Tāpēc par šo romānu domāju arī nesenajā braucienā uz Amsterdamu kopā ar krustmeitu Terēzi. Man tas bija atvaļinājums ar vecajiem holandiešu draugiem, viņu izstāžu atklāšanas un koncerta apmeklējums, kā arī jaunu grāmatu iepazīšana, bet Terēzei - dāvana viņas astoņpadsmit gadu dzimšanas dienā.
Jau pirmajā dienā vernisāžā ieknakstījām turku maizi ar humusu un žāvētām zivīm, tad pēc vesperēm Vecajā baznīcā gājām uz ķīniešu restorānu, kur ēdām Pekinas pīli ar ananasiem un lapu dārzeņiem un, protams, mīklā ceptas varžu kājas. Vienojāmies, ka pīle garšīgāka ar dārzeņiem, bet kājiņas izcilas. Terēze ēda drosmīgi, un tas ir svarīgi - gribēt nogaršot, neviebties par to, ko nepazīsti. Varžu kājiņas vairākumam saistās ar franču virtuvi, taču tās ēd arī Āzijā un Ziemeļamerikā.
Divreiz Jans gatavoja vakariņas pats - Tuvo Austrumu falāfeli ar plāceņiem un Limburgas cūkgaļas karbonādes, sutinātas alū un brūnajā mērcē, ar sautētiem sarkanajiem kāpostiem un kartupeļu biezeni. Terēze uzzināja, ka arī pie mums nopērkamas sarkanas kāpostgalvas. Un brokastīs pārsteigta apvaicājās, kāds gan sakars mūsu veikalos atrodamajam Holandes sieram ar tiem sieriem, ko likām uz maizes. Tas patiesi bija trāpīgs vērojums. Pusdienām kaut kur ārā, rokās turot, ēdām tradicionālās māčes (maatjes) - jaunās siļķītes, fritētos kartupeļus, vafeles ar ābolu sīrupu, vjetnamiešu rīspapīra un dārzeņu tītenīšus ar aso mērci. Kartupeļu friti, ko ārpus Eiropas piedēvē frančiem, patiesībā ir beļģu jeb flāmu pienesums pasaules kulinārijai. Terēze tos izmēģināja ar majonēzi, satē un pikalilli mērci un palika pie majonēzes. Man sen jau garšo indonēziešu satē mērce, ko gatavo no zemesriekstu sviesta un pipariem.
Šīs mērces iepazīšana novirzīja Terēzes izvēli ne uz indonēziešu, bet Taizemes restorānu. Tur mielojāmies ar lielisko ceptu doradu - sulīgu jūras zivi ar bagātīgu, krēmīgu kokospiena mērci, kurā bija arī koriandra zaļumi, citronzāle, Siāmas ingvers, palmu cukurs, taju baziliks un čili pipari. Atšķirībā no rietumnieku ēdieniem - krāšņa garšu buķete vienā kumosā. Mango augļus Terēze paņēma koferī līdzi uz Latviju.
Un piektdien astoņpadsmit minūtes pirms saulrieta sākām sabata vakariņas pie Henrietes kopā ar viņas meitu un meitas draugu no Kosovas. Ebreju košera ēdiens: pītā baltmaize hala, gandrīz tikpat garšīga kā Daugavpilī, cimess, ko Latgalē dēvē par cimusu, - zelta naudu simbolizējošās burkānu ripiņas, ceptas medū un vistas taukos, un čolents - fantastiski "sakodies" liellopa gaļas, pupiņu un grūbu sautējums, kas gatavots četras stundas uz vislēnākās uguns. Kosovas lukums saldēdienā.
Diez kura garša paliks Terēzes atmiņā?