Fantastiline!*
Igaunija ir lieliska vieta. Lai kā labpatiktos kulstīt mēli anekdotēs par lēnajiem igauņiem, viņi ir soli priekšā. Pat divus. Tas skaidrs jau pirmajā apskates vietā Kadrioru parkā, kur ļauts sēdēt zālē un paredzētas vietas suņu mēslu izmešanai. Ar alus pudeli rokās gan staigāt nedrīkst, liegts arī barot pīles un gulbjus. Pērn tie tā uzēdušies, ka nav varējuši palidot. Nākamais apskates punkts Tallinā ir netālu — KUMU mākslas muzejs, kas iekļauts Dižajā Baltijas apceļošanas maratonā (www.greatbaltic.eu).
Ērkšķogu vīns un kama
Nav jēgas gaudot, ka Latvijā nav tik iespaidīga muzeja kā KUMU (KUnstiMUuseum), — jābrauc uz Tallinu. Muzejs atvērts kopš 2006.gada, tā arhitekts ir soms Peka Vapāvuori. Līdz vairākām ekspozīcijām un jumta terasei, no kurienes paveras skats uz Tallinu, uzved lifts, kas paredzēts 120 personām. Mākslas te daudz — sākot no Igaunijas vecmeistariem, beidzot ar moderno mākslu un videoinstalācijām. Lūk, Eiropas Savienības zvaigznītes aplī izkārtotas kā karātavu cilpa. Vasaras sezonā muzejs slēgts pirmdienās. Visas ekspozīcijas var apskatīt par EEK 85, kas ir aptuveni četri lati. Vairāk info www.ekm.ee.
Tālāk dodamies stundu ilgā braucienā uz Palmsi, kur tavernā nogaršojami tradicionālie igauņu ēdieni. Gaileņu mērci ar kartupeļiem var nogaršot arī Latvijā, bet saldēdienu kama gan vieglāk atrast Igaunijā. Kama ir rupji malti un grauzdēti rudzu, kviešu, miežu un zirņu milti, kas izskatās pēc klijām. Kamai ir patīkama riekstu garša. Palmses tavernā kamu pasniedz ar putukrējumu. "Saldējums!" skatoties uz saldēdienu, man saka blakus sēdošais igaunis. Jā, tas nu reiz ir vārds, ko igauņi zina.
Turpat netālu ir arī Palmses muiža. Izskatās kā uzarta lauka vidū iestādīts ķirbis — muižu ieskauj zeme, jo šovasar paredzēts izveidot apstādījumus, kādi tie bija XVIII gadsmitā. Toties iekšpusē muiža nebūt nav tukša kā ķirbja vidus. Stalta, grezna, koka lenderiem, spicainiem aizkariem, paklājiem, un stūrī stāv flīģelis Estonia. Otrajā stāvā ir improvizēta ģērbtuve, kur viesi var pārtapt princesēs un prinčos. Un tad uz vīna pagrabu, kur uz gariem koka galdiem smagnējos svečturos deg sveces un smaržo pēc dūmiem, jo kuras sena plīts. Ooo, igauņu ērkšķogu vīns ir labs, taču ābolu gan traki spīvs.
Muiža pieder valstij, to uztur fonds un vada bijušais pašvaldības ierēdnis, kurš, laimīgi smaidot, staigā ar dārza šķērēm. Muižu regulāri izīrē pasākumiem, tajā notiek klasiskās mūzikas koncerti, netālu ir senu automobiļu muzejs. Pils apmeklējums maksā EEK 60 (ap Ls 3). Info: palmse.ee.
Purvs un kaifs
Uz Kotkas purvu! Smidzina smalks lietus. Tas purvam piestāv. Tikai līdz purva laipām jātiek, tāpēc igauņi piedāvā kikbaiku — braucamo, kas līdzīgs skrejritenim. To ieraugot, kolēģe kļūst bažīga. Tomēr aizvālē, lietus mētelim varonīgi plīvojot. Pēcāk atzīst, ka ar vienu kāju atsperties varot pat viņa, birojā sēdētāja. Esam galā. Pie koka vigvama uzslieta sarkana telts. Kas tas? Apkārtne ir tik necivilizēta, ka šķiet — no vigvama iznāks āriete ar bērnu pie krūts, taču viņas vietā parādās vējjakā tērpts igaunis Olivers, kurš atvedis ceļotājiem pikniku un sarkano telti. Ne mēs vienīgie šajā purvmalā gribot grilētu foreli, ceptu banānu ar šokolādi un tēju no koka krūzes. Olivers pēc izsaukuma uz purvu brauc regulāri.
Lēnam dodamies pa baltajām laipām. Tās iestiepjas miglā, kas dūmakaini kāpj no purva. Kaifs! Gids mūs iepazīstina ar augiem. Lūk, šis mazais ķer un ēd mušas. Kas tā, kas zied sīkām sārtām zvaigznītēm? Tā ir andromeda. Ja kāds vēlas ekstrēmāku pastaigu, var uz zābakiem uzvilkt sniega kurpes jeb "purva iešļūcenes" ar platu virsmu un droši doties līganajā purvā. Info: rmk.ee; matkajuht.ee.
Dodamies uz Tartu. Uz lielveikalu. Vienā stūrī ir 4D kino un otrā — AHHAA interaktīvais zinātnes centrs (ahhaa.ee). Vispirms uz kino. Piesprādzējamies, uzliekam brilles. Platforma, uz kuras sēžam, sāk kratīties, un tā vien šķiet, ka esmu ekrāna vidū un pati braucu ar vilcienu nekurienē: kosmosā, ledājos. Fantastiski. Igauņi sauc — fantastiline! Ar blakussēdētāju spiedzam kā tīnes, kuras ieraudzījušas Rikiju Mārtinu. Dabūnam arī lietutiņu, sniedziņu un vēju. Diemžēl te iespējams noskatīties tikai trīs īsfilmas, 5—8 min. garas. Viena seansa cena ap EEK 50 (nedaudz vairāk par Ls 2). Apmeklētājiem jābūt vismaz astoņus gadus veciem, augumam ne mazākiem par 110 cm.
Uz otru lielveikala galu. Te nu ir ko darīt. Tā nav nekāda bumbiņu istaba, kur pašļūkāt. AHHAA zinātnes centrā var pārbaudīt prātu un emocijas. Iekāpt F-1 autiņā, piespiest pogu un redzēt, kā veidojas tornādo, "papusdienot" pie galda no divgadīga bērna skatpunkta — no milzu krūzēm un šķīvjiem. Sasodīti interesanta ir atmiņas spēle, tajā jāatdarina krāsainu pogu kombinācijas, kā arī reakcijas spēle, kur jāpaspēj noķert pretim skrienošā gaismiņa. Vislabākais bija lidojums ar lidmašīnas simulatoru — "nokritu" Francijas vidienē, jo karte un stūre ir ļoti līdzīga kā īstās lidmašīnās.
Ieminos igaunim par mūsu lāci, kurš aizpeldēja uz ledusgabala līdz Roņu salai. Viņš sagrauj skaisto leģendu: "Un tu tici, ka lācis tiešām tur bija? Jā, vietējie redzējuši kaut kādus pēdu nospiedumus, taču pašu lāci ne. Ir bilde? Nav." Mūsu lācis Igaunijā varbūt arī nav bijis, bet skaidri zinu, ka es biju, un man patika.7
Autore bija Igaunijas Tūrisma aģentūras un airbaltic viešņa
Fantastiline!* — no igauņu valodas "fantastiski"
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.