Tā nu dodamies līdz Krāslavai pa vienu Daugavas pusi, bet mājupceļā – pa otru. Slutišķos Markovas pilskalna krauja, no kuras paveras vislabākais skats uz ciemu, tagad ir privātīpašums un takai priekšā norobežojošās lentas. Žēl, jo līdz ar to pazūd visa takas burvība un taka ir tāda… samocīta. Ir jau pāris skatu laukumu uz Daugavu, bet uz pašu ciemu – nevienas. Toties aug sviesta beciņas viena pie otras un izdodas salasīt krietnu kaudzīti. Arī Vasargelišķu skatu tornī var kāpt tāpat kā agrāk un visa Daugava pie kājām. Vai arī noskriet lejā līdz upei un sekot tās rāmajam plūdumam. Uzjautāt kādam makšķerniekam, kā ķeras.
Braucam uz Naujeni, jo lēnām sāk krēslot. Aiz Juzefovas katoļu baznīcas ganās aitiņas. Miers un visiem labs prāts. Lai kā arī steidzamies, tumsa mūs noķer pie Aizkraukles. Diena ir beigusies un līdz ar to arī ceļojums, bet pāri paliek prieks par redzēto un gandarījums, ka izdevās izbrīvēt tik daudz laika, un dažas ierosmes jauniem braucieniem.