Izlaidumi nāk. Asara acs kaktiņā

Tas = psiholoģiski smagi vecākiem, kad viņiem savs bērns ir jāpalaiž nežēlīgajā un šmaukt kārajā pasaulē . Tas = pašsaprotami, ka normāliem vecākiem sāp sirds, kā viņu lielais "bērns" cīnīsies ar briesmām " džungļu pasaulē" mežonīgā kapitālisma sākotnējā stadijā. It kā visi paņēmieni bērnam iemācīti par to, kā sevi aizsargāt un pasargāt no nelabvēlības, skaudības, šmaukšanas, bet sirds nemierīga joprojām.

nu, ja labāk zinātu šo paaudzi, neteiktu vis, ka tā ir vārgāka un bērnišķīgāka... tizlāka, jā bet nežēlīgāka un aukstāka gan

Anna Rancāne ļoti labi raksta vienmēr, bet viņas rakstos mani agrāk izbrīnīja kāda lieta: rakstot par jauniem pieaugušiem cilvēkiem (ap 18 - 20 gadiem), viņa parasti izsakās tā, it kā runātu par desmitgadīgiem tīnīšiem. Nu, tur, piemēram, nesen bija raksts, kā ir palaist savu 18 gadīgo ''bērnu'' strādāt uz ārzemēm. Es lasot smējos, jo kāds tur vairs 18 gados bērns! Pieaudzis cilvēks taču! Par 20 gadniekiem nemaz nerunājot. Tagad, šo rakstu lasot, sapratu, kāpēc autorei tāda nostāja: viņa pati ir mamma diviem jauniem pieaugušajiem:) Nu jā, ir jau grūti, tā teikt, psiholoģiski pieņemt, ka bērni izauguši. Mammām bērns ir bērns arī, piecdesmitgadnieks būdams. Tomēr Annai ieteiktu par pieaugušajiem cilvēkiem nerakstīt kā par bērniem, jo tas izklausās komiski. Ir jau šī paaudze nesalīdzināmi vārgāka un bērnišķīgāka, nekā mēs bijām, bet nu tomēr 18 gadnieks nekāds bērns vairs nav, un nevajag viņu tā uztvert. Visādi citādi veiksmi un visu labāko Annas ģimenei!