grūtniecību pieauguma?
Centrāleiropā un Zemeļeiropā arvien sliecas uzskatīt, ka
nevajadzētu pacientes pakļaut daudzaugļu grūtniecībām. Lielākā daļa
no šādām grūtniecībām rodas nevis tāpēc, ka dabiskā ciklā divām vai
trim olšūnām labpaticies apaugļoties vai vienam embrijam
sadalīties, bet gan tāpēc, ka bijusi vai nu kāda medikamentoza
iejaukšanās, piemēram, olnīcu stimulācija, vai arī ārpusķermeņa
apaugļošana ar vairāku embriju ievadīšanu. No vienas puses skaidrs
- jo vairāk embriju ievadām, jo lielāka iespējamība, ka iestāsies
grūtniecība. Cilvēki ir samaksājuši naudu par šo procedūru,
psiholoģiski tai gatavojušies, tāpēc vēlme pēc pozitīva iznākuma ir
labi saprotama. Taču medaļai ir arī otra puse. Mēdz būt laimīgs
stāsts ar diviem un trim iznestiem veselīgiem bērniņiem, bet tikpat
liela varbūtība, ka piedzimst neiznēsāti bērni, ar invaliditāti.
Diemžēl arī vērojams, ka katra otrā dvīņu grūtniecība priekšlaikus
pārtraucas. Tāpēc, piemēram, Zviedrijā 75% gadījumos ievada tikai
vienu embriju, bet Beļģijā no 2003.gada valsts apmaksā jauniem
pāriem sešas procedūras, kurās ievada vienu embriju un nepakļauj
sievieti daudzaugļu grūtniecības riskam.
Zināma loma ir tam, kurš par to maksā. Ja neauglības ārstēšanā pacienti investē savus līdzekļus, viņi gaida maksimālu atdevi - grūtniecību. Taču iznākums patiesībā nav ne procedūra, ne grūtniecība, bet gan bērns - vesels bērns. Ja pasākumu apmaksā valsts, tad vismaz gados jauniem pacientiem pirmajās procedūrās ir daudz vieglāk pieņemt, ka ievadīts tiks tikai viens embrijs.
Arī Igaunijā valsts apmaksā ārpusķermeņa apaugļošanas procedūru, par Latviju pašreizējos ekonomiskos apstākļos laikam pat nav vērts runāt...
Valsts tērē vairāk līdzekļus dažādu daudzaugļu grūtniecības dzemdību, pēcdzemdību komplikāciju ārstēšanai, bērnu invalīdu uzturēšanai, nekā tas būtu nepieciešams visām valstī veiktajām ārpusķermeņa apaugļošanas procedūrām kopā.
Diemžēl valsts veselības aprūpes sistēmā nav īstas izpratnes, kura neauglības ārstēšanas metode būtu efektīvākā izmaksu ziņā, jo arī šādu pētījumu nav. Neviens nevar atbildēt par to, kāpēc neauglības ārstēšanā tiek apmaksātas vairākas ķirurģiskas operācijas, bet netiek apmaksātas ārpusķermeņa apaugļošanas tehnikas. Ķirurģiskai ārstēšanai ir sava loma, taču nereti tās tiek veiktas pārāk bieži, piemēram, pie olvadu neauglības, veicot trīs un pat četras laparoskopijas. Valsts varētu ārpusķermeņa apaugļošanas procedūru apmaksāt kaut daļai pacientu, piemēram, jauniem pāriem, kuriem konstatēta neauglība, ar noteikumu, ka ievada tikai vienu embriju.
Latvijā liela problēma ir tā, ka nav realizēts ārpusķermeņa apaugļošanas reģistrs, kas pieņemts ar reproduktīvās medicīnas likumu. Tas liedz salīdzināt, kā mēs izskatāmies starptautiskā līmenī, piemēram, Eiropas reģistrā. Tur figurē tādi cipari par Latviju, ka nesaprotu, no kurienes tie ņemti. Mēs arī paši nezinām, kas notiek Latvijā, jo netiek izsekots process - neauglības ārstēšana un procedūru rezultāts. Apmēram zināms, ka 2007.gadā valstī tika veiktas 1000 - 1100 ārpusķermeņa apaugļošanas procedūras, cik no tām ir beigušās ar grūtniecībām, datu nav. Katrs centrs veido savu, reizēm savstarpēji grūti salīdzināmu statistiku. Ir jābūt vienotai sistēmai, lai mediķi secinātu, kas notiek valstī, kā arī pacientiem būtu skaidra ārstniecības efektivitāte. Kāds pāris nesen man teica, ka braukšot uz Pēterburgu, jo viņi pat nezināja, ka Latvijā ir pieejamas ārpusķermeņa apaugļošanas procedūras.
Tad jau arī netiek sekots līdzi tam, kā grūtniecība beigusies un cik veseli bērni piedzimuši. Vai, ģimenes ārstam, kas rūpējas par bērnu, būtu jāzina, ka mazulis ticis ieņemts ar medicīnisku procedūru palīdzību?
Tas ir vecāku pašu ziņā. Iespējams, ka vecāki to vēlas paturēt kā noslēpumu, lai gan nebūtu slikti, ja ārsts tiktu informēts. Tomēr jāapzinās, ka no iedzimtu pataloģiju riska brīvs nav neviens, neatkarīgi kādā ceļā ticis ieņemts - dabiski vai mākslīgi. Risks klasiskajā ārpus ķermeņa apaugļošanā tiek pielīdzināts dabiskajam, bet pie viena spermatozoīda injekcijas olšūnas citoplazmā tas ir nedaudz augstāks.
Vai mūsdienās nepieaug to sieviešu skaits, kas izvēlējušās audzināt bērnu vienas un vēlas apaugļoties ar donora spermu?
Šāda pieprasījuma pieaugumu gan nejūtu. Attiecībā uz donoru dzimumšūnām, attīstītajās valstīs pieprasījums nav lielāks par vienu procentu, pie mums labi, ja divi vai trīs procenti no visām procedūrām.
Likums aizliedz Latvijā importēt spermu no ārvalstu donoriem. Vai tas nevar radīt situāciju, ka tā rodas pusbrāļi un pusmāsas, kuri dzīvē varētu satikties kā partneri?
Šāda iespēja ir maz ticama, jo ar likumu ir noteikts, cik no viena donora šūnām var tikt radīti bērni. Šai ziņā arī citviet pasaulē ir pieņemti strikti likumi - Itālijā, piemēram, nedrīkst izmantot donoru šūnas. Bet tai pat laikā pasaulē ļoti izplatīts ir reproduktīvais tūrisms - itāļi brauc uz Austriju vai Spāniju un veic procedūras tur, kur nav tik strikti ierobežojumi. Pie mums savukārt ierodas pāri no tuvējām kaimiņvalstīm.
Ja pāris tomēr izvēlas donoru šūnas, vai fakts tiek darīts zināms abiem vecākiem. Nevar būt tā, ka tēvs nezina, ka audzina no donora spermas radītu dēlu?
Par donora šūnu izmantošanu piekrišana tiek prasīta no abiem vecākiem, jo mūsdienās jau nav problēmu veikt paternitātes testu un atklāt šādu noklusējumu.