"Kad balodis atgriezās šķirstā ar olīvkoka lapiņu knābī, Noass zināja, ka plūdi beigušies un drīkst izkāpt," mikroautobusam pieripojot pie Hor Virapas klostera, mūsu pavadone — pievilcīgā armēniete Marina — atgādina Vecās derības stāstu un pie viena pabrīdina, kādēļ tūlīt riņķī sāks spietot vietējie pusaudži ar baložiem rokās.
IV gadsimtā celtais klosteris atrodas 200 metru no Turcijas robežas, Ararata pakājē. Saskaņā ar Bībeles versiju pēc Lielajiem grēku plūdiem tieši šajā kalnā piestājis Noasa šķirsts. Šo stāstu un jo īpaši fragmentu par labās vēsts nesēju veiksmīgi ekspluatē vietējie bērneļi. Viņi piedāvā par pāris dolāriem nopirkt samtainu, baltu balodi un pie klostera palaist gaisā. Tas piepildīšot tobrīd izteiktu vēlēšanos.
Mēs pasmaidām un paņemam dažus, jo zinām, ka piepildīsim arī kādu tumsnējo zēnu vēlēšanos: viņi saņems naudu, bet pēc kāda laika pieradinātie putni atgriezīsies atpakaļ mājās un atkal tiks "pārdoti" laimi pērkošajiem tūristiem. "Armēņi ir centīgi un izmanīgi uzņēmēji," pasmaida arī Marina.
Zaudētais lepnums
Armēnijas un Turcijas robeža politisku nesaskaņu dēļ gadiem ilgi ir
slēgta, tādēļ par kāpšanu armēņu lepnumā — Araratā — nemaz nav
vērts domāt, lai gan atrodamies tam pavisam blakus. Taču cēlo
kalnu, kas 1921.gadā nonāca Turcijas īpašumā, no Hor Virapas
klostera var aplūkot visā krāšņumā. Patiesībā piecus kilometrus
augstais Ararats ir tik iespaidīgs, ka tā sniegoto cepuri var
redzēt gan no galvaspilsētas Erevānas, gan daudz attālākiem
Armēnijas nostūriem. Iespējams, tādēļ armēņiem tik ļoti sāp, ka
viņi zaudējuši savu nacionālo simbolu. Viņi nevar pieskarties tam,
ko redz ik dienu, un daudzu vietējo balsī dzirdama gandrīz bīstama
apņēmība kādu dienu kalnu atgūt.
Taču armēņi nav vardarbīgi. Viesmīlīgi un salīdzinājumā ar tālāk dienvidos dzīvojošām tautām pat atturīgi. Viņu kultūra dziļi sakņojas kristietībā, un tas redzams ik uz soļa. Gan kā Bībeles stāstu rekonstruējošie baložu tirgotāji, gan arī seni kristiešu manuskripti muzejā.
Armēnija bija pirmā valsts pasaulē, kas ar valdnieka Trdata III rīkojumu kristietību pasludināja par oficiālo reliģiju. Tas notika 301.gadā, tādēļ šajā zemē ir daudz senu baznīcu un klosteru, kas arī ir galvenie tūrisma apskates objekti. Piemēram, Ečmiadzins — viena no vecākajām kristiešu baznīcām pasaulē. Tā būvēta 303.gadā virs pagānu uguns altāra. Apmeklēšanas vērts ir arī klintī izcirstais Gegharda klosteris, kas tapis V gadsimtā. Ansamblī, kas sastāv no viena virszemes un trīs pazemes dievnamiem, reiz glabājies šķēps, ar kuru ievainots krustā sistais Jēzus Kristus.
Atšķirīgi, bet līdzīgi
Lai arī armēņi ārēji mums nepavisam nav līdzīgi, abu tautu vēsturē
un pasaules skatījumā ir daudz kopīga. Gan latvieši, gan armēņi
nelaiž garām izdevību pasūdzēties par skarbo pagātni un lielvaru
pārestībām. Osmaņu impērijas īstenotais genocīds pret armēņiem ir
īpaši sāpīga tēma, un, runājot par to, pārvēršas pat
visdzīvespriecīgākie Aizkaukāza republikas iedzīvotāji. Armēņus var
saprast, jo piespiedu pārvietošanā uz tuksnešainu apvidu ne tikai
gāja bojā vairāk nekā miljons cilvēku, bet daļa tautas izklīda
pasaulē. Tādēļ šodien spēcīgas armēņu kopienas ir gan Rietumeiropā,
gan ASV. Pavisam ārzemēs dzīvojot astoņi miljoni armēņu jeb gandrīz
trīsreiz vairāk nekā dzimtenē.
Savā ziņā tagadējā Armēnijas paaudze var būt pateicīga par šo vēstures pavērsienu. Daudzi strādīgie priekšteči Rietumos izsitušies un kļuvuši turīgi, tādēļ var atļauties pabalstīt savus radiniekus dzimtenē. Kāds ārzemēs dzīvojošs miljonārs par savu naudu remontē ceļus, citi starptautiskajās izstādēs pērk armēņu kultūras vērtības un dāvina tās dzimtenes muzejiem. Šī iemesla dēļ Armēnija pamazām kļūst par civilizētu valsti. Piemēram, šoseja uz Hor Virapas klosteri ir apbrīnojami laba, un arī Sevana ezera krastā "izaugušās" viesnīcas līdzinās Rietumeiropas atpūtas vietām.
Tomēr atšķirībā no Latvijas armēņiem senajos laikos bija varena pagātne. Viņu valsts ar nosaukumu Lielarmēnija pastāvēja Mazāzijā no 189.gada p.m.ē līdz 387.gadam. Lielāko varenību tā sasniedza 95.—56.gadam pirms mūsu ēras valdnieka Tigrana II laikā, kad valsts teritorija pletās no Kaspijas jūras līdz Vidusjūrai. Arī Erevāna ir stipri vecāka par Rīgu — tā dibināta 782.gadā pirms mūsu ēras. Tiesa, senatnīguma noskaņu tur ir pamaz, un Erevāna vairāk izskatās pēc tipiskas padomju pilsētas, kurā neatlaidīgi iespiežas kapitālisma atribūti.
Skaists kodols, bet malas...
Izmetot pirmo loku pa Armēnijas vienīgo lielo pilsētu, acīs "duras"
spēcīgais kontrasts starp sakopto centru un vienkārši
katastrofālajām, nolaistajām nomalēm, kur pilsētnieki ielas malās
tirgo pusotra litra plastmasas pudelēs iepildītu veļas balinātāju
un tuvējos dārzos saplūktos augļus un ogas. Nožēlojamo ainu
apstiprina statistikas dati — Armēnijā vidējā alga ir ap 120
latiem. Tagad pa īstam saprotu rietumniekus, kuri šausminās par to,
kā mēs varam izdzīvot Rīgā. Erevānā pārtikas un degvielas cenas ir
gandrīz tikpat augstas kā Rīgā, tādēļ atliek vien pabrīnīties, kā
viņi "savelk galus".
Galvaspilsētā galvenā ļaužu pulcēšanās vieta ir greznais Republikas laukums, kur ik vakaru var noskatīties muzikālo strūklaku uzvedumu. Šķiet, ka muzikālais pavadījums tur ir nemainīgs, taču skats ir pietiekami pievilcīgs, lai piesaistītu ārvalstu tūristus un pilsētniekus. Kā jau dienvidu valstīs, šeit izklaides līdz vēlai naktij darbdienās ir normāla parādība, tādēļ par garlaicību būtu grēks sūdzēties.
Īpašs stāsts Armēnijā ir par vīriešu skaistāko rotu — automašīnu. Armēņi acīmredzot vēl nav pārslimojuši "zīmēšanās" kāri un, spītējot ierobežotajai rocībai, izrādās, kā prazdami. Erevānā dominē Krievijā un pat PSRS ražotās automašīnas, taču tās nereti ir pārveidotas līdz nepazīšanai. Ielās bieži sastopams krievu bezceļnieks Ņiva, kas uzsēdināts uz tādiem vieglmetāla diskiem, kādus varētu apskaust Porsche džipu īpašnieki mūsu platuma grādos. Šī izvēle ir saprotama, jo ielas Erevānas nomalē ir tikpat briesmīgas kā iebrauktuves Purvciema pagalmos. Taču pavisam komiski izskatās 80.gadu BMW un veci žiguļi, kas "apdarināti" ar dzelžiem, lampiņām un diskiem vismaz pašas mašīnas vērtībā.
Sargies auto!
Tie, kuri pabijuši Kaukāza republikās vai arābu valstīs, var
aptuveni nojaust, kāda satiksmes kultūra valda Armēnijā. Tā ir
katastrofāla. Šķiet, tikai paši iezemieši pārzina lokālos
noteikumus un spēj prognozēt, kurā brīdī kāds no labās joslas
griezīsies pa kreisi vai pārkārtosies citā rindā, jo brīdinājuma
signālus īsti dienvidnieki nelieto. Gājējiem ieteicams spert kāju
uz pārejas tikai pēc pārliecināšanās, ka auto pie sarkanās gaismas
patiešām ir apstājies, jo armēņi var arī uzbraukt cilvēkam, ja tas
atrodas uz ielas.
Satiksme ir nepatīkamas ziņas individuālajiem ceļotājiem, jo, lai arī Erevānā automašīnas var noīrēt, braukšana pa galvaspilsētu ārzemniekam varētu būt pārlieku smags izaicinājums. Vēl sarežģītāku pārvietošanos pa kalnaino zemi padara tas, ka Armēnijā auto apdrošināšana vēl nav ne obligāta, ne pārāk iecienīta. Tas nozīmē, ka avārijas gadījumā būs jāskaidrojas un jāmēģina vienoties, kurš kuram un cik maksās. Parasti vietējie to mēģina izdarīt, pirms nav ieradušies kārtības sargi, jo tad nākoties maksāt arī tiem.
Ja ceļojuma plānos ietilpst tikai Erevānas apskate, tad optimālākais pārvietošanās veids ir taksometrs. Par spīti aptuveni 70 santīmu litrā dārgajam benzīnam, tas galvaspilsētā ir lēts. Brauciens cauri puspilsētai maksā ap pusotru latu, turklāt Armēnijā ir plašas iespējas atcerēties padomju laikus. Piemēram, par pārvadātāju izvēloties kādu sarūsējušu žiguli vai volgu.
Ja jābrauc ārpus pilsētas, tad gan vēlams meklēt auto ar vai bez šofera, jo pārvietošanās sabiedriskajā transportā, kas mēdz būt arī 40 gadu veci Paz autobusi, karstumā nav vispatīkamākā izklaide. Tomēr tā ir Armēnijas ikdiena. Un, šķiet, nav labāka veida, kā iepazīt vietējo dzīvi, kā vien iejukt pūlī. Pat ja tas nozīmē braucienu sen aizmirstos transporta līdzekļos.
Autors bija aviokompānijas airBaltic viesis