Cik daudz rotaļlietu vajag bērnam?

lētas mantas, kyuras būtu vērts pirkt, līdz 3 gadu vecumam vispār nav.

Es vairāk sliecos piekrist Alises mammai- bērnudārzniekiem dārgas mantas nevajag. Līdz gadiņam- diviem, tad gan labāk nopirkt pāris labas, kvalitatīvas un drošas mantas, nekā simts mēslus, kuri var apdraudēt sīkulīša veselību un pat dzīvību. Turklāt mazuļi vairāk pieķeras mantām un stipri sanervozējas, ja nav pa rokai ierastais apzelētais plastmasas radījums. Vēlāk- sākumskolniekiem- tad jau jāskatās individuāli. Ir tādi, kam mantas ātri apnīk un tiem var arī netērēties. Ir tādi, kas ļoti rūpīgi un uzmanīgi apietas ar savām mantām un ļoti pieķeras tām, tad var arī mazāk, bet dārgākas un kvalitatīvākas pirkt. Kas attiecas uz grāmatām, tad būsim reālisti- ne jau bērniem mēs tās pērkam, bet sev. Ar cerību, ka bērns tās lasīs vai varēsim viņam lasīt priekšā. Rūgtā patiesība ir tāda, ka grāmatas aiziet nebūtībā. Jā, protams, vienmēr būs izņēmumi, kas cītīgi pārlasīs vecāku un vecvecāku grāmatplauktus, bet lielākā daļa tomēr virtualizējas un ir jārēķinās, ka pavisam tuvā nākotnē lasošu cilvēku būs ļoti maz. Cilvēki meklēs internetā tikai šobrīd nepieciešamo informāciju, nevis tērēs laiku sēžot pie kāda konkrēta garadarba. Un nevajag moralizēt. Tāda reiz ir evolūcijas gaita un jo ātrāk to pieņemsi, jo ātrāk spēsi izmantot jaunradītās priekšrocības.

Grāmata var būt arī rotaļlieta. Mūsu laikos grāmatas ir pieejamas arī rotaļlietu veidā un visdrīzak tieši tādu arī mazais trīsgadnieks bija iekārojis. Ne jau Ļeva Tolstoja kopotos rakstus. Ir grāmatas, kurās iekšā ir visādi dzīvnieciņi, pīkstuļi, telefoni, pulksteņi un dažādas citas rotaļlietas. Par grāmatām tās sauc tikai formas pēc, bet patiesībā tās IR rotaļlietas.

Grāmata NAV rotaļlieta. Sāksim ar to.

Nu, mana pieredze tāda, ka grāmatas nopirkt neatsaku tad, ja uzskatu par estētiskām: riebjās man tās nezināmas izcelsmes tulkojumu haltūras ar bezformas spīdīgām bildēm! Pērku bērniem klasiku (Kronenbergs, Aspazija, Baltvilks, Kestners u.c.) un no man nezināmiem autoriem kaut ko, kas estētiski ilustrēts, gaumīgi iesiets. Tā kā pats arī visai daudz pērku grāmatas mājas bibliotēkai, tad puikas (sākumskolas skolnieki) jau ielāgojuši, kas ir labs un vērtīgs, bet kas ir sēnalas un kauns būtu tādas pat rokās ņemt. :)))

Varbūt mazais bija noskatījis grāmatu par latiem 10 :( Man pašai žēl, kad cenšos iestāstīt, ka tās dārgās, skaistās grāmatas nebūs viņam īsti piemērotas un vilinu uz lēto galu, kas arī nekāds lētais jāteic nav. Raksts ineresants. Vecāki audzina bērnus tā, kādi ir paši. Cits spēlējas ar čiekuriem un ir laimīgs, cits piepērk pilnu māju. Kad mazie izaug, pirkšanas stils droši vien nemainās, tikai mantas mainās.

Piekrītu pirmajiem diviem komentāriem. Man, kā ekonomistam pēc izglītības un amata, smaidu izsauca tādu vārdu savienojumu lietošana kā "investēt rotaļlietās" un "ieguldīt drēbēs". To es saucu par Enron grāmatvedību - izdevumus uzskatīt par investīcijām, ieguldījumiem. Šovakar iešu uz rimčiku investēt tualetes papīra ruļļos. ;-)

Patiešām, pirmā epizode ir absurds!! Kā var salīdzināt grāmatu ar rotaļlietu; kā var teikt, ka grāmatu nevajag, jo istaba pilna ar mantām!! :(

Nav pareizi rakstu par rotaljlietaam saakt ar staastu, ka beerns luudz mammai graamatu, jo graamata nav rotaljlieta. Es pieriitu, ka beernam nevajag daudz rotaljlietu, bet graamatas es tomeer pirktu tik, cik vinjsh grib, lai tikai lasa. Muusdienaas tachu ir tik gruuti piedabuut beernu pie lasiishanas, jo ir dators, televizors utt. Ja vinjsh pats grib lasiit, kas tad var buut labaak?