Vienīgā vieta, kur pēc sirds patika varējām pamieloties ar īstu tiramisu, bija Umbrija. Pēc kārtīga pārgājiena pa kalniem ēzelīšu mugurā tika sarīkots pikniks. Starp visiem citiem gardumiem - tostarp arī fantastiskas mājās gatavotas lazanjas - tikām arī pie tiramisu.
Nekas cits neatlika, kā pēc atgriešanās Rīgā sameklēt kādu itāļu krodziņu cerībā, ka šeit tiksim pie kārotā našķa. Šis uzdevums tika izpildīts veiksmīgi: atradām patiešām garšīgu lazanju, ko, pēc viesmīles teiktā, gatavojis itāļu šefpavārs. Tiesa, porcija varēja būt lielāka, bet cena - drusku zemāka…
Tādēļ, pilnīga izmisuma mākti, abi ar draugu nolēmām lazanju gatavot paši. Spriežot pēc internetā atrastās receptes, šim procesam nevajadzēja būt sarežģītam. Ēdienam nepieciešamās mīklas plāksnītes veiksmīgi atradām veikalā Stockmann (starp citu, šā veikala kulinārijas nodaļā divreiz pilnīgi nejauši ir izdevies nopirkt patiešām garšīgu lazanju!), pārējās sastāvdaļas - turpat un netālajā tirgū. It kā visu darījām, kā receptē bija teikts: mīklas plāksnītes paturējām karstā ūdenī, gaļu ar sīpoliem un garšvielām sacepām uz pannas. Vienīgi nespējām atšifrēt, kas ir bešamela mērce un kam tā nepieciešama. Lai nu kā, vienubrīd masa bija sagatavota, veiksmīgi iedabūta cepamformā un cepeškrāsnī. Taču iznākums gan bija visai dīvains un itin nemaz negaršoja pēc tās lazanjas, ko bija gadījies nobaudīt restorānos un Itālijā. Iespējams, tādēļ, ka nezināmu iemeslu pēc liellopu gaļas vietā bijām mēģinājuši to pagatavot ar teļa gaļu?
Tāpēc tagad, kad man sakārojas panašķoties, izlīdzos ar lielveikalos nopērkamo saldēto lazanju. Zinu, zinu - tas nav stilīgi, un tomēr. Ja to pareizi pagatavo, apkaisa ar pamatīgu Parmesan siera kārtu un uzlej virsū itāliešu olīveļļu (kas atvesta no Itālijas!), tad tas viss ir tīri ēdams. Un ja vēl klāt ir glāze itāļu vīna, - kā saka pavārmeistars Mārtiņš Rītiņš, kas var būt labāks par šo! Un, to visu baudot, varu pasapņot, ka itin drīz atkal būšu Itālijā un tur beidzot tikšu pie kārtīgas porcijas īstas itāliešu lazanjas.