Ir teiciens - kā dzīvo, tā izskaties. Ainai Poišai bieži apgalvo, ka viņa neizskatās atbilstoši saviem gadiem. "Ko es īpašu daru?" viņa iesmejas, "neko īpašu nedaru, mēģinu izvairīties no negatīvām lietām. Taisu revīziju sevī." Tas ir viņas izvēlēts virziens veselīgam dzīvesveidam.
Aktivitātes, veselīgs uzturs?
Piekrītu apgalvojumam, ka līdz 40 gadiem cilvēki dara visu, lai veselību bojātu, pēc 40 rodas cita attieksme. Tas ir arī mans gadījums. Vingrot un interesēties, ko saka dietologi, sāku pēc četrdesmit. Pati sev situ uz pleca, ka saņēmos sākt vingrot, jo sievietes parasti netiek līdz darbībai, es tiku. Tagad gan esmu izkritusi no vingrošanas ritma, par to kauns. Sevi strostēju, bet vingroju pati.
Neizkāpjot no gultas, tā nomierinu sirdsapziņu, jo nevaru saņemties iziet ārpusē. Agrāk gāju uz kalanētiku, ārstniecisko vingrošanu, masāžu. Dakterīte iemācīja kompleksu, ko varu veikt mājās. Cenšos ieeļļot ķermeni, lai neierūsē. Pieņemt novecošanos bez panikas, tas nozīmē strādāt ar to.
Gultā?
Jā! Zinu savas vājās vietas, tās varu izstaipīt, izpurināt, lai kapilāri pamostas. Tas nav viss, ko es varētu, bet tas ir katru rītu.
Cikos sākas rīts?
Atkarībā no darba režīma. Ja ir brīvais darba režīms, tad paguļu ilgāk. Man kā pūcei viss atveras uz vakaru.
Kas vēl ir tavā rīta rituālā, lai diena būtu izdevusies?
Biju iedvesmota ik rītu pēc dušas sākt ierīvēties. Izpildu tikai minimālo programmu, ja pēc dušas ieraugu dvielīti, tad apzināti uzrīvēju ādu, piedomājot par virzieniem. Vēl visos mēnešos, kur ir burts r - janvāris, februāris, marts, aprīlis, dzeru svaigi spiestas sulas - burkānu, ķirbju.
Vai veic kādas citas aktivitātes?
Patīk garās pastaigas, tās varētu būt biežākas. Kultivēju tradīciju aizbraukt uz jūru un nostaigāt desmit kilometrus, bet piedalīšanās "Dziesmu šovā" izsit no ritma. Ja nav augstu papēžu un ja ir noskaņojums, kāpju pa trepēm. Ja ne, tad liftā.
Vai ej kājām, nevis brauc ar auto?
Taupot laiku, auto ir nepieciešamība. Tā ir pāreja, mana
laboratorija, kur varu dziedāt vai izdusmoties skaļā veidā,
sakārtot savas domas. Tur aiziet mana individuālā dzīve. Trolejbusā
to nevarētu atļauties.
Vai piedomā par veselīgu uzturu?
E burtiņus uz iepakojumiem nelasu. Neiespringstu, ja neizdodas paēst, jo man kādas (tauku) rezerves droši vien ir. Arī, ja gribu apēst kaut ko neatļautu, ēdu, bet nākamajā dienā piedomāju - vairāk padzeru ūdeni, kuņģi nepiesārņoju. Reizēm sanāk labāk, reizēm ne tik ļoti. Ēdu visu. Dzīves baudīšana ir arī dzīves gudrība. Kalpot priekšrakstiem, modes viļņveidiem - ēst veselīgi, gulēt veselīgi, tas izklausās pēc pārcilvēka dzīves modeļa, tas nav reāli. Skatos uz produktiem, lai tie būtu kvalitatīvi, neēdu pusfabrikātus, čipsus un nedzeru kolu.
Atsakos no treknām un smagām lietām. Nepārforsēju ar gaļu, bet neesmu veģetāriete. Atsakos no negulētām naktīm. Manā vecumā tas iesit baigo robu. Varu nepaēst, bet izgulēties gan vajag.
Kaitīgie ieradumi?
Nesmēķēju. Esmu to darījusi kompānijas pēc, bet neesmu bijusi
nikotīnatkarīga. Ar alkoholu neesmu uz jūs, bet ar to sarunāju,
nekad nelietoju, lai risinātu savas iekšējās problēmas.
Vai sarunā arī ar stresu?
(domā) Stresam skatos acīs, tāpat kā reizēm - bailēm. Ja tas ir, tad jāiet virsū, un tas atkāpjas. Ja par stresu sāk par daudz filozofēt, tas pārņem. Piemēram, jāuzstājas auditorijas priekšā, esmu sapringusi, jūtos neveikli. Biju domājusi, ka tā būs mazāka, bet tā ir liela. Stress. Bet, phe, cik ilgi par to domāšu? Pusminūti? Pietiek. Jāiet un jādara. Kolīdz pieņemu tādu lēmumu, stress pāriet.
Izskatās, ka nekad nenogursti?
Tā nav taisnība. Manī ir augsts atbildības līmenis pret sevi un
pienākumiem. Tas palīdz mobilizēties, kad ir slikti, kad nogurstu.
Ja redzu pienākumu nākt pie cilvēkiem, tad nostrādā līdera īpašība,
kas neļauj būt cilvēku priekšā tādai, kādu viņi no manis negaida.
Izņemot tuvus cilvēkus, kuriem varu daudz vienkāršāk atklāt savu
vājumu, nogurumu. Ja jūtu, ka nāk slimība, bet jābrauc uz kādu
semināru, kakls velkas ciet, ieraugot cilvēkus, saņemos,
imūnsistēma nāk palīgā, un jūtos gandrīz vesela, nevajag ķīmisko
tableti. Trausla robeža, varu kļūt par darbaholiķi.
Vai kādreiz pasaki stop?
Mēģinu, bet grūti pateikt nē foršām idejām.
Man svarīgi, lai nav augstas prasības pret sevi, lai paliek vieta vienkāršai dzīvošanai un baudīšanai. Neiespringstu uz visiem piedāvājumiem, ar ko cenšas manipulēt reklāma. Uzticīga sev, tas ir garīgās psihohigiēnas jautājums. Reizēm jādzīvo, kā negribu, - par godu kādai citai situācijai, bet cenšos, lai šī proporcija ir maziņa.
Zinu, kā vārdā kaut ko daru, tas ir manis dēļ, ne citu. Atmiņu kladēs agrāk rakstīja pantiņu, jaunībā nesapratām tā jēgu - dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi dzīva dzīve dzīvam der - vārdu spēle….
Pēc smagas darbadienas gultā ar glāzi silta piena?
TV ir miega zāles. Programmu piedāvājums ir tik garlaicīgs, ka miega zāles nemaz nevajag. Kad esmu nogurusi, roka automātiski pieslēdzas pie TV. Varbūt neveselīgi, bet pie TV varu aizmigt vissaldāk. Citām veselīgām instrukcijām - pastaigām pa svaigu gaisu neatliek spēka.
Kā sevi lutini?
Reizēm nedaru neko, slinkoju, čubinos, bakstos, knakstos. Atvēlu
resursus masāžām. Tās ir kādas siltas rokas, kas var apglāstīt,
apčubināt. Katra sieviete to ir pelnījusi. Nevis ar mērķi, palikt
ļoti skaistai, daiļai, bet tapēc, ka tā ir aprūpe. Glāstu deficītā
skaistumkopšanas piedāvājumi piedāvā arī glāstus caur maskām un
kosmētikas brīnumiem.