Dziļa meža mājas augstākā pilotāža

Pie Bikstiem nobraucot no A9 šosejas, līkumojot garām laukiem un pagurušām mājām, pa meža ceļu aizbraucam līdz Auces novada Ieviņām. Pretī, skaļi riedami, skrien suņi – no skata iespaidīgi, bet astes tiek kulstītas lielā gaidīšanas priekā. Kopā ar Sarmīti Lusti pie atbraukušajiem nāk arī diža auguma ķēve, tai blakus kā pielipušas soļo kazas un aitas, arī kaķi. Saimniece stāsta: "Mums meža vidū nekas nav jāgādā, viss – sēnes, ogas, pieklīduši suņi un kaķi – rodas kā pats no sevis." Viņa padzirda zirgu ar ūdeni no akas, un dodamies raudzīt mājas seskus.

Dabasbērni

Dzimtas māju vēsture sākas 1918. gadā, kad uz šejieni pārcēlās mežsargs Grīvitu Ernests ar sievu Mariju. 1936. gadā vecās mājas vietā tika uzceltas Ieviņas. Ernestam un Marijai bija trīs bērni. Jaunākais no viņiem bija Ansis. Sarmīte Luste ir Anša meita, viņa dzimusi Rīgā, bet ar sirdi vienmēr bijusi Ieviņās. Abiem ar vīru Valdi ir dēli Krišjānis, Ernests un Jēkabs. Pirms diviem gadiem ģimene atstāja Ernestam Rīgas māju un ar visu kustamo īpašumu – seskiem, suņiem un kaķiem – pārcēlās uz šejieni. Jāpiebilst, ka Sarmīte ir biedrības Klubs Seskumīlis valdes priekšsēdētāja, un ar seskiem viņa saistīta vismaz divdesmit gadu. Sarmīte apgalvo, ka "cilvēkam līdz seskam ir jāizaug, jo ņiprais ģimenes loceklis ir dzīvniekmīļa augstākā pilotāža".

Mājas otrajā stāvā plašā telpā gar vienu sienu novietoti ērti būri. Istabā valda nāsīm nepierasta medaini salda sesku smaka. Sarmīte izšauj klasisko dzīvniekmīļu jociņu "Kad man bija trīs seski, biju normāla!". Mēģinu saskaitīt, cik būros ir sesku, bet neizdodas.

Latvijā seski par modes dzīvniekiem kļuva ap 2000. gadu, kad sākās īsts sesku bums. Rezultāti nebija iepriecinoši. Sarmīte saka: "Sesks joprojām ir dabasbērns. Ja cilvēks par šo dzīvnieku neko nav uzzinājis, tikai skandina – gribu, gribu!, ja neiemīl viņu, sesks kļūs par īstu slogu."

Klausoties mājasmātes stāstījumā, saprotu, ka ar skaistā kažociņa īpašnieku ir kā ar jēlu olu: "Māja jāpadara seskam droša. Ņiprulis jāpieskata kā mazs bērns, citādi ielīdīs katrā šķirbā vai izkritīs pa logu, izraks puķpodus vai izveidos alu dīvāna apšuvumā!"

Sesks esot diezgan jutīgs veselības ziņā. Ar viņu bieži notiek dažādi negadījumi, dzīvnieks ir ļoti uzņēmīgs pret infekcijām. Seskam ir ātra vielmaiņa, tāpēc, tiklīdz saimnieks konstatē ko neierastu vai aizdomīgu seska uzvedībā, nerunājot par vemšanu, caureju vai temperatūru, nekavējoties pie veterinārārsta!

Ja dzīvnieks nav sirdij tīkams, mūsdienu komfortu alkstošajā pasaulē ņemšanās ar sesku bieži vien kļūst par apgrūtinājumu. Apnikušos seskus cilvēki bezatbildīgi dāvina, pārdod, izmet uz ielas. Vismaz 2/3 sesku savas dzīves laikā maina saimnieku 3–4 reizes, jo pie mazākajām neērtībām cilvēki no viņiem steidz atbrīvoties. Nopietni audzētāji sesku kucēnus pārdod, izvērtējos jauno saimnieku zināšanas, noslēdzot pirkšanas un pārdošanas līgumu un seskus čipējot. Tikmēr sludinājumos var nopirkt arī nesocializētu sesku, kas kodīs, skrāpēs un visbeidzot tiks izmests uz ielas. Sarmīte stāsta: "Klubā Seskumīlis ir vesels arhīvs ar stāstiem par pamestajiem seskiem, kas, pateicoties kluba biedru pašaizliedzīgajai darbībai, atraduši labas mājas."

No izglābto sesku arhīva

Pa vienam vien Ieviņās saradušies cilvēka bezatbildības un nevērīgās attieksmes upuri. Līdzās pašas mīļajiem "bērniem" no Ungārijas pie Sarmītes labi jūtas gan no Krievijas kažokzvēru audzētavas atvestie Dillī Dallī un Jegors, gan kādā mašīnas motorā atrastā Debra ar norautu astes galiņu, gan Dobelē ceļa grāvī pamanītie sabraukta seska mazuļi Bilbo un Bomburs, kuri izbaroti ar knupīti, gan meža sesks Mežulis, kuru uz ceļa notrieca mašīna. Sarmīte sesku sadakterēja un palaida atpakaļ dabā. Cits gadījums – nesen Imantā sesks sakoda bērnu un māte izmeta dzīvnieku pa logu. "Braucām, mēģinājām noķert, bet viņš jau bija noķerts un pārdots tālāk cilvēkam, kas pat nezināja, ar ko sesks jābaro, nerunājot par seska uzvedību. Viņš būtu nākamais sakostais. Sadzinām pēdas, un tagad Šoko dzīvo sesku pazinēju ģimenē Siguldā, ir ļoti mīļš un pat nedomā nevienam kost."

Bez pieķeršanās seskiem, bez Sarmītes pieredzes un zināšanām šie visi jau būtu uz mākoņa maliņas. Sarmīte ir gandarīta: "Man te ir audzētava – saudzētava. Es iestājos par seskiem, un biedrība Klubs Seskumīlis dara visu, lai izglābtu cilvēkiem apnikušos vai jau izmestos seskus."

Uz sesku mazuļiem Klubā Seskumīlis piesakās gandrīz gadu iepriekš. Klubs katru pavasari rīko lekciju jaunajiem mājas sesku saimniekiem. Lekcijas apmeklējums dod priekšroku cilvēkam, kurš piesakās bezsaimnieka seska adopcijai vai vēlas iegādāties klubā seska mazuli. "Nebrīnieties, bet es daudz stāstu par to, kāpēc nevajag iegādāties mājas seskus. Nesen piezvanīja kāda māte – četrus gadus vecā meitiņa gribot sesku! Skaidroju, ka šis nav zvēriņš tik mazam bērnam, ka sesks var sakost, bet māte – nē, un viss! Es nepārdevu, bet viņa mierā neliksies un gan jau nopirks kādu sesku kucēnu pēc sludinājuma."

Visi mīļi, visi labi

Ja sirdī mīlestība uz dabu un dzīvniekiem, ar zvēruļiem var apaugt nemanot. Ejot ārā, Sarmītei rokās milzīga ķirbja puse. Uzreiz klāt gan Mistika, gan kazas un aitas. Sarmīte smej: "Jaunībā nodarbojos ar jāšanas sportu un ļoti gribēju savu zirgu. Mistiku pirms sešiem gadiem nopirku Kleistos par 50 latiem, tagad viņai jau 24 gadi, bet sprauna. Kaukāziešu jauktenīti Fēbi un taksenīti Rullīti atvedām no Rīgas mājas, bet terjerveidīgo Čupīti pagājušajā gadā atradām mežā. Vēl ir labradorretrīvers Riko – Vidusāzijas aitu suņa metiss."

Mistika draudzējās ar vistām, bet tās nomira savā nāvē, un ķēve skuma. "Braucām pirkt otru zirgu, bet mājās atgriezāmies ar Francijas punduraitu Pumu. Mazliet vēlāk Pumai piepirkām pundurauniņu Direktoru. Viņš tagad Mistikai lielākais draugs. Vēl paņēmām Holandes pundurkaziņu, bet viņa ar aitām negāja, visu laiku man pa pēdām staigāja. Tad nopirku otru kaziņu. Abas bija grūsnas. Tāda mums pagājušās vasaras raža – divas kaziņas un divi kazlēni, bet aituku pārim beidzot atskrēja pirmais jērs – auniņš Bubis."

Vēl Ieviņās ir četri kaķi. Pašiem bija melnā Kitiņa, bet šovasar sveša kaķene no meža atnesa vienu un pēc laiciņa otru kaķēnu. "Ko darīt, kur likt? Sterilizējām un dzīvojam kopā."

Sarmīte ieaugusi Ieviņās ar sirdi un dvēseli: "Te manas saknes, mežs apkārt, savas sēnes un ogas, savi saulrieti un saullēkti, savas pļavas. Kartupeļus audzēju kā permakultūru, ir kaimiņu piens, biezpiens, krējums. Vīram Valdim ir bites. Esam sākuši darboties lauku tūrismā. Auces novada pašvaldības rīkotajā konkursā Sakopts un zaļojošs novads šogad saņēmām godalgu nominācijā Veiksmīgākais tūrisma piedāvājums. Gaidām ciemiņus, rādīsim, ko pilsētas dzīve viņiem atņēmusi."