Esam kļuvuši izglītoti - pirms iegādājamies, piemēram, pienu vai krējumu, noskaidrojam, cik daudz tauku tie satur. Izvēloties jogurtu, ņemam to ar veselīgajām bifidobaktērijām. Tomēr pārliecināties, vai tiešām esam nopirkuši to, ko vēlējāmies, reizēm ir pat neiespējami. Ja pēc garšas un konsistences vēl var noteikt, vai iegādāts vājpiena vai pilnpiena biezpiens, tad, atverot jogurta trauciņu, nespēsim ieraudzīt, vai tajā ir visas veselīgās sīkbūtnes, kuras minētas marķējumā.
Vai varam uzticēties informācijai par produkta sastāvdaļām un enerģētisko vērtību - šādu jautājumu Latvijas Universitātes telpās rīkotajā Zinātnes kafejnīcā par pārtikas nekaitīgumu uzdevu ekspertiem. Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Pārtikas centra direktors Gatis Ozoliņš uzsvēra, ka galvenā atbildība par pārtikas produktu sastāvu un kvalitāti ir ražotājam. To nosaka gan vietējie, gan Eiropas Savienības normatīvie akti. Neviena pārbaudes institūcija nespēs izkontrolēt, vai, piemēram, visā valstī nopērkamie siera rituļi, maizes klaipi ir pagatavoti tā, kā konkrētais ražotājs norādījis produkta receptē. Nav arī standartu, kas noteiktu, ka, piemēram, visām doktordesām jābūt pagatavotām pēc viena parauga.
Uz ražotāja sirdsapziņas
Ražotājam pašam ir jāizstrādā iekšējās kontroles sistēma, kas spēj garantēt, ka tiek ievērotas noteiktas tehnoloģiskās prasības un pircējs saņems to, kas produkta marķējumā rakstīts. PVD uzdevums neesot kontrolēt sastāvdaļas un kalorijas, bet gan novērtēt riskus, ko var radīt kāda no pārtikai pievienotajām vielām vai produkta neatbilstīga kvalitāte, un ziņot par atklātajiem pārkāpumiem patērētājam. Katru gadu PVD inspektori izlases kārtā pārbauda konkrētu produktu sastāvu, taču valstij nepietiktu līdzekļu, lai laboratoriski pārbaudītu katra uzņēmuma ražojumus, analizētu sastāvdaļu proporcijas. Ja patērētājs vēlas, viņš var veikt analīzes par savu naudu, taču pārtikas jomā ir vismaz 200 analīžu veidu un ne visas iespējams veikt Latvijā. Tiesību akti paredz, ka īpašā valsts uzraudzībā ir zīdaiņu pārtika, kā arī diētiskie, celiakijas, diabēta slimnieku uzturam paredzētie produkti.
Atklāj arī bīstamas vielas
Ārkārtas pārbaudes tiek rīkotas tad, ja saņemtas sūdzības par konkrēta produkta kvalitāti. Uzmanības centrā ir arī no ārvalstīm ievestā produkcija - piemēram, decembrī PVD konstatēja neatļautu konservantu Vācijā ražotajos sarkano lašu ikru konservos. Lai gan konservanta daudzums nevarēja radīt draudus patērētāju veselībai, PVD uzdeva izplatītājam izņemt šo produktu no tirdzniecības.
Pirms Ziemassvētkiem PVD inspektori Indijas izcelsmes garšvielā kurkuma atklāja neatļautas krāsvielas, kuras parasti izmanto, lai tonētu plastmasas izstrādājumus. Par laimi, piesārņotais produkts tirdzniecībā nenonāca.
Tomēr mēs nekad nevarēsim būt pavisam pārliecināti, ka ēdam tikai veselīgu un nekaitīgu pārtiku, kā arī ar konkrēto produktu esam uzņēmuši līdz simtdaļām precīzu kaloriju sastāvu. Ikdienā jānotic gan vietējo, gan ārvalstu ražotāju godprātībai un jāmierina sevi ar domu, ka sīvā konkurence neļauj ražotājiem krāpt patērētāju.
Atļautās devās E nekaitē
Jebkura viela var izrādīties inde, ja to lieto pārmērīgās devās. Pat tīrs ūdens var būt kaitīgs, ja to dzersim par daudz. Sabiedrībā daudz diskutēts par pārtikas piedevām jeb E vielām, kuras produktiem pievieno gan garšas un krāsas uzlabošanai, gan lietošanas termiņa pagarināšanai. Mūsdienās pārtikai var pievienot gan dabiskas, gan sintētiski radītas vielas, kas aizstāj dabiskās, piemēram, citronskābi. Uztura speciālisti, atzīst, ka šīs vielas nav jāuzskata par kaitīgām, ja vien netiek pārsniegtas to pieļaujamās pievienošanas devas, kuras arī tiek stingri regulētas ar normatīvajiem aktiem.
Lai nepārsniegtu E vielu pieļaujamo diennakts devu organismā, patērētājiem vajadzētu izvairīties viena veida produktus lietot pārmērīgos daudzumos vai regulāri. Tas attiecas, piemēram, uz zivju lietošanu uzturā. Tā kā jūras un okeāni ir piesārņoti, zivis var saturēt ne vien vērtīgās taukskābes, bet arī dioksīnu vai benzopirēnu - vielas, kas var veicināt vēža šūnu attīstību. Teorētiski tirdzniecībā nevajadzētu nonākt saindētām zivīm. Taču, ja mūsu ēdienkarte diendienā sastāvēs tikai no zivīm vien, iespējams, kaitīgās vielas organismā pamazām uzkrāsies, tāpēc zivju produkciju iesaka lietot uzturā ne biežāk kā pāris reižu nedēļā.
Nav arī pamata uzskatīt, ka vietējā produkcija būtu veselīgāka un nekaitīgāka par importēto. Nekaitīguma kritēriji attiecas kā uz vieniem, tā otriem, un reizēm arī Latvijā audzētos dārzeņos un augļos atklāj piesārņojumu ar nevēlamām vielām.
Rakstam konsultēja arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes pētnieces Daiga Kunkulberga un Evita Straumīte. Par E vielu klasifikāciju informēja Pārtikas centra direktora vietniece Dace Šantare.
***
Vai informācijai uz etiķetēm var ticēt?
Lolita Neimane, dietoloģe:
Nav absolūti nekaitīgas pārtikas - viss atkarīgs no mērenības ievērošanas ēšanā. Pirms pāris gadiem Latvijas Dietologu asociācija veica pētījumu, kurā pārbaudīja, vai uz sieriem marķējumā norādītais tauku saturs atbilst realitātei. Rezultātā nobīdes atklājās gan vienā, gan otrā virzienā. Tas nozīmē, ka ne vienmēr varam paļauties uz marķējumā norādīto informāciju. Ja, rūpējoties par slaidumu, sieru lietosim nelielās devās, tad nebūs tik izšķirīgi, vai tā tauku saturs ir 20 vai 30 procentu. Tomēr der sekot līdzi informācijai gan par produkta kaloriju skaitu, gan arī tā tauku saturu, pievienotā cukura un sāls daudzumu. Pat doktordesa, kas jau nosaukuma dēļ vien šķiet veselīgāka par citām desām, mēdz būt piebāzta ar taukiem.