Laikam Roma vairs nav topā, es prātoju. Jo tuvāk nāk lidmašīnas biļetē atzīmētais piektais septembris, jo vairāk paziņu dodas uz Indiju. Vai vēl dosies uz Indiju. Vai jau atgriežas no turienes. Laikam kādā modīgā (varbūt alternatīvā?) žurnālā nodrukāts, ka ikvienam vismaz reizi mūžā jāapmeklē Indija. Mana jauniegūtā draudzene no Deli vēlāk jautā — kāpēc eiropieši dodas uz Indiju meklēt iedvesmu? Tā tas laikam vienmēr ir bijis un būs — eiropieši Indijā meklē to, kā vairs nav Eiropā, savukārt indieši Eiropā redz sapņu zemi, jo tur ir tas, kā vēl nav bijis Indijā vai vismaz nav paguvis sasniegt lielāko sabiedrības daļu.
Indija ir zeme ikvienam — tagad to varu apgalvot diezgan droši. Tiem, kuri meklē savādāku realitāti un vēlas paplašināt savu redzesloku. Tiem, kuri meklē dvēselisko. Tiem, kuri vēlas glābt pasauli. Arī tiem, kuri vēlas gulēt zem palmām, nedomājot par iespējami neērto un neizprotamo vidi. Tur viss ir atkarīgs no tavas atvērtības — vari iekrampēties un atrast miljonu liecību, kas apstiprina tavus priekšstatus un aizspriedumus par šo valsti. Vari atraisīties un ļaut Indijai parādīties tūkstoš krāsās.
IDEJAS
Indijā pavadīju piecus mēnešu, no tiem trīs strādāju bērnunamā Eiropas jauniešu globālās izglītības tīkla GLEN ietvaros. Tā projektu ideja ir sniegt jauniešiem iespēju gūt praktisku pieredzi Āzijas un Āfrikas valstīs un pēc atgriešanās dalīties pieredzē. Indijā biju kopā ar Džūliju no Francijas un Janu no Vācijas. Mūsu uzdevums bija organizēt brīvā laika nodarbības meitenēm bērnunamā un palīdzēt personālam.
Jau kopš brīža, kad sāku savu praksi UNICEF (Apvienoto Nāciju fondā bērniem) un saskāros ar medijos atrodamo informāciju par to, kā dzīvo bērni un pieaugušie citās pasaules malās, biju pārliecināta — jāglābj pasaule! Šī pārliecība mani nepameta ne gatavojoties projektam Indijā, ne nolaižoties Deli. Taču pēc trīs mēnešu pieredzes Indijas bērnunamā biju satriekta, atskāršot, ka te neviens nav jāglābj, ka dzīve Indijā nav ne labāka, ne sliktāka. Vienkārši — savādāka.
MEITENES
Apstākļi bērnunamā ir ekskluzīvi — lielākoties tā atrašanās vietas dēļ. Kluss lauku ciematiņš vismaz piecu stundu brauciena attālumā no tā, ko varētu saukt par lielu pilsētu. Dzīve ir apbrīnojami vienkārša, tuva zemei, un tās pamatā ir ikdienas realitātes izbaudīšana. Ainava ir fantastiska — tikko beigusies lietus sezona, un apkārt zaļo rīsa lauki, kas iegūluši starp koku lapotņu maskētiem pakalniem. Harmoniski apkārtnē iekļaujas mazās vietējo iedzīvotāju mājiņas, govis un kazas, upītes un dambji, sievietes krāsainos sari, staltie iezemiešu vīrieši, kustīgie puikas un meitenes.
Bērnunamā draudzīgi sadzīvo meitenes no trīs līdz 18 gadu vecumam, daži darbinieki, viens paplucis suns, vairāki gekoni un daudzas skudras. Indijā cilvēki un dzīvnieki dzīvo apbrīnojamā harmonijā cits ar citu.
Bērni guļ uz grīdas — uz plāniem matracīšiem. 30 meitenes divās vidēji lielās telpās. Mums tiek izsniegtas gultas — paaugstināts veidojums no dēļiem, kam virsū uzmet matraci. Tās var novietot atsevišķā mazā istabiņā. Pirmo reizi to ieraugot, uzmācas nelielas bažas, kā te trijatā sadzīvosim.
Jau pirmajā nedēļā salūst elektriskais motors, ar ko dabū ūdeni no akas. Turpmāk ūdens smelšana ar spaini ir regulārs roku muskuļu treniņš. Tiesa, arī drēbju mazgāšana dod savu artavu.
Pašas mazgājamies dārzā ar plēvēm norobežotā improvizētā dušas kabīnē. Katru rītu sagaidām siltu saulīti, jo ūdens ir auksts. Tualete pieejama tikai mums. Tualetes papīrs ir nepraktisks un patiesībā nav dabūjams. Tāpat kā dakšiņas un karotes. Vai krēsli (lai gan daži eksemplāri VIP personām bērnunamā tiek glabāti). Interneta ciemā nav un mobilajam telefonam pārklājuma arī nav.
Te nav gandrīz nekā no mūsu ierastajām ērtībām, bet pats galvenais, ka katru rītu sagaida 60 meiteņu smaidi un dzīvespriecīgais "labrīt!", kā arī silts apskāviens virtuvē no mūsu mīļajām pavārēm un namamātes. Tas viss rada īpašu vienkāršības un atbrīvotības sajūtu. Iespēju izbaudīt dzīvi mierīgi. Nesteigties. Atdoties mirklim.
AIZMIRSTI PLĀNUS UN ĻAUJIES!
Vēl aizvien nepārstāju brīnīties, cik ļoti esam kļuvuši atkarīgi no stundām, minūtēm, resursiem, iespējām, atbildēm, apstiprinājumiem un līdzīgiem jēdzieniem. Indijas plānošanas pirmā mācība: ja gribi kaut ko sagaidīt, beidz gaidīt! Neuzdod pārāk daudz jautājumu, ja negribi saņemt muļķīgas atbildes, — reizēm labāk ir uzticēties! Minimālie resursi nāk tikai par labu — vislabākais stimuls iztēles attīstīšanai. Mazliet piepūles, lai izkāptu no Eiropā ieliktās loģikas un loģistikas rāmīšiem. Un tad — baudīt pārsteigumiem pilno ikdienu! Indijai tik ļoti patīk saplānot lietas tavā vietā, ka bieži vien no rīta pamostoties nezini, kur beigsies tava diena.
Strādāt ar meitenēm bērnunamā ir viegli, nekad nekā nepietrūkst: ne ideju, ne entuziasma, ne prieka, ne iesaistīšanās. Pēc vairāku stundu sēdēšanas uz grīdas un uzmanīgas klausīšanās vietējā skolā mēs meitenēm vēlamies piedāvāt ko savādāku — atraisīt balsi, pacelt kājas augstāk par zemi, radīt burvju zīmes. Reizēm arī nopietnāk — stāstīt par veselību, par sievieti, par apkārtējo vidi.
Personāls, kas pieskata meitenes, ir neliels, un uzmanības mums netrūkst nekad. Rūpju arī — uzmanīt, lai apslimušais izdzertu dienas ūdens devu, lai saskrāpējumam tiktu pienācīgs plāksteris, zīmēt kārai rokai flomāsters un papīrs. Jūtamies atbildīgas par to, kas notiks tad, kad dosimies prom. Cenšamies personālam un lielākajām meitenēm iemācīt, ko un kā darām. Mācīšanās ir abpusēja, jo viņu pieredze un zināšanas ir nenovērtējamas. Projekta laikā bieži jautāju sev par Latvijas un arī citu Eiropas valstu bērnunamu sistēmu, atļaujoties apšaubīt, ka standarta bērnunamā bērni iemācās kaut desmito daļu no tā, ko prot bērni šeit. Gribas ticēt, ka pēc skolas beigšanas meitenes gaidīs kas vairāk par apprecēšanos un bērnu dzemdēšanu. Viņas ir pelnījušas vairāk!
KĀDA IR INDIJA?
Indija ir valsts, kurā viss ir iespējams: kazas uz autobusa jumta, peldēšanās upē četros no rīta Dieva vārdā, rozā cāļi un autobusi, kas nekad nav par pilnu. Sievietes, kuras strādā par sešiem santīmiem dienā.
Bet pāri visam ir cilvēki. Cilvēki, kuri ir laimīgi savā vienkāršībā, cilvēki, kuri dzied un dejo, cilvēki, kuri apzīmē māju pagalmus par godu hindi festivāliem. Cilvēki, kuri, būdami nabadzīgi, nekad nebūs nabagi, jo viņu dvēseles ir pārāk bagātas. Cilvēki, kas tevi uzaicina pusdienās un nekad nepamet vienu nelaimē.
Indiju iemīl. Indiju ienīst. Bet tā nevienu neatstāj vienaldzīgu. Pie kuras kategorijas es pieskaitu sevi? Pie pirmās, pie pirmās un vēlreiz — pie pirmās! Dziļa pateicība sirdī un vēlme atgriezties. Kā gribas atgriezties. Jau tagad.
Aizveru acis un redzu sievietes pastaigājamies krāsainos sari. Vīriešus dzeram tēju ielas ēstuvēs. Bērnus rotaļājamies ar dažādām lietām, ko var atrast uz ielas. Dzirdu visuresošo pīpināšanu. Vēl uz mirkli gribas atgriezties, ienirt šajā enerģijas bumbā un uzlikt roku uz dzīvīgā, nekad nepagurstošā pulsa.
Atveru acis. Neviens nepīpina, nejautā, neinteresējas. Nu nav te nekādas dzīvības — cik mēs Eiropā mēdzam būt garlaicīgi... Aizveru acis, atveru acis, paskatos, pamirkšķinu — nekas nav mainījies. Tomēr esmu atpakaļ.