Franču mežs ar ļoti mākslin iecisku auru
Tā bija viena no tām pavasara dienām Parīzē, kad smaids iezagās pat franču sejās. Koki gar Senžermēna bulvāri krāsojās koši zaļas selerijas krāsā, un gaiss smaržoja pēc svaigām smalkmaizītēm. Nupat biju pavadījusi trīs stundas Orseja muzejā pie Monē un Renuāra, bet, izgājusi ārā, pati jutos kā impresionistu gleznā — apkārt spilgtas un gaišas krāsas.
Plānā bija pusdienas tuvējā Cafe Voltaire un pēcpusdiena Luvrā. Taču laiks bija tik jauks, ka negribējās to pazaudēt telpās. Noīrēju auto un devos uz Barbizonu, kas atrodas nepilnus 50 km uz dienvidaustrumiem no Parīzes.
Šo ciemu, kas atrodas pie Fontenblo meža, īpaši bija iecienījuši daudzi XIX gadsimta mākslinieki, un dažas no tur tapušajām ainavām tagad ir apskatāmas Orsejā. Toreiz viņu došanos pie dabas veicināja izgudrojums — krāsas tūbiņas, kuras veikalos parādījās 1834.gadā, un jaunas vilciena līnijas atklāšana uz Fontenblo 1849.gadā. Izveidojās pat ainavistu grupa, kuras kodols bija Žans Fransuā Milē, Žans Batists Kamils Koro un Teodors Ruso. To vēlāk nodēvēja par Barbizonas skolu.
Koku portreti
Es līdz Barbizonai nokļuvu nepilnā pusstundā ar līdz apakšai nolaistiem sānlogiem. Prātā iesēdās doma: kas ir labāka — daba vai māksla? Spoži dzeltenu rapšu lauki ceļmalā vai Kloda Monē glezna Pusdienas zālē, kas tapusi Barbizonā ap 1865.gadu?
Pie Fontenblo meža ir vairāki ciemi ar akmens mūru ēkām, taču tikai Barbizona asociējas ar mākslu gluži vienkārša iemesla dēļ — šaurajā ieliņā Grande Rue viss bija pakārtots izsalkušu mākslinieku pabarošanai un nogurušo izguldināšanai. Piemēram, Auberge Ganne varēja tikt pie sātīgas maltītes, dabūt gultasvietu vai sakārtot pārtikas grozu iziešanai dabā. Ja mākslinieks nespēja samaksāt, tika dots uz parāda.
Tagad Barbizona ir pārāk sakārtota, lai ietu pie sirds īstam māksliniekam — stilīgi restorāni, veikali un galerijas, taču tā aizvien ir perfekts franču lauku ciema modelis. Piestāju pie rūpīgi restaurētās Auberge Ganne ar ziliem slēģiem, kas tagad ir arī daļa no Barbizonas gleznotāju skolas muzeja. Augšstāvā ir bijušas kopmītnes, lejā ir ēdamtelpa ar vecām tasēm un durvīm, kuras savulaik izrotājuši gleznotāji.
Viens no pirmajiem Auberge Ganne pastāvīgajiem klientiem bija Kamils Koro. Turīga Parīzes cepuru meistara dēls uz Fontenblo mežu sāka izbraukt studiju laikā, taču tikai pēc viņa pirmā ceļojuma uz Itāliju 1825.gadā kritiķi sāka uzslavēt viņa vēsturiskās ainavas ar košām krāsām un spilgtu gaismu.
Muzejs nesen nopirka vienu no pirmajām Koro gleznām, kuru viņš ir parakstījis. 1822.gadā tapušajā darbā ir redzams mežā izgāzts koks. Tas stāv līdzās citiem Barbizonas skolas mākslinieku darbiem, piemēram, Antuāna Luija Barī skulptūrām, Konstanta Trojona gleznām ar dzīvniekiem (viņam īpaši labi padevās govis) un Šarla Žaka darbiem ar vistām, kuras viņu burtiski fascinēja.
Muzeja gleznu galerija atrodas mājā, kurā dzīvoja Teodors Ruso — Barbizonas grupas patiesā vadzvaigzne. Tiesa, pašā sākumā kritiķi viņu nievāja par slikto gleznošanas tehniku. Tikai pēc 1847.gada, kad viņš Barbizonā nopirka vienkāršu divstāvu kotedžu, mākslas pasaule sāka novērtēt viņa bagātīgās, dziļās ainavas, kas tapušas, atkal un atkal atgriežoties gleznot vienā un tajā pašā vietā.
Viņa iecienītākais modelis bija Fontenblo mežs. Kādā pastaigā ar draugu viņš teicis: "Redzi šos skaistos kokus? Esmu uzgleznojis tos visus. Man ir viņu visu portreti."
Ruso mira 1867.gadā un tika apglabāts kaimiņciema kapsētā. Ap to laiku Fontenblo jau bija iecienījusi jauna mākslinieku paaudze, kuras jaunā populārākā pulcēšanās vieta bija viesnīca Siron tajā pašā ielā, kur Auberge Ganne.
Tur valdošo bohēmisko gaisotni aprakstījis jaunais skotu rakstnieks Roberts Lūiss Stīvensons, kurš tieši Fontenblo iepazinās ar savu nākamo sievu amerikāņu gleznotāju Faniju Osbornu. Īsā esejā Meža piezīmes Stīvensons apraksta māksliniekus un amatierus, kurus uz labākajiem skatu punktiem gleznošanai aizved ciema suņi, bet viņu pašu pēc kādas meditācijas nepazīstams gleznotājs nostrostē palikt uz vietas un nekustēties, kamēr pabeigs gleznot.
Bijusī Siron tagad ir dārgā viesnīca L'Hotellerie du Bas-Breau. Tās nosaukums cēlies no ozolu pudura, kur beidzas galvenā iela un sākas govju taka uz ganībām. Viesnīcā paliku vienu nakti, vakarpusē sēžot uz terases un priecājoties par pagalmā augošo kuplo bērzu. Pēc pirmā dzēriena domāju par otro un gandrīz aizņēmos vārdus no Stīvensona esejas, kurā oficiantam tiek saukts: "Edmond, vēl vienu vermutu! Dubulto!"
Nākamajā dienā pārvācos uz kaimiņos esošo Auberge des Alouettes, kurai ir par vienu zvaigzni mazāk nekā L'Hotellerie du Bas-Breau, toties tā ir uz pusi lētāka. Šī viesnīca iekārtota lielā villā, ko cēlis Parīzes filozofs Gabriels Selī un viņa sieva gleznotāja Žanna. Pirmajā stāvā ir jauki dekorēts restorāns, bet augšstāvos — istabas viesiem. Tiku pie vienkārši iekārtota numuriņa zem paša jumta. Metāla balkons draudīgi solīja nogāzties lejā, ja es uzkāpšu uz tā pēc pārēšanās vakariņās. Pašās vakariņās, protams, pārēdos. Salāti ar zosu aknu pastēti, sautēta zivs, vietējais siers. No deserta gan atteicos. Uzkāpu uz istabu un pamazām iemidzināju sevi, lasot Onorē de Balzaka Masīcu Beti — stāstu par atriebību un likstām. Tā galvenie personāži ir Milē, Koro un Ruso laika parīzieši.
Mežā
Nākamā diena bija tikpat jauka kā iepriekšējās, tāpēc nolēmu doties karaliskajā mežā, kur Luijam IX (1214—1270) patika medīt ar ēģiptiešu dzinējsuņiem, bet Francis I (1708—1765) devās izjādē ar 10 000 zirgu.
Aizpagājušajā gadsimtā mākslinieki devās mežā pēc brokastīm, līdzi ņemot krāsas, otas, audeklus, taburetes un pusdienu grozu. Piknika sainī Auberge Ganne parasti lika divas cieti vārītas olas, aukstu gaļu, kas palikusi no vakariņām, gabalu siera, sāli un pudeli vīna.
Es sēdos uz ciemā noīrēta velosipēda un līdzi ņēmu bageti ar gaļas pastēti, kā arī pudeli ūdens. Līdzi bija arī karte, taču apmaldīties būtu grūti, pat ja ļoti vēlētos. Iezīmētas ir pat vismazākās takas, senie ozoli un dīvainas formas klintsbluķis. Kopš šo vietu iemīļojušas plašas tautas masas, tā kļuvusi civilizēta un atgādina Vinnija Pūka mežu.
Taču diena bija saulaina, baloži dūdoja, lapas dejoja vējā, un meža maigā maģija pārņēma arī mani. Un tad es beidzot atradu atbildi uz savu jautājumu: kas ir labāks — daba vai māksla? Kāpēc gan spiest sevi izvēlēties, ja Francija pavasarī dod iespēju baudīt abas lietas vienlaikus?
***
Praktiski
Kur nakšņot? Auberge des Alouettes (4 Rue Antoine Barye; +33 60 66 41 98; Barbizon.net). Tīras, pievilcīgas, varbūt tikai spartiskas istabiņas virs restorāna 1883.gadā celtā villā. Sākot no Ls 40 ar brokastīm. Vakariņas ar trim ēdieniem restorānā — aptuveni Ls 25.
L'Hotellerie du Bas-Breau (22 Grande Rue; +33 60 66 40 05; Relaischateaux.fr/basbreau). Kādreiz mākslinieku iemīļota atpūtas vieta. Ir baseins, patīkams dārzs un izcils restorāns. No Ls 150
Kur ēst? Auberge du Grand-Veneur (pie N7 lielceļa; +33 60 66 40 44). Veca viesnīca ar elegantu ēdamzāli. Cieņā medījumi. Vakariņas ar trim ēdieniem — Ls 50.
Boucherie de l'Angelus (64 Grande Rue; +33 60 66 40 27) — iepirkšanās vieta piknikam.
Brasserie L'Atelier les Pleaides (21 Grande Rue; +33 60 66 40 25).
Nepretenciozs restorāns ar terasi. Vakariņas ar diviem ēdieniem — Ls 20
Vairāk informācijas — Franceguide.com. Fontenblo tūrisma birojs — Uk.fontainebleau-tourisme.com.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.