Lai mans un fotogrāfa Ulda Brieža ceļojums būtu latvisks un patriotisks, izlemju, ka varētu apciemot ozolu, kas attēlots uz pieclatnieka. Nauda un Latvija patlaban ir teju vai sinonīmi: krīze, Parex, inflācija. Plāns tomēr izčab, jo no Latvijas Bankas un abiem papīra naudaszīmju māksliniekiem uzzinu, ka pieclatnieka ozols neaug uz kāda konkrēta Latvijas paugura. Tas tapis no fotogrāfijām un pašu atmiņām. Arī 20 latu rija un 50 latu burinieks dabā vairs nav apskatāmi. Valdi Ošiņu, vienu no māksliniekiem, iedvesmojuši Kurzemes ozoli, taču vietu konkretizēt viņš nevēlas. "Brauciet un meklējiet katrs pats savu ozolu. Pietiks visiem," saka V.Ošiņš. Tikmēr tūrisma speciālisti nesnauž un vairākiem Latvijas ozoliem jau piedēvējuši "pieclatnieka ozola" apzīmējumu. Ošiņš dzirdējis, ka par tādu pasludināts Kvēpenes ozols un par apskati pat tiekot iekasēta nauda. Savukārt zinātnieks Guntis Eniņš, kurš nupat apkopojis stāstus par 100 Latvijas dižākajiem ozoliem, telefonsarunā apgalvo, ka uz pieclatnieka redzama Jāņa Tālberga fotogrāfija spoguļattēlā un pieclatnieka ozols augot Vidzemē! Labs ir, brauksim vienkārši uz Kurzemi, jo tā nu sagadījies, ka resnākais Baltijas ozols ir kurzemnieks un aug Tukuma rajona Kaivē.
Pa ceļam mūs pārsteidz vieta ar nosaukumu Dzintars. Kur vēl latviskāk! Dzintars gan izskatās ne pēc dārgakmeņa, bet īstena padomju laika ciema ar pāris blokmājām. Ielīkumojam arī Lamiņos, kur pie baznīcas kā laša ikri spīd koši oranži pīlādži. Svētā Jura katoļu baznīca ir ļoti skaista. Kad blakusesošajā Dzirciema internātskolā apvaicājos par iespēju iekļūt baznīcā, spilgti violetus un sarkanus krūšturus tirgodamas vietējās dāmas laipni pastāsta, ka draudzē ir trīs cilvēki un dievkalpojums notiek divreiz gadā. Vienreiz Ziemassvētkos, otrreiz — kad sanāk. Mācītājam neesot laba veselība.
Noteikti Lamiņos apskatiet kastaņu aleju! Tā bruģēta maziem, spīdīgiem kastaņiem. Pat fotogrāfs, kuram tuvu 70 gadiem, teica, ka kaut ko tādu redz pirmoreiz dzīvē, un nebija ne atraujams no iemūžināšanas.
Vecais un sirmais
Esam nokļuvuši pie dižozola. Neesam vienīgie viesi. Sudrabotā Audi atbraucis kāds pāris no Talsiem. Abi sēž auto un ēd belašus. Ko tad tā no Talsiem darbdienā pie dižozola? "A kāpēc ne? Skaisti!" atsmej kungs. Dāma skatienu novērš.
"Nu, sveiks, vectētiņ," pliķējam dižozolu. Sastīpots, atbalstīts ar stutēm, ar koka jumtu uz zibens saspertā stumbra. Žuburi ir rētu rētās. Vecs vīrs. Veca, raupja baravika. Par skaistu viņu nevarētu dēvēt. Toties zīles! Klājiens! Mēs, protams, ap cienījamo kungu ķeramies un mērām, cik cilvēku vajadzētu, lai to apkamptu. Mums sanāca, ka vajag 10. Ne velti zīme pie ozola vēsta — "Resnākais dižozols Austrumeiropā". To apliecina arī gide Zaiga Bogdanova. Latvju dižozola konkurents esot ap 9,6 m resnais Stelmužas ozols Lietuvā, Zarasi rajonā, un lietuvieši bieži savās publikācijās apgalvojot, ka tas ir resnākais ozols Baltijā. Lai domā vien, toties pie Kaives dižozola bijušas tādas diženības kā Vaira Vīķe-Freiberga un Vija Artmane.
Gribas izkustēties. Jāuzkāpj kādā kalnā! Tuvākais ir 85,1 m augstais Kāres kalns. Brīnums, kā tas vēl nav kļuvis par slēpošanas kūrortu, zinot latviešu vēlmi nolaisties no katra paugura. Apstādinām pastnieci, kura parāda virzienu. Kalns nemaz nav kalns. Tas izskatās kā krāteris. Vietējie stāsta, ka kalns pārvērsts par karjeru. Lai nu kā, skats no tā ir plašs un atbruņojošs. Gribas skriet un skaļi dziedāt. Un es to daru. Palēkdamās! Fotogrāfs gaida sauli un nav dabūjams prom. Jo ir tā vērts. Saule met starus te uz svaigiem arumiem, te jaunajiem un zaļajiem ziemājiem, kas sudraboti mirdz. Pamalē drūzmējas zili putukrējuma mākoņi un vienubrīd sauli nozog. Vilhelmam Purvītim te patiktu. Nesačakarētu ainavu bez skābsiena ruļļiem un pamestām fermām Latvijā ir tik maz.
Dažkārt šķiet, ka Latvija ir ozolu un novadpētniecības muzeju Meka. Koka rūķi, dižakmeņi, dabas takas. Mums vairāk ir pilskalnu un pilsdrupu nekā piļu. Bet, ja māk smalki un prātīgi just, tad tā nešķiet. Tad dzird čunčiņa dziesmu, skrien pa pliko kūpošā ezerā. Laivo, kūpina zivis, jāj ar zirgu gar jūru un izrunājas līdz sirds dziļumiem ar cilvēku, kurš pieturā gaida autobusu. Tad ir tā kā man pēc šī ceļojuma: reibums no svaiga gaisa tāds, ka šķiet, rokās vajadzētu būt tukšai šampanieša glāzei. Latvija, zini ko? Tu esi visskaistākā. Tu man patīc. Ļoti, ļoti.
***
Kaives dižozols kā dzīvē
Apkārtmērs: 10,26 m, augstums: 18,0 m Vainaga projekcija: 250 m² Zaru garums: līdz 13,7 m
Vecums: 800—1000 gadu