Varbūt tāpēc mani radi un draugi smējās, ka augustā mūsu ekskursiju uz Poliju es spēju pārvērst par mazo Oktoberfestu. Polijas alus gan nav starp tiem labākajiem. Lai gan gluži tāpat kā mūsu alum, vienai no populārākajām šķirnēm Zuviec dots Polijas pilsētas vārds. Bet alus ir labs, lai noskalotu kādas citas garšas, kas varbūt neatbilst cerētajam.
Ne jau par alu ir stāsts, bet gan vairāk par to, ko labu uzēst, esot Polijā. Cauri Polijai skrienot un tankštellēs iepērkoties, nekādus labus pārsteigumus nevar sagaidīt. Drīzāk gan vilšanos. Tā gadījās arī man, kad kārotās desiņu zupas vietā saņēmu taukūdeni ar tajā peldošu sardeli. Nu kā lai nenoskalo to garšu ar alu un ķiplokmaizīti! Bet ja tā globāli, tad vilšanos nebija daudz, bet daži gastronomiski pārsteigumi gan. Starp citu, Varšavā iecienīta ir vjetnamiešu virtuve. Jā, nenoliedzami, tas ir arī cenu dēļ.
Kā tradicionālus poļu virtuves ēdienus jāmin biešu zupa, kāpostu tīteņi (kāpostu lapās ievīstīts gaļas un rīsu pildījums), kā arī pierogi (mīklas izstrādājumi, pildīti, piemēram, ar kāpostiem un sēnēm). Es jau sacerējos, ka nu tik būs kaut kas ļoti interesants, bet izrādījās, ka tas ir liels pelmenis. Polijā nav nevienas kafejnīcas vai restorāna, kur tie netiktu piedāvāti ar visiem iespējamajiem pildījumiem.
Poļu virtuve ir radniecīga krievu un ukraiņu virtuvei. Ne velti Mārtiņš Rītiņš man piekodināja, lai atvedot viņam kolbasku. Neatvedu, bet redzēju gan. Un pie tam vēl tādu īsto - bioloģisko produktu tirdziņā svētdienā pašā Varšavas centrā. Mārtiņam tas pasākums noteikti būtu paticis. Sieri un desas, medus un alus, arī medalus.
Bet vislielākais pārsteigums un prieks - taukmaize ar marinētu gurķi. Ieraugot rupjmaizes šķēli ar kausētiem taukiem un marinētu gurķīti, siekalas saskrēja mutē. Atceros, ka mana vecmamma mēdza sačurkstināt taukus uz pannas. Kādas tur vairs diētas!
Tas lielākais tirgus Polijā ir automaģistrāļu malās. Kurki nav nekādas vistas, bet gan gailenes. Turpat arī nopērkamas ogas. Liekas, ka tuvākais ciemats ir ellē ratā aiz mežu mežiem, bet meža vidū - sakarīgi organizēta tirdzniecības vieta. Netālu salasītas meža veltes turpat arī tiek tirgotas. Cenas? Augustā tieši tādas pat kā pie mums.
Polija ir arī zupu zeme. Kāpostu zupa Kapustnjak, dārzeņu zupa Botvinka, kartupeļu un desiņu zupa Žurek. Par to jau teicu, ka cerētās desiņu zupas vietā atnesa taukainā ūdenī peldošu sardeli. Bet laba izvēle visur un vienmēr bija tomātu zupa. Biezāka vai plānāka, ar īstiem tomātiem vai tikai ar tomātu pastu aizdarīta. Sātīga.
Dzirdēju, ka ēdienkartēs ir arī govs kuņģa zupa, lai gan nosaukumā vārds "kuņģis" neparādās. Labi, ka neuzrāvos, jo neesmu starp tiem, kas jūsmo par subproduktiem. Poļi jau nav vienīgie, kuri govs kuņģi ir atraduši par labu esam. To ēd arī skoti, vācieši itāļi, franči, spāņi un vēl citi. Es laikam pievienojos tiem, kas teic, ka kuņģis garšojot kā gumijas gabals.
Un tāpēc ar lielu apetīti Zakopanē izvēlējos pankūkas, cepto sieru ar brūkleņu ievārījumu, sautētos kāpostus. Uz ielas stūra pirku žāvētā siera bizes un šad tad atļāvos vafeli ar ovoščami. Ja šīm našķim vēl uzliek kārtīgu putkrējuma torni, atliek tik atplest muti līdz ausīm un uzmanīt, lai vaigi nepaliek ar putkrējuma ūsām.