Kaut gan apzinos, ka var arī nebūt labi. Iespējams, ka pēc tam, kad ārsts būs iedūris garo adatu manā vēderā un izvilcis no tā divas tējkarotes augļūdens, kad augļa hromosomas būs saskaitītas un izpētītas, izrādīsies, ka bērnam ir patoloģija. Un tad būs jāpieņem lēmums. Perinatālajai diagnostikai attīstoties, arvien vairāk grūtnieču var jau agrīni uzzināt, vai auglim ir iedzimti traucējumi. Taču testēšanai ir arī ēnas puse. Britu sabiedrība šodien jautā - vai mēs šādi necenšamies atbrīvoties no "bojātiem" bērniem? Vai dzīvot pelnījuši tikai tie, ar kuru hromosomām viss ir kārtībā?
Automātiska izvēle
Britu ārsts un rakstnieks Tomass Statafords presē norādījis, ka perinatālās diagnostikas progress pēdējos 25 gados bijis milzīgs. Šodien ir pieejamas gan bioķīmiskās analīzes, gan ultraskaņas izmeklējumi, gan amniocentēze un citi skrīninga veidi, kas ļauj viegli konstatēt patoloģijas. Testus veic relatīvi agrā grūtniecības stadijā, un tādēļ "grūtniecību var pārtraukt ar vienkāršākām metodēm". Arī žurnāls The New Scientist gandarīti konstatē, ka "zinātne atbrīvojusi iespējamos vecākus no lieka stresa".
Taču tas, ar kādu vieglumu notiek grūtniecības pārtraukšana un
cik nešaubīgi anomālija tiek raksturota kā "lieks stress", radījis
bažas, ka sabiedrība vieglu roku "izravē" ideālam neatbilstošos.
Žurnāliste Viktorija Lamberte laikrakstam The Times stāsta - ārsts,
paziņojot, ka viņas bērnam "ir nopietna patoloģija", nekavējoties
ierosinājis pierakstīties uz abortu, "lai līdz Jaunajam gadam viss
būtu cauri". Šodien Viktorijas dēlam būtu deviņi gadi. Iespējams,
viņš nebūtu izdzīvojis, jo bērni ar Patau sindromu bieži nomirst
dzīves pirmajās dienās. Taču ne visi. "Daži izdzīvo, un ar šo domu
pietika, lai iedomātos dēlu spēlējamies ar kastaņiem vai ēdam
picu." Žurnāliste atzīstas, ka izjutusi spiedienu. Aborts ir
"automātiska izvēle, ja embrijs nav perfekts". Tāds uzskats,
viņasprāt, ir bīstams. "Par to ir steidzami jādebatē," raksta
Viktorija.
"Bojāti", mīlēti
Viktorijas aicinājumam debatēt atsaukušies daudzi. The Times komentētāja Minete Merina garā komentārā skaidro, kāpēc aborts šādā situācijā ir saprātīga izvēle, jo "bojāts zīdainis nozīmē bojātu ģimeni". Vārdu "bojāts" Minete pēdiņās neliek un raksta, ka bērns ar Dauna sindromu ir smags emocionāls un materiāls slogs ģimenei, papildu slodze sociālajiem dienestiem. Vecākiem jāpadomā arī par to, kurš rūpēsies par slimnieku, kad viņi būs miruši.
Šādu argumentāciju rakstniece Indija Naita savā blogā nodēvē par "vistīrākās raudzes nacistu doktrīnu". Viņasprāt, komentārā saskatāms vāji slēpts norādījums, ka "bojāta" embrija nonākšana medicīnisko atkritumu dedzinātavā ir ne tikai vēlama, bet pat sociāli atbildīga rīcība, jo atbrīvo pašus un citus no sloga. Rakstniece, kurai ir meita ar Didžordža sindromu, uzsver, ka Minete nav ņēmusi vērā vienu ļoti būtisku lietu - vecāki ir gatavi uzņemties šo slogu, jo viņi savus bērnus mīl.
Arī sabiedrība pret slogu, šķiet, neiebilst, jo laiki, kad cilvēkus ar Dauna sindromu turēja ieslodzītus, ir aiz muguras. Žurnālists Saimons Bārnss nekad nav izjutis neērtību, atrodoties publiskā vietā ar septiņgadīgo dēlu Ediju, kuram ir Dauna sindroms. "Brīvdienās mēs ēdam pusdienas pabā. Mums nekad nav ienācis prātā, ka Edijam tur nevajadzētu atrasties," komentārā The Times raksta Saimons. Viņš domā, ka sabiedrība ir būtiski mainījusies un kļuvusi daudz tolerantāka pret tiem, kas ir citādi: "Ja tāds izskatās izdaudzinātais politkorektums, tad man pret to nav nekādu iebildumu."
Tātad, no vienas puses, sabiedrība par pieņemamu vai pat vēlamu
uzskata abortu (91% gadījumu britu vecāki, uzzinot par ģenētisku
patoloģiju, izlemj grūtniecību pārtraukt.). Bet, no otras, bērnam
nākot pasaulē, to bez ierunām pieņem. Arī otro tendenci vecāki
acīmredzot ņem vērā, jo 60% bērnu ar Dauna sindromu dzimuši
ģimenēs, kuras par diagnozi zinājušas jau iepriekš un nolēmušas
grūtniecību saglabāt.
Smiekli parkā
Sestdienu rītos pēc zaļā tirdziņa apmeklējuma dodamies uz Londonas Aktonas parku. Reiz gadījās tā, ka mūsu pastaiga sakrita ar laiku, kad parkā atpūtās ģimeņu grupa ar bērniem, kuriem ir Dauna sindroms. Bērni klausījās ekscentriska bārdaina vīra spēlētās bungas, šļūca pa slīdkalniņiem, šūpojās uz ķēdēs iekārtās riepas. Viņi smējās tik aizrautīgi, ka lika smaidīt arī visiem apkārtējiem.
Es iztālēm viņus vēroju un domāju neizbēgamo domu - ja nu toreiz pirms pieciem gadiem ārsts būtu paziņojis: "Jūsu bērnam ir patoloģija?" Vai man pietiktu drosmes, tāpat kā šiem vecākiem, uzņemties slogu, izdevumus un grūtības? Nezinu. Zinu tikai to, ka tādā situācijā man gribētos pieņemt patiesi informētu lēmumu, nevis: "Pierakstieties jau tagad, lai līdz Jaunajam gadam viss būtu cauri.