Ezera vējš lēni tuvina krastam violetu ūdenshiacinšu kumšķus. Tie peld kā mazas salas, pamazām izveidojot pasakainu sulīgi zaļas un gaiši violetas krāsas paklāju. Tas ritmiski, kā elpojot, cilājas vējā. Keraliešu jeb malajaliešu dabisko krāsu sajūtu varētu apskaust ikviens dizainers. Viņu tumšie, muskuļotie stāvi smilšu, pieputējuši balta, kanēļa, piparu, safrāna un kardamona krāsas apģērbā uz apkārtējās dabas fona šķiet pati pilnība.
Atgriežas laivas - līdz pusei piekrautas ar gliemenēm. Tās turpat krastā tiek šķirotas un vārītas - eksportam. Vienīgās, kas reizēm pāršķeļ ezera kluso viļņošanos, ir vārnas. Savijušas ligzdas apkārtējās palmās, tās ķērc kā negudras, īpaši, kad mana tuvojamies lomu. Un veļas mazgātājas, kas, skaļi plīkšķinot, dauza ūdenī savus kokvilnas brunčus.
Tas ir jau trešais rīts, kad baudu šo ainavu, un man pat nešķiet, ka tā atkārtojas. Vienīgais, kas reizēm pamanās iespraukties pa vidu, ir manas divgadīgās meitas dabiskais nemiers.
Mēdz teikt, ka Kerala ir cita Indija. Viens no dabas ziņā krāšņākajiem un leknākajiem štatiem. 30 miljonu iedzīvotāju, vairāk nekā 90% - izglītoti. No vienas puses - mūžzaļi kalni, no otras - Arābijas jūra. Ģeogrāfija un vēsture ir tās, kas padara Keralu unikālu. Te vienmēr ir bijis tas, ko vēlējusies pārējā pasaule - garšvielas. 90% no visām pasaules garšvielām aug Keralā. Un tās vienmēr bijušas šīs Indijas daļas zelts. Pirmie to atklāja arābi, tad romieši, ēģiptieši, ķīnieši, portugāļi, franči, dāņi un visbeidzot briti. Un visi te atstājuši savas pēdas. Kerala ir kā karijs - dažādu kultūru, reliģiju, tradīciju un paradumu sajaukums. Turklāt garšu buķete ir tik spēcīga, ka, te nokļūstot, gandrīz noreibsti.
Arābi savulaik palīdzēja Keralas kalnos izveidot garšvielu, tējas un kafijas plantācijas. Un pēcāk, iemainot pret zelta un sudraba audumiem, veda garšvielas uz Venēciju, kam ilgus gadus bija Eiropas garšvielu tirgus monopols. Tad šo zelta dzīslu pamanīja portugāļi un sāka stīvēties par ietekmes sfērām. Ostas pilsētas Kočinas vecpilsētas arhitektūra joprojām ir unikāls portugāļu, arābu, holandiešu un britu stilu sajaukums. 1503.gadā portugāļu celtajā Svētā Franciska baznīcā savulaik tika apglabāts Vasko da Gama. Tiesa, vēlāk viņa mirstīgās atliekas pārveda uz Lisabonu.
Paša Dieva zeme - tā Keralu mēdz dēvēt tūrisma ceļvežos. Tradicionālo māju cena, pārvēršot tās pseidoautentiskās rietumnieku naktsmītnēs, pēdējos gados augusi astronomiski. Kaut līdzīgi kā uz Goa dažs arī uz Keralu pamanās doties pludmales tūrismā, īstā šī Indijas dienvidu punkta burvība (un arī garoza) meklējama iekšzemē. Ne tikai dabā, bet arī cilvēkos, kultūrā un tradīcijās. Turklāt Keralu nevar iepazīt caurskrienot, te jāpārvietojas lēni, nesteidzīgi, ļaujoties un saplūstot ar vietējās dzīves ritumu. Tā ir lieliska vieta, kur revidēt arī dažu labu rietumnieka stereotipu. Piemēram, par visaptverošo Indijas netīrību. Kaut nenoliedzami Kerala ir viens no šīs milzīgās valsts tīrākajiem štatiem.
PELDOŠĀS MĀJAS
Viena no Keralas lielākajām vērtībām un vienlaikus šābrīža sāpju punktiem ir tās unikālā iekšzemes ūdeņu sistēma. 45 upes un 1900 kilometri savstarpēji savienotu ezeru, lagūnu un kanālu, kas tiek dēvēti par backwaters. Kaut tiešā tulkojumā šis vārds nozīmē stāvošu ūdeni, pirmajā mirklī raisoties asociācijām ar piesmakušu zampu un moskītu mākoni, Keralas gadījumā tas nebūt tā nav. Backwaters ir unikāla sāls un saldūdens ceļu sistēma, kas vēsturiski tika radīta rīsu un garšvielu transportēšanai no viena ciemata uz otru un joprojām tiek izmantota kā alternatīvais ūdensceļš. Patiesībā Keralas izslavētais zaļums (teiciens, ka nekur pasaulē vienkopus neatradīsiet tik daudz dažādu zaļo toņu, nav pārspīlēts) nav nekas cits kā tās ekonomiskās attīstības uzskatāms apliecinājums.
Kādreiz vienīgais transporta līdzeklis še bija īpašas koka laivas, vietējo dēvētas par kettuvallom. Kad tika uzbūvēti ceļi un attīstījās alternatīva transporta sistēma, laivas zaudēja konkurencē ar mašīnām. Tagad tajās labākajā gadījumā pārvadā smiltis būvniecībai. Vai izmanto vietās, kur nav iespējams piekļūt ar auto.
Iespējams, laivas tā arī būtu piemeklējis aizmirstības liktenis, ja kādam no vietējiem, tagad teju Keralas tūrisma leģendai Babu Verghesam nebūtu dzimusi ģeniāla ideja sev piederošo laivu pārvērst peldošā viesnīcā jeb houseboat. Tradicionālās buras un airi tika aizstāti ar Yamaha motoru un bambusa "cepuri". Babu projekts debitēja 1993.gadā, un pa šo laiku tā pēdās ieminis katrs, kam vien nav slinkums. Tiek lēsts, ka tagad Keralas ūdeņos varētu būt ap 200 peldošu viesnīcu - vienas un divu guļamistabu, luksusa naktsmītnes un hosteļa statusā. Vietējie mēļo, ka vienu no tām noskatījis arī dizainers Filips Starks.
Un vizināties gribētāju netrūkst! Dažbrīd kustība uz ūdens ir tik intensīva, ka, šķiet, trūkst vienīgi luksoforu. Citu brīdi lēni slīdi gar rīsu lauku un palmu birztalu malām, kuru zaļā ēna šķiet pat ūdeni nokrāsojusi zaļu, un raugies atspulgos kā paralēlajā dzīvē. Apkārtējā ainava ir tik visaptveroši skaista, ka pat lielākais ciniķis kļūs sentimentāls. Kanāla malā kāda māte mazgā bērnu, kurš kautrīgi lūkojas no viņas brunču malas, žūst kafija un saulē kaltējas pāršķelti kokosrieksti. Dzīve te ir kā uz delnas, jo jau no seniem laikiem lielākā daļa ciematu sakoncentrējušies ūdens malā.
Kādā šaurā kanālā mūsu laiva lēni mēģina izlavierēt caur ūdenshiacinšu paklāju, kas pagriezienā izniris kā necaurejams mūžamežs. Pēc mirkļa tās savelkas, neatstājot pat pēdas. Hiacintes ir viltīgas: no vienas puses, tās ir neprātīgi skaistas, no otras, liecina par piesārņojumu. Rīsu lauki daudzviet joprojām tiek dāsni kaisīti ar minerālmēsliem, apkārtējo māju kanalizācija satek tieši ūdenī, tūristu laivām ir dīzeļa motori un daļai nav ķīmisko tualešu. Zivju ir kļuvis ievērojami mazāk. Arī tīrā ūdens daudzums Keralas iekšzemes kanālu sistēmā jūtami sarūk, un patiesībā valdībai ir divas izvēles: vai nu atraut slūžas un ielaist okeāna sālsūdeni, lai tas visu dziedē (protams, nodarot pāri rīsu laukiem), vai arī noskatīties, kā lēnām notiek neizbēgamais.
Pirms trim gadiem Keralas štata vadība izdevusi rīkojumu kontrolēt iekšējo ūdeņu piesārņojumu. Taču izkontrolēt ir grūti, turklāt oficiālo instanču līmenī neviens to arī īpaši nedara. Ja pirms pāris gadiem Vembanada ezerā vēl droši varēja peldēties, tagad jums to neviens vairs neieteiks.
TRADĪCIJAS UN MŪSDIENU DIZAINS
Pagājušajā gadā Keralas ūdeņos parādījās Discovery - pirmā laiva ar elektromotoru. Tā pieder Malabar Escapes, nelielas, bet Keralā labi zināmas stila naktsmītņu ķēdes īpašniekam Jergam Drēzelam. Vienam no cienītākajiem šejienes eiropiešiem. Aktīvam sociāli atbildīgā tūrisma veicinātājam. "Šajos gados katrs ir mēģinājis iet Babu pēdās, taču neviens nav uzdrošinājies izaicināt pamatkoncepciju. Tik vien kā laivas kļuvušas arvien lielākas un lielākas. Mana ideja bija, saglabājot senās būvniecības tradīcijas (koka stiprinājumā nav izmantota neviena nagla, tikai īpašs kokosa šķiedru mezglojums utt.), izdarīt kaut ko vairāk, nekā tikai uzlikt klasisko bambusa cepuri. Īsi sakot, es negribēju jau esošajām piepulcēt kārtējo pseidoretro lietu, pretendējot radīt kaut ko, kas patiesībā nekad nav eksistējis."
Discovery ir sava veida tradīciju un mūsdienu dizaina apvienojums. Tiesa, īstenot šīs ambīcijas nemaz nav bijis tik viegli - laivas korpusa radīšanai, sekojot autentiskajām tradīcijām, bijušas nepieciešamas 18 tonnas koka, tas izmaksājis 25 000 eiro. Pagaidām Keralas ūdeņos tā ir arī vienīgā laiva ar klāju. Un vienīgā, kas pārvietojas klusi, bez vibrācijas.
Jergs saka, ka savā ziņā Kerala var pateikties komunistiem, kas jau labu laiku ir pie varas šajā štatā: atšķirībā no kaimiņos esošā Tamilnadas štata te nav notikusi industriālā attīstība. Nauda ieguldīta izglītībā un veselības aprūpē. "Izglītības līmenis Keralā neatpaliek no dažas labas rietumu valsts. Protams, daļa iespējamo investīciju tikušas citiem, taču labā ziņa ir tā, ka no galvenajiem industriālajiem objektiem, kas piesārņo vidi un Indijā tika sacelti pagājušā gadsimta 60. un 70.gados, Kerala tika pasargāta."
Discovery ir piektais Jerga projekts Keralā. Pirmoreiz viņš te ieradies pirms 35 gadiem. "Man vienmēr ir bijuši draugi visās pasaules malās, un es vienmēr esmu vēlējies darīt kaut ko citu, nekā tradicionāli pieņemts. Pirms piecpadsmit gadiem izdomāju, ka gribu kaut ko savā dzīvē mainīt. Tiesa, bija vajadzīgs laiks, lai es kā neindietis te sāktu dzīvot un strādāt." Kopā ar sievu - spānieti no Basku zemes - viņi iegādājušies Malabar House, savulaik holandiešu celtu koloniālā stila muižu, kura vairāk nekā desmit gadu bija stāvējusi tukša un neviena neapdzīvota. Pašlaik tā Keralā ir galvenā stila naktsmītne, informācija par kuru ceļo no mutes mutē. Ne tikai tāpēc, ka te reiz nakšņojis Bernardo Bertoluči, bet arī tālab, ka tā ir šī reģiona pirmā viesnīca, kas ieguvusi nacionālo balvu par vēsturiskā mantojuma saglabāšanu.
Interjera autors ir Jergs pats. Eiropā viņa profesionālais lauciņš bijusi islāma māksla un izstāžu iekārtošanas dizains. Radot Malabar House, Jerga ideja bijusi izveidot viesnīcu kā sava veida Kočinas un tās apkārtnes kultūras spoguli. Kā vietu, kur iespējams sajust, kā tikšķ Keralas dzīve. Interjerā ir daudz antikvariāta, piemēram, senās maharadžu gultas, tik augstas, ka pie dažas pat novietots īpašs ķeblītis. Meklējis viscaur Keralā, apvienojot ar mūsdienu dizainu. "Kočina savulaik bija vecākā eiropiešu pilsēta Indijā, ārpus tās sākās maharadžu valstība. Vēsturiski te vienmēr valdījusi saskaņa. 150 gadus te bija portugāļi, 150 - holandieši, 150 - briti.
Toties aptuveni trīs kilometrus tālākā Matančerī vienmēr bijis sava veida Indijas mikrokosmoss, jo vienuviet dzīvoja vismaz 15 dažādas ciltis. Šāds kultūras un reliģiju sajaukums (60% hindu, 20% musulmaņu un 20% kristiešu), turklāt tām mierīgi līdzās pastāvot, mūsdienu pasaulē ir liels retums. Nesen biju kādās kāzās Bangalorā, kur laulājās ortodoksālie kristieši - ģimene no Keralas. Ceremonijā vienlīdz spēcīgi bija savijušās abas - gan hindu, gan kristiešu tradīcijas. Kerala ir īpaša arī ar to, ka te nekad nav bijis reliģisku konfliktu."
Vai Kerala ir Indija? Šis ir mirklis, kad pamanu sirmā kunga acīs iedzirkstamies ironijas uguntiņu. Droši vien viņam uz šo jautājumu nācies atbildēt ne reizi vien. "Kad pie manis nesen viesojās kāda itāliešu draudzene, es skatījos uz pastkartēm, kādas viņa pērk, lai nosūtītu draugiem Romā. Tajās nebija nekā no tā, ko es redzu savā ikdienas dzīvē - čūsku dīdītāji utt. Tūristi, kas iedodas Indijā, visbiežāk meklē etnisko Indiju. Viena lieta ir tradīcijas un kultūra, otra - skatīties tikai uz to, kas nemainās un neattīstās. Taču Indija pēdējos gados ir ļoti mainījusies un attīstās ļoti strauji. Neprātīgā ātrumā. Dažbrīd tas ir pat biedējoši. Piemēram, paskatoties vidējo viesnīcu cenu Bangalorā - tā ir daudz augstāka nekā citur pasaulē. Vidēji 275 eiro, es pat nerunāju par augstāko līmeni. Kad darba lietās nākas doties uz Bangaloru - no rīta aizlidoju un vakarā lidoju atpakaļ, tas ir krietni lētāk, nekā tur nakšņot."
STARP CĒLSIRDĪBU UN FATĀLISMU
Stāsts par Indiju un stereotipiem savā ziņā ir arī stāsts par Bibi. Izbijušu īru žurnālisti, kas jau sešus gadus dzīvo Alepejā. Mazā pilsētiņā, kas kā šaura strēle iekārtojusies starp jūru un iekšzemes ūdeņiem. Savulaik tā bija galvenā Keralas osta, kamēr šīs funkcijas nebija pārņēmusi Kočina. Kā jau pilsētā, kur pašlaik notiek lielākā laivu andele, tūristiem izvēloties sev tīkamāko viesnīcu, te valda pamatīga ņega. Vienlaikus šajā vietā ar laika zobu sagrauztu koloniālo arhitektūru ir kaut kas netverami īsts. Kad 1980.gadā Alepejā uzcēla rīsu dzirnavas, esot bijušas kārtīgas svinības. Un, kad 90.gados te parādījās dzelzceļš, tas esot ticis uzskatīts par pārsteidzošu notikumu.
Rahīma rezidence, kuru pirms sešiem gadiem iegādājās Bibi, pārvēršot mazā astoņu istabu viesnīciņā, atrodas mazliet nost no visa - pie pludmales ceļa. 1869.gadā to cēluši angļi, jo savulaik šis skaitījies viņu rajons. Pēdējos simt gadus māja piederējusi musulmaņiem - Rahīmu ģimenei - un bijusi slavena visā apkaimē, jo vienā tās daļā bijusi īpaša kāzu zāle, kur notikušas laulību ceremonijas un politiskas apspriedes. Netipiski indiešu ģimenēm Rahīmu ģimenē nebija bērnu, un tā īpašums nonācis pie Bibi.
Kad te iegriežos, man laipni paskaidro, ka Bibi patlaban sastapt neesot iespējams. Īpaši nelolojot ilūzijas (Indija tomēr), atstāju savu vizītkarti. Bibi piezvana aiznākamajā dienā, balss tālruņa klausulē ir moža. Vai man nebūtu nekas pretim vēlreiz mērot stundu ilgo ceļu līdz Alapejai?
Bibi ir neliela auguma un runājot izteiksmīgi žestikulē. Ilgus gadus viņa strādājusi par televīzijas žurnālisti Īrijā un Londonā, viņai pat bijis savs sarunu šovs. Paralēli interesējusies par ājurvēdu, sapņojot, ka reiz varētu apciemot tās dzimteni Keralu, bet nekad neesot bijis laika. Pēc pieciem Londonas televīzijā pavadītiem gadiem nolēmusi to visu pārtraukt un rakstīt grāmatu. Taču darbs neesot vedies, kā gribējies. "Es dzīvoju laukos, neprecējusies, bez bērniem, darba un sapratu, ka kaut kas ir jāmaina. Pārdevu māju, visas mēbeles saliku noliktavā, paņēmu divus čemodānus un braucu atpakaļ uz Londonu." Un, kā jau tādos brīžos gadās, kāds draugs atsūtījis e-pastu ar aicinājumu doties viņam līdzi uz Keralu. Bibi divreiz nav domājusi. "Atbraucu trīs nedēļu brīvdienās. Pirmais iespaids bija katastrofāls. Man patīk skaisti, sakopti ceļi un tīras lietas. Es biju depresijā. Pirmajā vakarā pateicu viesnīcā, lai neuztver to personiski, bet došos atpakaļ jau pēc nedēļas, šī vieta man ir par netīru. Pēc divām trim dienām viss bija mainījies, man pat sāka šķist, ka tai piemīt kāda dīvaina maģija."
Bibi nolēmusi palikt vēl sešus mēnešus un mēģināt turpināt rakstīt. Beigu beigās palikusi gadu. "Pēc gada sapratu, ka īstais šīs vietas noslēpums ir cilvēki. Jā, Keralā ir brīnišķīga daba, taču skaisti ir daudzviet pasaulē. Tas drīzāk ir mierīgums un cēlsirdība, kas piemīt šejienes cilvēkiem. Malajali cilvēkiem vienmēr būs laiks priekš tevis. Tās ir īpašības, kas ir gandrīz zudušas rietumos. Kad atgriežos Londonā vai Īrijā, man vienmēr ļoti laikus jāsarunā laiks, kad varēšu satikt savus draugus, jo viņiem jādodas uz biroju, tad uz fitnesa zāli, jo tak jāizskatās skaisti, vēl viņiem ir īpaša diēta, lai nepieņemtos svarā, utt. Mans dievs, esmu ieradusies no citas pasaules malas, kāpēc mēs nevaram vienkārši sarīkot ballīti..."
Ideja par mazu viesnīcu dzimusi, kad Bibi sapratusi, ka nevēlas rakstīt 12 mēnešus gadā. "Man vienkārši vajadzēja runāt ar kādu." Tiesa, sākums nav bijis no vieglajiem. Tā laika Indijas likumi paredzēja, ka ārzemniekam drīkst piederēt tikai 51% biznesa un noteikti nepieciešams kompanjons indietis. Tagad likumi kļuvuši liberālāki un lielāko daļu akciju iespējams izpirkt. Viņas partneri ir divi brāļi, un savā ziņā Bibi bijusi pat laimīga, ka šāds likums pastāvējis. Kārtot darījumus Indijā esot elle. Kur nu vēl sievietei. "Domāju, reti kuram rietumnieciski domājošam pilsonim pietiktu pacietības tikt galā ar nebeidzamo Indijas birokrātiju. Ne jau par naudu ir runa, jums jāraksta tieši ar tādu tinti, kā prasīts, ja nebūs pareizi, nāksies sākt no gala. Tas vēl nav viss - viņi nav pieraduši kārtot darījumus ar sievieti. Sākumā domāju, ka viņi vienkārši ir nepieklājīgi - neatbild uz jautājumiem, nesveicina, ignorē. Biju nikna, kā tas var būt - investēju kaudzi naudas un neviens pat nevēlas mani uzklausīt. Līdz beigās sapratu, ka viņi vienkārši nezina, kā uzvesties un kārtot darījumu ar baltu sievieti. Ideālā Indijas sieviete joprojām ir zemu nodurtām acīm un padevīgu attieksmi. Kā viņiem tikt galā ar mani, kas turklāt vēl runā bez apstājas. Tiesa, arī dzīve Indijā pamazām mainās."
Tas, kas viņu turpinot mulsināt, ir indiešu fatālisms. Neatkarīgi no reliģiskās pārliecības te viss joprojām ir tikai un vienīgi Dieva rokās. "Pie mums savulaik strādāja puisis, kurš aizgāja, lai nodibinātu savu garneļu fermu.
"Vai tu esi pārliecināts, ka tas ir tieši tas, kas tev jāuzsāk?" toreiz jautāju. "Nedomāju, ka tu par to ļoti daudz zini." Garneļu audzēšana ir ļoti riskants bizness, jo pēkšņu slimību dēļ var pazaudēt kaudzi naudas. Zināt, ko viņš man atbildēja? Paskatījās debesīs un teica: "Dievs par mani parūpēsies.""
Bibi saka, ka Indija iemāca pārskatīt daudzas lietas. Piemēram, punktualitātes svarīgumu. Indijā neviens nav punktuāls. "Kāpēc mums visu dzīvi jāpavada kaut kur steidzoties? Vai tas ir tik šausmīgi, ja kāds dažas minūtes pagaida? Indija iemāca arī pacietību. Indijā viss notiek lēnām un ir bezjēdzīgi dusmoties, vienkārši jāļaujas plūsmai, jo neko nokavēt tāpat nav iespējams."
Bibi izstāsta kādu amizantu gadījumu. Viņi gaidījuši viesus no kalniem un rēķinājuši, ka viņi labākajā gadījumā varētu ierasties ap pieciem pēcpusdienā, jo vismaz piecas stundas jāpavada ceļā. Taču šie bijuši klāt jau desmitos no rīta - izbraukuši pussešos. Jo, raugi, viņiem bijusi nepieciešama kustība. Tas ir rietumnieku nemiers, ko nekādi neizprot indieši, sakot, vai tiešām šie cilvēki atrodas brīvdienās.
"Kad taksometrs neierodas laikā, bet minūtes divdesmit vēlāk, es zinu, ka esmu Indijā. Kad krāsotājs ierodas krāsot sienu un nenoliek avīzi, lai nenoķēpātu grīdu, es saprotu, ka esmu Indijā. Ja mana dārznieka ieradumos nav izravēt nezāles, es saprotu, ka esmu Indijā. Domāju, ka vērtīgākais, ko Indija iemāca, ir būt cilvēciskākam."
Kad vēlāk mūsu auto rāpjas pa šauro kalnu ceļu, ik pa mirklim skaļi pīpinot pirms apdzīšanas manevra nepārredzamos līkumos (tā te dara visi, jo citādi pārvietoties vienkārši nav iespējams), es domāju, ka pamazām saprotu, ko nozīmē Indijas miers. Kaut kustība notiek pēc savas sistēmas, iespējams, dažam labam rietumniekam uzdzenot šermuļus, viss šis jūklis funkcionē teju perfekti, nevienam nemēģinot pārspēt otru, jo visiem vienkārši ir jātiek uz priekšu. Pa vienīgo draņķīgo ceļu, kas sen nav piemērots tādam mašīnu daudzumam kā šajā attīstības posmā, kad Indijas ekonomiskā attīstība aug vidēji par desmit procentiem gadā.