Otru putnēnu nācās atdot labās rokās - mūsu apsardzes priekšniekam
un lielam putnu mīļotājam Aivaram, jo pēkšņi Cīps savā bērnelī
saskatīja konkurentu un sāka viņu iekaustīt.
Izšķīlās četrīši
Cīps un Pipinella, palikuši būrī divatā, laiku velti netērēja. Biju
gan stingri nolēmusi - vairs nekādu olu, nekādu bērnu! Taču
Pipinella stūrgalvīgi turpināja dēt oliņas gan barības traukā, gan
zaļajā salātu lapā. Kolēģi smējās - nu es varot cept omletes vai
taisīt gogel mogel. Neizturēju, padevos mīlestībai un atkal iekāru
būrītī ligzdiņu. Cīps tūlīt pat ķērās pie būvniecības. Viņš cītīgi
vāca un nesa ligzdiņā speciālo celtniecības materiālu putniem, ko
nopirku zooveikalā, un ligzdiņā citu pie cita kārtoja dzīparu pa
dzīparam. Tikmēr Pipinella jau gulēja Cīpa sagatavotajos pēļos.
Laiku palaikam abi mīlnieki sēdēja ligzdiņā, cieši piespiedušies
viens otram. Taču visbiežāk viņi vecāku pienākumus taisnīgi dalīja
uz pusēm - kad Pipinella izlidoja paknābāt graudiņus, padzert ūdeni
vai izvannoties, uz oliņām sēdēja Cīps. Pēc brīža viņi mainījās
vietām. Cīpam pīpaužu nebija. Visu brīvo laiku viņš nodarbojās ar
ligzdiņas siltināšanu. Sākām jau šaubīties, vai mājiņā vispār vēl
būs kāds kvadrātcentimetrs brīvas telpas.
Cik oliņu ir ligzdiņā? Dzīvojām lielā neziņā. Viendien pat atnesu līdzi kabatas lukturīti, bet mājoklītī bija tumšs kā akā. Pagāja nedēļa, otra. Trešajā kolēģis Māris Diņģelis no rīta mani sagaidīja ar vārdiem: "Apsveicu, ligzdā ir četrīši!" Brīdī, kad abi vecāki ieturējuši brokastis, Māris saskaitījis četrus augšup pavērstus, plaši atplestus, ēdienu pieprasošus knābīšus.
Pagāja vēl pusotra nedēļa. Vecāki vairs tik cītīgi ligzdiņu neapmeklēja, tik vien pielidoja, lai mazuļus pabarotu. Mums atlika vien brīnīties - kā viņi zina, kurā knābī dienišķā maizīte ielikta, kurš putnelis vēl ir bešā? Jaunuļi - brašuļi jau sāka snaikstīt galviņas ligzdas lodziņā. Viņi cītīgi pētīja dīvaino pasauli un pamazām riktējās uz lidošanu. Bail, bet spārnus izplivināt - ai, kā gribas! Mājiņā taču vairs nav kur apgriezties, dzīvo gluži kā komunalkā - cits citam uz galvas.
Baltas kā pērlītes
Beidzot tas brīdis bija klāt - divu dienu laikā putneļi cits aiz
cita "izbira" no ligzdas. Priecājāmies - tik mazi un jau lido! Tik
mazi, bet uz zariņa jau dūšīgi žonglē! Spriedām, vai kāds no mums
varētu ar vienu kāju stāvēt uz šauras laipas un cītīgi vicināt
rokas? Viņi var! Tik pašpārliecināti par savu varēšanu. Izpleš
spārnu kā vēdekli un stāv. Izpleš otru un atkal stāv. Gadījās -
kādam kāja paslīdēja. Blaukt! - un putnelis nomaucās lejā ar
degunteli tieši barības šķīvi vai dzirdinātavā, taču - jaunībā jūra
līdz ceļiem, vai ne?
Tagad visiem saku - man ir meitu māja, jo no mazajiem putnēniem trīs ir sieviešu dzimtes, baltas kā pērlītes. Ceturtais ir puišelis. Tam pēc mēneša vaigi kļūs oranži, spārni raibi. Meitiņas paliks baltas kā līgaviņas. Māris smejas - lai es jau laikus liekot avīzē sludinājumu - pavairoju un pārdodu amadīnus! Ne, ne, svešās rokās mūsu auklējumu nedošu. Šie putni ir īpaši. Mūsējie. Gaidīti, loloti un apčubināti. Rūpes par viņiem paņem laiku, bet rada arī lielu prieku. Raksts nerakstās? Paceļu galvu, paskatos uz putniem, paklausos viņu vīterošanā un saprotu - dzīve jādzīvo vieglāk! Dažu brīdi, kad mazie uzstājīgi pieprasa barību, šķiet, ka dzīvojam Austrālijā - mazie brēkuļi pieskandina visu plašo redakciju. Pārliecināmies, ka putnu pasaulē ir tāpat kā pie cilvēkiem - kurš skaļāk brēc, tam vairāk tiek. Bet galu galā paēduši ir visi.
Nu vairs neesmu iesācēja putnkopībā. Vēroju Cīpu un Pipinellu. Viss sākas no gala - viņi tā mīlīgi vien kopā spiežas, viens otram visas spalviņas ar knābīti izbužina. Gluži "putniski" atkal sāku bažīties - vai gaidāms jauns demogrāfiskais sprādziens? Hm, tā gluži tas nebija iecerēts.